Valsts valodas lomas stiprināšanai

Šomēnes pēc kādreizējā Valsts prezidenta Egila Levita ierosmes pirmo reizi notiks Saeimas debates par valsts valodas situāciju Latvijā. Mūsu darbs un dāvinājums Saeimas deputātiem palīdzēs labāk sagatavoties šīm debatēm un, kas ir būtiskākais – iedvesmos konkrētiem praktiskiem darbiem valsts valodas stiprināšanā un latviski runājošo lingvistiskās diskriminācijas mazināšanā. Pirmām kārtām, aktuālākais uzdevums, novēršot padomju okupācijas lingvistikās sekas un tādējādi stiprinot latviešu valodas pozīcijas, ir panākt kvalitatīvu un sistēmisku latviešu valodas apguvi vispārizglītojošajās skolās.

Grāmata iegādājama Muzejā un internetā.

Pievienojam garāku ieteikumu klāstu no minētā pētījuma par latviešu valodas diskrimināciju.
  
Sistēmiska latviešu valodas apguve vispārizglītojošajās skolās ir neaizstājama – tas ir katra Latvijas skolēna personības attīstības, izglītības ieguves pamats. Kopš atgūta valstiskā neatkarība, latviešu valodas apguve latviešiem (LAT 1) atstāta ēnā, priekšplānā izvirzot rūpes par latviešu valodas apguvi cittautiešiem (LAT 2), kā to rekomendēja arī starptautiskās institūcijas (par starptautiskajām rekomendācijām Fredēns 2011; Hogan-Brun et al. 2009; Zuicena 2022 u. c.), neņemot vērā, ka latviešu valodas apguve latviešiem ir būtiskākais nosacījums, lai latviešu valoda pastāvētu un attīstītos. Kvalitatīvu latviešu valodas apguvi var nodrošināt profesionāli izveidotas mācību programmas un tām atbilstīgi mācību metodiskie materiāli. Lai arī projekts Kompetenču pieeja mācību saturā (Skola 2030) 2023. gadā ir noslēdzies, tā lielākais trūkums joprojām ir vispārējās izglītības visu klašu latviešu valodas skolotājiem neizstrādātā mācību metodika, resp., trūkst sistēmas, kas palīdzētu skolotājam vislabāk paveikt to, ka labā līmenī tiek attīstīta skolēnu lasītprasme un rakstītprasme.

MK Noteikumos par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem un MK Noteikumos par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās vidējās izglītības programmu paraugiem (MK noteikumi Nr. 747; Nr. 416) ir redzama to neatbilstība valodniecības teorijas sistēmiskajam modelim, tādējādi tiek kavēta latviešu valodas sistēmiskā apguve, kas ir izšķiroša, lai latvieši u. c. latviešu valodu apgūtu pilnvērtīgi. Lai to labotu, nepieciešams izstrādāt un MK pieņemt jaunus standartus (resp., noteikumus) un teorētiski pamatotas kursu programmas, kuras atbilstu minētajam sistēmiskajam modelim.

Lai iesaistītu jaunus latviešu valodas skolotājus, arī latviešu valodas metodikas speciālistus, būtu nepieciešams paredzēt studiju stipendiju un darba algu būtisku palielinājumu un, iespējams, arī nodokļu atvieglojumus, pieejamību dzīvesvietas iegādei u. tml. tiem skolotājiem, kuri vada latviešu valodas apguvi sarežģītā, etniski daudzveidīgā vidē pirmsskolas izglītības iestādēs un vispārizglītojošajās skolās. Salīdzinājumam – 20. gs. 20.–30. gados skolotāju algas pielīdzināja valsts ierēdņu atalgojumam, izmaksāja t. s. dārdzības un ģimenes piemaksas, arī piemaksas par dzīvokli ar apkuri u. c. ērtībām. Lai skolotājus piesaistītu lauku reģioniem, viņiem tika piešķirta zeme, dzīvoklis bija par brīvu un nodrošinātas citas materiālās priekšrocības. 1925. gadā spēkā stājās skolotāju pensiju likums. 20. gs. 30. gados izglītības vajadzībām Latvijas valsts izlietoja 15% no budžeta. 30. gadu sākumā valstī bija sagatavots vairāk skolotāju nekā nepieciešams. (Bērziņš (red.) 2003: 728) Mūsdienās situācija ar topošo pedagogu iesaistīšanu profesijā krasi atšķiras no situācijas starpkaru periodā. Jaunu speciālistu iesaistei skolotāja profesijā palīdzētu IZM sadarbība ar Labklājības ministriju, piedāvājot ekonomiskos stimulus topošajiem skolotājiem. 

Kā liecina šis pētījums, kur izmantota kritiskā incidenta metode (2004–2024), 20 gadu laikā Latvijā dominējošo lingvistisko konfliktu iemesli latviešiem un krievu valodā runājošajiem cittautiešiem atšķiras: latvieši vēlas sazināties latviski un vēlas cittautiešu funkcionālo bilingvismu (kad valoda ne tikai apgūta, bet arī tiek lietota) cittautiešu dzimtajā un latviešu valodā, bet liels īpatsvars cittautiešu (pamatā – krievu valodā runājošie cittautieši) vēlas turpināt funkcionālo monolingvismu jeb vienvalodību svešvalodā. Pētījuma četros posmos tika konstatēts, ka lingvistiskajos kontaktos latvieši joprojām pielāgojas citai valodiskajai grupai – valodas izvēles modelī šāda situācija parasti ir raksturīga minoritātei. Rietumu pasaules prakse liecina, ka cilvēki parasti izvēlas runāt tajā valodā, kurā viņi jūtas kompetentāki. Latvijā situācija divu valodu izvēlē ir atšķirīga: latvieši saziņā bieži izvēlas sarunas partnera valodu, ja to prot. Valstsnācijas lingvistiskā uzvedība valodas izvēles situācijās ar pielāgošanos citas valodas runātājam arī liecina, ka joprojām neesam integrējušies Rietumeiropas telpā.

Daudzās Eiropas un Amerikas valstīs minoritāšu indivīdiem otrajā paaudzē valodas prasmes līmenis parasti augstāks ir majoritātes valodā. Turpretim Latvijā šādi gadījumi nav bieži vērojami. Valodas situāciju Latvijā beidzamajos gados ievērojami ietekmē arī bēgļi, jaunie imigranti no Ukrainas un citiem reģioniem, no kuriem daļa vēlas palikt krievu valodas telpā. 

Rietumu pasaulē vērojama atšķirība starp divvalodību valsts līmenī un tās iedzīvotāju divvalodību. Oficiāli vienvalodīgajās valstīs ir daudz augstāks bilingvisma līmenis valsts un dzimtajā valodā, nekā tas ir oficiāli divvalodīgajās valstīs. Latvija ar funkcionāli vienvalodīgiem indivīdiem vienas mazākumtautības valodā (kad indivīds valsts valodu varbūt arī prot, bet to nelieto) ir viens no izņēmumiem rietumu pasaules praksē. 

Lai arī par valsts valodas stiprināšanu daudz tiek runāts medijos, zinātniskajās konferencēs u. c. un rakstīts publikācijās (jo īpaši – kopš Krievijas kara sākuma Ukrainā), tomēr vienlaikus darba tirgū joprojām notiek valsts valodas pozīcijas stiprinošo likumu apiešana un ignorēšana, lai sociāli aktīvs cilvēks bez krievu valodas Latvijā iztikt nespētu. Darba likuma un Valsts valodas likuma izpilde būtu pastiprināti jākontrolē. Ieteicams sabiedrībā vairāk popularizēt iedzīvotāju iespējas sazināties ar Valsts valodas centru un Tiesībsarga biroju par iespējamām lingvistiskās diskriminācijas situācijām. Piemēram, rakstot iesniegumu par paša pieredzēto lingvistisko u. c. diskrimināciju; iesniegumā būtu jāmin detalizētas pazīmes, pēc kurām juristi spētu noteikt, vai ir notikusi lingvistiskā diskriminācija. Par Darba likuma pārkāpumiem valsts valodas nelietošanas sakarā būtu nepieciešams sazināties ar Valsts Darba inspekciju, sniedzot precīzas ziņas par notikušo. 

Tiesībsarga biroja pētījums Bilingvālā izglītība (2014), kurā tika konstatēta pedagogu latviešu valodas neprasme t. s. bilingvālajās skolās, kuras realizēja mazākumtautību izglītības programmas, bija pirmais un vienīgais valsts līmeņa pētījums, kurš atsedza reālo situāciju daudzās šādās Latvijas skolās. Atklājās, ka pedagogi pat nesaprot latviešu valodu, nerunājot par viņu spēju vadīt mācību stundas bilingvāli latviešu un krievu valodā. Pētījums bija arī argumentācijas pamatā Izglītības likuma grozījumiem (2018) par pilnīgu pāreju uz izglītību latviešu valodā valsts finansētajās skolās. Būtu rezultatīvi un pašreizējo situāciju atbalstoši, ja Tiesībsarga birojs veiktu arī pētījumus par latviešu lingvistisko diskrimināciju darba tirgū. 

Pirms vairākiem gadiem rakstīju, ka rezultatīvi un mērķtiecīgi būtu gan presē, gan jaunos pētījumos publiskot pretlikumīgos gadījumus, kad cilvēkus diskriminē par krievu valodas prasmju trūkumu; lai Latvija ar aktīvu pilsoniskumu tuvotos citu Eiropas valstu demokrātiskajām sabiedrībām, būtu vēlams veicināt Latvijas iedzīvotāju aktivitāti, uzsverot indivīda ietekmi uz sociālajiem procesiem, resp., publiskās telpas valodas izvēles situācijās. ([Skujiņa] Poriņa 2009: 175, 177) Tomēr, papildinot iepriekš rakstīto: atsevišķu indivīdu aktivitāte neaizstāj valsts institūciju funkcijas, kompetenci, tiešos pienākumus, piemēram, divvalodības mazināšanā, lingvistiskās diskriminācijas novēršanā, resp., indivīdu aktivitāte valodas situācijas jautājumos nav iemesls valsts institūciju kūtrumam šo problēmu risināšanā. Latvijā, kurā jau ilgus gadus agresīva kaimiņvalsts prasmīgi lieto atsevišķus hibrīdkara instrumentus, raugoties uz valsts institūciju darbību un ar valodas situāciju saistītajiem politikas plānošanas dokumentiem, nereti nācās secināt, ka laikā, kad jāšuj karavīru apģērbs, tam tiek tamborētas detaļas.

Latvijas darba tirgū ilglaicīgā vēlme, lai pretendents prastu trīs valodas – latviešu, angļu un krievu valodu –, sašaurina biznesa kontaktus un nesekmē to attīstību, piemēram, ar Spāniju u. c. reģioniem. ES daudzvalodības politika ir saistoša un ekonomiski izdevīga Latvijai, jo ar valodu daudzveidību indivīda līmenī, neaprobežojoties tikai ar konkrētajām trim svešvalodām, tiktu veicināta Latvijas ekonomiskā un kultūras izaugsme. Arī ģimenēs, plānojot bērnu izglītību, būtu labi par ekonomiski nozīmīgām uzskatīt ne tikai angļu, vācu vai franču valodu, bet arī igauņu, lietuviešu, spāņu, poļu, norvēģu, japāņu u. c. valodas.

Tādu jauniešu, kuri neprot krievu valodu, mūsu valstī pašlaik ir samērā liels īpatsvars. Krievu valodas prasmju pieprasīšana dažādās dzīves situācijās noved pie tā, ka tiek kavēta etnisko vai etnolingvistisko grupu tīklveida etniskā stratifikācija (pēc Dž. Rotčailda, skat. 4. nod.), kura novērš etniskā konflikta iespējamību. Pieprasot krievu valodu darba tirgū, iedzīvotāji tiek šķiroti pēc mājās lietotās valodas principa. Lai nenotiktu iedzīvotāju etnolingvistiskā norobežošanās pēc mājās lietotās valodas, kas vērojama arī interešu izglītībā (piemēram, sporta klubos, kas iedalās tādos, kur dominē latviešu valoda, un tādos, kur dominē krievu valoda), Izglītības likums būtu jāpapildina ar grozījumiem par interešu izglītību, tostarp – sporta skolām un bērnu, jauniešu un pieaugušo sporta nometnēm tikai valsts valodā, nevis arī kādā no svešvalodām. Ja sporta treneris ir Latvijas pilsonis, nodarbībām būtu jānotiek tikai valsts valodā.

Būtu labi atcerēties, ka saziņa krieviski ar cilvēkiem Latvijā, kuri spēj runāt latviski, mūs tuvina krievu pasaulei un tās iecerei reanimēt zudušo impēriju. 

Daļai latviešu viņu valodas lietojuma robežas nav stingras, tās ir izplūdušas, un latviešu valodas runātāju leksikā var iespraukties jebkura valoda. Parasti etniskās grupas vai nācijas lingvistiskās robežas vājinās konkrētās valodas zemā prestiža vai tās lietotāju nacionālās pašapziņas trūkuma dēļ. Labs piemērs var būt igauņi, kuri jau vēsturiski ar igauņu valodas konsekventu lietojumu valodas izvēles situācijās ir uzturējuši savas nācijas lingvistiskās robežas.

Lai pārtrauktu krieviski u. c. svešvalodās nerunājošo darba ņēmēju lingvistisko diskrimināciju, būtu nepieciešams, piemēram, izstrādāt ar Darba likumu saistītos Ministru kabineta noteikumus par profesijām, kurās noteikti nepieciešama kādas konkrētas svešvalodas prasme. 

Ja izdotos Latvijā novērst situācijas, kurās vērojamas latviešu lingvistiskās diskriminācijas pazīmes, tad, domājams, mazinātos darba ņēmēju emigrācija uz ārvalstīm un palielinātos ārzemju latviešu atgriešanās Latvijā. Ārzemju latviešu – ne tikai Otrā pasaules kara bēgļu un viņu pēcteču, bet arī neseno reemigrantu – skatījums uz divvalodības problemātiku Latvijā ir resurss Latvijas sabiedrības divvalodības ierobežošanai. Tas var palīdzēt paraudzīties uz sabiedrības divvalodību no attāluma un norobežoties no Latvijā ierastā, bet rietumvalstīm reversā valodas izvēles modeļa, kad pielāgojas nevis cittautieši, bet valstsnācija. 

Vairāku zinātnieku, piemēram, Ričarda Lūisa, Gērta un Gerta Jana Hofstedu izstrādātajos kultūru klasifikācijas modeļos redzams, ka latvieši un t. s. krievvalodīgie cittautieši (krievi, baltkrievi, moldāvi, ebreji, ukraiņi u. c.) pieder ļoti atšķirīgām kultūrām. Jebkurš teorētiskais modelis vienmēr ietver stereotipus, tomēr šajos kultūru klasifikācijas modeļos ir arī vērojamas daudzas sakritības, kas būtu jāņem vērā, ja vēlamies, lai latviešu lingvistiskā uzvedība mainītos. Minētajām etnolingvistiskajām grupām ir vairāki saskares punkti. Tostarp viens no būtiskākajiem punktiem veiksmīgai komunikācijai ir – latviešiem, attīstot izpratni par Latvijā pārstāvēto kultūru atšķirībām, valodas izvēles situācijās mainīt lingvistisko uzvedību. Pielāgošanās otras valodas runātājam minēto cittautiešu vidū netiek uztverts kā inteliģences vai tolerances rādītājs. Tieši otrādi – tiek respektēta sarunas partnera proaktivitāte, izlēmīgums. Tam būtu jāizpaužas gan indivīda līmenī, gan makrolīmenī – valsts politikā, kas arī ir būtiskākais.

Pētījums liecina, ka pakāpeniski notiek latviešu lingvistiskās uzvedības maiņa. Arvien vairāk ir to kritisko atgadījumu, kad saziņā ar cittautiešiem latvieši izvēlas latviešu valodu. Ir arī darba devēji, kuri atbalsta darba ņēmēju saziņu tikai latviski, un nereti sastopami cittautieši, kuri labprāt vēlas sazināties latviski vai kuri, ja sarunas partneris uz to uzstāj, spēj labi sazināties latviski. 

Latviešu lingvistisko komfortu pozitīvi ietekmē darbavietu iekšējās kārtības noteikumi, kuros izklāstīti valsts valodas pozīciju stiprinošie aspekti. Piemēram, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā pacientu vecākiem, piedāvājot vizītes pie speciālista, vienlaikus tiek darīts zināms, kurās valodās speciālists sazinās. Tas palīdz jaunajiem mediķiem izmantot valsts valodas un ES oficiālo valodu prasmes, kā arī izvairīties no situācijām, kad viņiem, reizēm pat iesaistot Veselības inspekciju (skat. 5. nodaļu), tiek pārmests par vienas konkrētas svešvalodas (krievu) nelietošanu. 

Poliklīniku, slimnīcu, Valsts policijas darbinieku aizsardzībai no latviešu lingvistiskās diskriminācijas krievu valodas neprasmes un nelietošanas dēļ ir nepieciešami nevis krievu valodas apguves kursi augstskolās, kā tas vēl pašlaik vērojams, bet gan latviešu-krievu valodas tulku sagatavošana augstskolās. Viņi strādātu konkrētajās institūcijās, kā tas tiek praktizēts arī tiesās, un spētu nodrošināt kvalificētu saziņas tulkošanu. Jo īpaši tas attiecas uz tulkiem veselības iestādēs, kurās liela nozīme ir precīzai saziņai. To vienkāršs valodu pratējs, ja vien tam nav speciāli sagatavots, reti kad spēj pārtulkot niansēti un precīzi. 

Latviešu lingvistiskās uzvedības maiņai no pielāgošanās uz konsekventu latviešu valodas lietojumu palīdzētu sabiedrisko mediju iesaiste. Būtu nepieciešams sabiedriskajos medijos daļu raidlaika atvēlēt tieši latviešu lingvistiskās uzvedības maiņas jautājumiem. 

Kā liecina daudzu pētījumu dati, Latvijas iedzīvotāji latviešu valodu apguvuši jau ir, un tie, kuri vēl nav to apguvuši, to varēs paveikt, pateicoties sabiedrisko mediju izmantojumam valsts valodā kā vienai no efektīvākajām valodu apguves metodēm. Sabiedriskie mediji tikai valsts valodā Latvijā nodrošinātu arī vienotu informatīvo telpu. 

Būtu nepieciešams veikt starpdisciplinārus salīdzinošos pētījumus Baltijas valstīs, kuros tiktu pētītas okupācijas ilglaicīgās sekas valodas situācijā, kas visspilgtāk izpaužas iedzīvotāju valodas izvēlē.

Tāpat kā LR Saeimā notiek Ārpolitikas debates, debates par Tiesībsarga ziņojumiem u. tml., ir nepieciešamas arī ikgadējas (nevis retākas) Valsts valodas politikas debates. Tajās, kā to 2021. gadā ierosināja Valsts prezidents E. Levits, izglītības un zinātnes ministrs sniegtu Saeimai ziņojumu par paveikto un iecerēto darbību valsts valodas pozīciju stiprināšanā. Pašreizējais debašu nosaukums un regularitāte – reizi divos gados –, kā tas tika pieņemts 2025. gada februārī Saeimas Kārtības rullī, neatspoguļo šo debašu satura nozīmi. Ar to Saeima simboliskā veidā ir pateikusi, ka valsts valodas politika valstī nav vajadzīga. Acīmredzot – galvenās ir tikai ekonomiskās intereses, kas ir netālredzīgs skatījums uz valsts ilgtspējas jautājumiem. Valodas politikas ikgadējās debates ļautu plašākai sabiedrībai uzzināt par notiekošo valsts valodas stiprināšanas jomā, kā arī dotu iespēju Saeimai iesaistīties, palīdzēt valsts valodas politikā kompleksu un komplicētu jautājumu risināšanā. Pie tādiem pieder, piemēram, latviešu diskriminācijas novēršana valsts un privātajās iestādēs, divvalodības novēršana sabiedrisko mediju telpā, kvalificētu pedagogu ar labām latviešu valodas prasmēm piesaistīšana pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās, valsts valodas pozīcijas Latvijas augstskolās, interešu izglītībā, latviešu valodas sistēmiskas apguves problemātika un mācību līdzekļu trūkums latviešu valodas apguvē vispārizglītojošajās skolās, latviešu valodas kvalitāte žurnālistu sagatavošanā augstskolās u. tml.

Ja valsts amatpersonas Saeimā un medijos runā krievu valodā, tas apliecina necieņu pret valsts valodu un rāda, ka Latvijas valdības līmenī nav ieinteresētības un ir mazdūšība šo jautājumu izvērtēt. Saeimas kārtības rullī būtu jābūt noteiktam, ka deputātam ar Latvijā reģistrētiem plašsaziņas līdzekļiem ir jārunā valsts valodā, tādējādi nepārkāpjot Saeimas deputāta zvērestu. 

Patlaban krievu valodas prasmju samazināšanās latviešu vidū veicina latviskākas valodas vides veidošanos. Šis fakts ir pretrunīgs, ja uzlūkojam jebkuru valodu par indivīda lingvistisko kapitālu, bet Latvijā krievu valoda kā latviešu kapitāls diemžēl veicina nevienlīdzīgo divvalodību tieši valstsnācijā, jo bieži vēl joprojām latviešu un cittautiešu saziņas valoda ir krievu valoda. Vadoši Latvijas politiķi reizēm apgalvo: Labi, ka iedzīvotājiem nezūd krievu valodas prasme. Ko mēs darīsim, ja bērni vairs nemācīsies krievu valodu? Tā ir ES valstij neraksturīga politika. Kamēr tāda pastāvēs, Latvijas valodas situācija nemainīsies.

Latvijai pašlaik nav ilgtermiņa valodas politikas pamatnostādņu un programmu, kurām tiktu pieskaņoti vidēja termiņa valodas politikas dokumenti un kuras atvieglotu vidēja termina politikas dokumentu izstrādi un izpildi. Latvijas valodas politikas plānošanai tomēr būtu jānotiek ilgtermiņā, izstrādājot valsts valodas pamatnostādņu programmu nākamajiem vismaz 20–25 gadiem. Bija zināms, ka izaugs jauna paaudze, kura krievu valodu nepratīs, jo kā svešvalodas būs apguvusi ES oficiālās valodas, un bija zināma arī sabiedrībai raksturīgā inerce dominējošās valodas jautājumos. Valsts būtu spējusi sagatavoties valstsnācijas lingvistisko tiesību praktiskai aizsardzībai, ja veicamie uzdevumi – grozījumi likumdošanas dokumentos par darba ņēmēju aizsardzību, latviešu valodas skolotāju kā prioritāras profesijas pārstāvju sagatavošana, finansiāla atbalstīšana, latviešu valodas metodikas speciālistu jaunās paaudzes sagatavošana, lielāka ES oficiālo valodu skolotāju piesaiste, latviešu-krievu valodas tulku sagatavošana u. tml. – būtu pašreizējo situāciju apsteidzoši. 

Būtiskās pārmaiņas valstī, kas iezīmēs jaunu posmu Latvijas valodas situācijā, diemžēl ir mūs sasniegušas – Krievijas kara Ukrainā veicinātā apskaidrība iedzīvotājos par sabiedrības divvalodības nevēlamo ietekmi uz valsts drošību; kara bēgļi, no kuriem daudzi vēlas palikt krievu valodas telpā; trešo valstu imigranti, kurus darbaspēka trūkuma dēļ Latvijas darba devēji gaidīt gaida, nedomājot par šo imigrantu latviešu valodas neprasmi; valstsnācijas demogrāfiskais stāvoklis un emigrēšana; globalizācijas izpausmes, to skaitā angļu valodas ietekmes palielināšanās. Apzinoties ilgtermiņa plānošanas neesamību Latvijas valodas politikā, pieļāvīgumu jeb samērā liberālu pieeju un citām valsts valodas pozīciju stiprināšanas nepilnībām, kuras jānovērš, redzams, ka būtiskākais latviešu valodas, nācijas un mūsu valsts ilgstamībā ir ģimenes, kuras dzīvos Latvijā un ar saviem bērniem runās latviski. To nodrošināt ir latviešu un citu latviski runājošo, tostarp – Latvijas valdības, nozīmīgākais uzdevums vienīgās valsts valodas un nācijas stiprināšanā. Šī uzdevuma atrisināšana novērsīs jautājumu nākotnē: Kas diskriminēja latviešu valodu?