Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti

Divdesmitā gadsimta 40.–80. gadi bija laiks, kad dzelzs priekškars šķīra divas pasaules – brīvo, demokrātisko un komunistiski totalitāro. Latviešu literatūrvēsturē tas ir "sašķeltais” periods, kad vienas tautas divām atšķirtām sabiedrībām katrai ir sava literatūra. Nenoliedzami, ka notika mēģinājumi šīs literatūras tuvināt un izprast, gan pārpublicējot literārajos žurnālos, gan recenzējot un analizējot, taču jāņem vērā, ka Latvijas lasītājam trimdas literatūra pārsvarā nebija pieejama (trimdā izdotās grāmatas un preses izdevumi bija slepeni, pieejami tikai specfondā ar īpašām atļaujām). Bija vien daži izņēmumi, kuri no komunistu varas viedokļa tika uzskatīti par politiski nekaitīgiem, piemēram, .... Savukārt trimdas literāti un literatūras interesenti skrupulozi un pamatīgi iedziļinājās Latvijas literatūrā. Galvenie Padomju Latvijas (LPSR) literatūras pārpublicētāji trimdā bija žurnāli "Jaunā Gaita”, "Tilts”, "Treji Vārti”, "Ceļa Zīmes”, kuru izvēlētie teksti lielākoties centās atspoguļot brīvākās, modernākās izpausmes Latvijas dzejā vai prozā.

Attiecības starp Padomju Latvijas un trimdas latviešu rakstniekiem tika interpretētas dažādi. Padomju Latvijas rakstniekus dažādās publikācijās vērtēja gan kā latviešu nacionālo interešu aizstāvjus, tautas sirdsapziņas nesējus, garīgo vadoņus un nacionālpolitiskos līderus, gan kā tautas nodevējus, trimdas latviešu politiskos ienaidniekus, padomju varas marionetes un spiegus. Zīmīgs strīdu objekts bija slepeno dienestu un to segorganizāciju nozīme literatūras un kultūras procesu ietekmēšanā un kontrolē, tāpēc joprojām ir būtiski izvērtēt LPSR Valsts Drošības komitejas (VDK) un tās piesegorganizāciju lomu un iespēju robežās atklāt tās metodes darbā ar latviešu rakstniekiem abās dzelzs priekškara pusēs.

Kultūras sakari ilgstoši bija abu pušu, Rietumvalstu un Padomju Savienības (PSRS), specdienestu uzmanības lokā. Šo sakaru daļa bija arī t.s. kultūras sakari starp latviešiem trimdā un latviešiem Latvijā. Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas – trimdinieki savās mītnes zemēs Rietumos bija pazīstami kā pārliecināti antikomunisti, kas prata iegūt vērā ņemamu ietekmi Rietumu varas centros, tādēļ PSRS bija ieinteresēta neitralizēt viņu pretpadomju aktivitāti. Tas bija viens no iemesliem (pirmais un neveiksmīgais bija repatriācija), kādēļ no Padomju Savienības puses tika organizēti kultūras sakari starp dzimtenes un trimdas (padomju izpratnē – emigrācijas) rakstniekiem, māksliniekiem, aktieriem, režisoriem, kritiķiem utt. 1950. gadu otrajā pusē dažās Padomju Savienības vēstniecībās sāka darboties latviešu kultūras atašeji, kas centās panākt, piemēram, rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa repatriēšanos, regulāras sarunas bijušas arī ar Zviedrijā dzīvojošo dramaturgu Mārtiņu Zīvertu.

Būtiskākā loma kultūras sakaru veidošanā bija LPSR Komitejai kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (KKS). Komitejas redzamā puse bija trimdas latviešu iepazīstināšana ar padomju Latvijas kultūras aktualitātēm, bet slepenā - informācijas iegūšana, trimdas pretpadomju cīņas traucēšana un trimdas ietekmes neitralizēšana. Komitejas darbu plānoja, vadīja un kontrolēja VDK kadri, bet piedalījās redzamākie tā laika kultūras darbinieki, un ļoti nozīmīgu lomu spēlēja rakstnieki. Tāpēc jau 1965. gadā tika nodibināta KKS Literatūras sekcija, kuras dibinātāju vidū bija redzamākie rakstnieki un dzejnieki[1]. Sekcijas uzdevums bija organizēt sarīkojumus trimdas rakstniekiem, gan piedāvājot savus darbu lasījumus, gan uzklausot viesu lasījumus. Tāpat sekcijas ietvaros notika pārrunas par trimdas literatūru, komitejas bibliotēkā bija ļoti plaša trimdas literatūras kolekcija, ik pa laikam tika sagatavoti un prezentēti trimdas literatūras pārskati.

Kā komitejas viesi no 1960. gadu vidus minami trimdas rakstnieki Monika un Guntis Zariņi, Olafs Stumbrs, Velta Toma, Valdis Krāslavietis, Valentīns Pelēcis, kuri izmantoja KKS piedāvājumu daļēji segt ceļa izdevumus un pilnībā – uzturēšanās izdevumus. Tāpat minami tie, kas uz Latviju atbrauca kā ārzemju tūristi, neizmantojot KKS finansiālo palīdzību - Gunars Saliņš, Veronika Strēlerte, Ilze Šķipsna, Baiba Bičole u.c. Tikai 1970. gadu vidū notika pirmās Latvijas kultūras darbinieku vizītes ārzemēs ar mērķi tikties ar tautiešiem, kā braucēji izraudzīti Arvīds Grigulis, Jānis Peters, Pēteris Zirnītis, Imants Ziedonis, Andris Vējāns, Māris Čaklais, Imants Auziņš, Māra Zālīte u.c.

KKS iniciatīvas radīja sadursmes, kas robežojās ar "raganu medībām” trimdas sabiedrībā, īpaši izceļama Jāņa Petera un Jāņa Anerauda kopīgā vizīte Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Kanādā 1976. gadā, kas izraisīja plašu rezonansi trimdas sabiedrībā, gadu vēlāk tikpat daudz diskusiju raisīja Imanta Ziedoņa viesošanās ASV. Vēlāk, 1980. gados, Latvijas viesus jau sāk ielūgt privāti, tas savukārt atviegloja brauciena formālo pusi. Trimdas un Latvijas latviešu saskarsmi raksturoja diskusijas un provokatīvi jautājumi no trimdinieku puses, kamēr Padomju Latvijas pārstāvji mēģināja ievērot pārstāvētā režīma rāmjus un saglabāt komitejas "draudzīguma politiku”. Savukārt vienīgais veids, kā paust savu neuzticību kontrolētiem kultūras sakariem, bija atteikšanās iesaistīties KKS aktivitātēs. Piemēram, Vizma Belševica, kura sarakstījās ar trimdas literātiem un kurai trimdinieki materiāli palīdzēja un emocionāli uzmundrināja viņas dzejas nepublicēšanas gados, ne reizi nav iesaistījusies KKS sekciju darbā.

Šādu braucienu galvenās funkcijas var aplūkot no vairākiem redzesleņķiem. No VDK un KKS vadības viedokļa, braucienu galvenā funkcija bija izzināt trimdas sabiedrību un panākt tās šķelšanos, veicināt konfliktu starp paaudzēm, papildināt datu bāzi ar jaunu informāciju un tās devējiem, tāpat arī demonstrēt LPSR kultūras sasniegumus. Tādu šo braucienu funkciju saskatīja arī tie trimdas latvieši, kuri bija pret Latvijas KKS viesu uzņemšanu, sarīkojumu organizēšanu un apmeklēšanu. Savukārt trimdas latvieši, kas apmeklēja un organizēja sarīkojumus un aicināja rakstniekus pie sevis, to uzskatīja par iespēju samērot savus priekšstatus par Latviju, tās kultūru un literatūru ar augsta līmeņa Latvijas rakstnieka priekšnesumu, uzskatiem. Padomju Latvijas rakstniekiem – tā savukārt bija iepazīšanās un tuvināšanās ar latviešu sabiedrību un intelektuāļiem trimdā, Latvijā nepieejamās un neatļautās informācijas apgūšana par nacionālo kultūrvēsturi un moderno pasauli, uzstāšanās neikdienišķai latviešu auditorijai, kā arī pabūšana ārzemēs.

Trimdas sabiedrības vairākums un politiskā vadība ilgu laiku asi nosodīja tos trimdiniekus, kuri apciemoja Latviju, sadarbojoties ar KKS. Nosodījumu saņēma arī tie, kuri mītnes zemēs rīkoja vai apmeklēja Latvijas rakstnieku, aktieru un mūziķu sarīkojumus. Latviešu trimdas sabiedrībā un presē šie kontakti iezīmējas kā īpaši emocionāls un dramatisks fenomens. Vērtējot, kādas sekas trimdas sabiedrībā izraisīja KKS darbība, jāatzīmē divi būtiski rezultāti. Svarīgākais – notika dziļa šķelšanās visos trimdas sabiedrības līmeņos – ģimenēs, baznīcu draudzēs, latviešu organizācijās pilsētas vai štata līmenī, latviešu globālajās jumta organizācijās utt. Tātad, no vienas puses, it kā tika sasniegts VDK izvirzītais mērķis – "sašķelt trimdu”, bet, no otras puses, trimdas organizācijas un indivīdi guva impulsus aktīvākai darbībai, domu apmaiņai. Taču KKS darbībai ir otrs vērā ņemams rezultāts – Latvijas un trimdas rakstnieku, mākslinieku un kultūras darbinieku tiešie kontakti. Lai arī tie notika apstākļos, kādus diktēja VDK noteiktā kārtība, trimdas kultūra atstāja ietekmi uz kultūras procesiem Padomju Latvijā. Šis rezultāts tādējādi bija pretējs padomju ideoloģijas izvirzītajiem mērķiem. Izveidoto kontaktu jauda pārliecinoši izpaudās Rakstnieku savienības sabiedriski politiskajās aktivitātēs, nozīmīgākajos notikumos – Radošo savienību plēnumā 1988. gada jūnijā un Tautas frontes dibināšanā tā pašā gada oktobrī, tāpat arī valstiskās neatkarības atjaunošanā.

[1] Jānis Anerauds, Ilgonis Bērsons, Miervaldis Birze, Arvīds Grigulis, Žanis Grīva, Jānis Kalniņš, Mirdza Ķempe, Zigmunds Skujiņš, Ojārs Vācietis, Andris Vējāns, Imants Ziedonis un citi.