Muzeja vēstnesis Austrālijā

11. oktobrī Latvijas Okupācijas muzeja valdes priekšsēde Valda Liepiņa viesojās Melburnas lietuviešu namā, kur apmēram simt klausītājiem — baltiešu kopienas pārstāvjiem —  stāstīja par aizkulisēm, kas saistītas ar 1974. gada 3. augusta pārsteidzošo ziņojumu no Maskavas ziņu aģentūras Reuters. Ziņojumā tika atklāts, ka Austrālijas Strādnieku partijas valdība jau vairākus mēnešus slepenībā bija pieņēmusi lēmumu atzīt Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā de jure. Šāds lēmums pretnostatīja Austrāliju gandrīz visai pārējai pasaulei, kas Baltijas valstu okupāciju atzina tikai tikai kā faktu (de facto).

Daudzi no klātesošajiem klausītājiem bija tie paši, kuri savulaik aktīvi piedalījās gadu demonstrācijās un vēstuļu kampaņā, kas ilga vairāk nekā gadu un noslēdzās ar toreizējā premjerministra Gofa Vitlama (Gough Whitlam) atlaišanu 1975. gada 11. novembrī. Ārkārtas vēlēšanās uzvarēja Liberāļu partija, un jaunievēlētās valdības vadītājs Malkolms Freizers (Malcolm Fraser) dažu dienu laikā atcēla 1974. gada lēmumu.

Baltiešu kopienas vienotā un redzamā rīcība vainagojās ar uzvaru, kas vēlāk izrādījās izšķiroša: de jure atzīšanas saglabāšana pasaules mērogā kļuva par pamatu Latvijas Republikas turpinājumam pēc 1990. gada 4. maija.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gada 21. augustā, Austrālija bija sestā valsts, kas atjaunoja diplomātiskos sakarus ar Baltijas valstīm.

Raksts laikrakstā Latvietis.

18. oktobrī Sidnejas latviešu namā Valda Liepiņa tikās ar apmēram 50 baltiešiem, daloties pārskatā par Austrālijas baltiešu uzvaru pār Vitlama valdību 1974.–1975. gadā.

Pēc prezentācijas notika spraigas pārrunas, daudziem atceroties savu līdzdalību to gadu notikumos, bet jaunākajai paaudzei uzdodot jautājumus par notikumu gaitu, lēmuma atcelšanas nozīmi un šīs 50 gadu senās uzvaras nozīmi šodienas pasaules apstākļos.

Sarunas noslēgumā tika atzīmēts, ka de facto atzīšana (pretēji de jure atzīšanai) var būt izšķirošs faktors okupētas valsts nākotnē — tā spēj saglabāt cerību uz brīvības un valstiskuma atjaunošanu.

Pateicība Valdai arī par skaistajiem Sidnejas ostas un pludmales skatiem.

19. oktobrī Valda Liepiņa devās uz Adelaidi, kur Adelaides latviešu namā turpināja stāstīt par notikumiem pirms piecdesmit gadiem.

Nozīmīgi, ka Valdas stāstījums neaprobežojas ar to, ko daudzi dalībnieki jau zināja un paši bija piedzīvojuši, bet gan apskatīja pasaules notikumus un Reālpolitikas tendences. Toreiz Austrālijas baltieši neapjauta, cik nozīmīga bija viņu pretošanās, jo vienlaikus notika gatavošanās Helsinku 1975. gada konferencei, kur Padomju līderis Leonīds Brežņevs cerēja panākt rietumvalstu (īpaši ASV) okupēto teritoriju robežu atzīšanu.

ASV prezidents Džeralds Fords tolaik baidījās no baltiešu nostājas, un tieši Austrālijas baltieši bija pietiekami skaļi un ietekmīgi, lai viņu balsis tiktu sadzirdētas.

Adelaidē Valda apmeklēja arī Migrācijas muzeju, kur īpaša vieta veltīta Latvijas bēgļu iebraukšanai. Katru gadu 14. jūnijā Adelaides baltiešu kopienas piemin 1941. gada izsūtītos, un muzeja pagalmā skan uzrunas, dziesmas un jauniešu muzikālie priekšnesumi.

Valda tikās arī ar Ukraiņu dāmu asociācijas pārstāvēm, kas dibināta ap 1950. gadu, neilgi pēc tam, kad ukraiņu bēgļi līdzīgi kā baltieši ieradās Adelaidē. Asociācijas vadītāja Irena Bujenko stāstīja, ka kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā, ukraiņi Austrālijā Lieldienas un Ziemassvētkus svin saskaņā ar rietumu kristiešu kalendāru, lai gan atšķirības joprojām pastāv. Pirms trīsdesmit gadiem asociācija iegādājās savas telpas, kur izveidots pastāvīgs muzejs, kurā aplūkojami daudzveidīgi tradicionālie izšuvumi un rokdarbi — apliecinājums bagātīgajai kultūras mantojumam, kas vieno Austrālijas ukraiņus un baltiešus.
Daugavas skola Melburnā svin 75 gadu jubileju.

Sestdien, 25. oktobrī, mūsu vēstnese Valda Liepiņa piedzīvoja īpašu notikumu — bērnības latviešu skolas zvans viņu aicināja uz lieliem svētkiem. Melburnas latviešu biedrības (MLB) Daugavas skola atzīmēja savu 75. dibināšanas gadadienu!

Iespaidīgi, ja padomā, ka latvieši Austrālijā sāka ierasties tikai starp 1947. un 1949. gadu. Jau 1950. gadā Melburnas latviešu sabiedrība saprata, cik svarīgi ir saglabāt valodu un kultūru nākamajām paaudzēm — tā tapa Daugavas skola.
Pirmais skolas pārzinis bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jēkabs Dzenis, un viņam pievienojās vairāki Latvijā izglītoti skolotāji un aizrautīgi atbalstītāji. Skolas ziedu laikos, 1960. gadu beigās un 1970. gadu sākumā, Daugavas skolu apmeklēja starp 100 un 180 skolēnu, šodien ir krietni mazāk. Īpašs lepnums ir viena no skolotājām, kas dzimusi Austrālijā un strādājusi Daugavas skolā jau 35 gadus!

Svētku pasākumā atbalstītāju un apsveicēju netrūka — sveicienus teica Latvijas vēstnieces Austrālijā vietniece Egija Eglīte, MLB priekšniece Iveta Laine, LAAJ vadītāja Anita Andersone, kā arī Daugavas Vanagu Austrālijas nodaļas vadītājs. Valda nodeva sveicienus arī no Latvijas Okupācijas muzeja un skolai uzdāvināja mūsu lācēnu Miku ar skolas zvaniņu rokā. Viņa pastāstīja, ka Miks ir “izceļojis cauri Sibīrijas aukstumam un Latvijas grūtajiem laikiem”, lai tagad nonāktu pie viņiem — ieskandināt katru sestdienu Daugavas skolā. Papildus dāvanām Valda pasniedza arī Mika grāmatu, kā arī Benitas Eglītes un Andas Līces grāmatu Ar bērna acīm, novēlot skolai sagaidīt ne tikai simtgadi, bet vēl daudzus turpmākos gadus!

2. novembrī tālajos Austrālijas ziemeļos, Darvinā, notika Valdas Liepiņas pirmā tikšanās ar vietējiem latviešiem, kuru, izrādās, šajā reģionā ir krietni daudz.
Sarīkojumā, kas norisinājās sirsnīgā atmosfērā vietējā kafejnīcā, pulcējās ap 60 interesentu. Valda dalījās savos ieskatos par tēmu Diaspora – mēs esam Latvijas neatņemama daļa – pagātne, tagadne un nākotne, uzsverot, cik nozīmīga ir trimdas un diasporas pieredze Latvijas vēstures izpratnē un kopējā nacionālajā atmiņā. Pasākumā piedalījās arī jaunā Latvijas vēstniece Austrālijā Samija Šerifa, kura pateicās gan kopienai, kas dzīvo ar Latviju sirdī, gan Austrālijai par tās stingro un nelokāmo atbalstu. Viesu vidū bija arī Austrālijas Ziemeļu teritorijas amatpersonas, tostarp premjerministre Lia Ginocchario MLA, kura uzsvēra valdības atbalstu dažādajām šis teritorijas kopienām, starpkultūru lietu ministrs Jinson Anto Charls MLA un vairāki deputāti.
 
Valda izmantoja iespēju iepazīt arī Austrālijas ziemeļu dabu – apmeklēja Ličfīldas parku ar tā varenajiem ūdenskritumiem un upēm, kā arī Darvinas ostu, kas, lai gan skaista un iespaidīga, peldēšanai nav droša – tur mīt gan nāvējošas medūzas, gan krokodili!
 
3. novembrī Valda apmeklēja Darvinas muzeju un mākslas galeriju, kur bija skatāma izsmeļoša izstāde par 1974. gada Ziemassvētkos notikušo viesuļvētru “Treisija” –  traģiskāko Austrālijas vēsturē. Turpat bija aplūkojami arī šī gada austrāliešu pamatiedzīvotāju mākslas konkursa darbi, kuros Valda saskatīja paralēles ar latviešu tautas likteni un mentalitāti. Pēc izstāžu apskates viņa muzeja vadībai pasniedza Latvijas Okupācijas muzeja grāmatu, kā arī nelielu Latvijas suvenīru komplektu – “Pūres” ražotās “Straumes” šokolādes un lina dvieli ar melno kaķi kā simbolisku piemiņu no Latvijas.
 
Valdas ceļojums turpinās – pēc iespaidiem bagātas dienas Kakadu nacionālajā parkā (kura platība ir aptuveni tikpat liela kā Fidži sala!) viņa, bruņota ar jauniem iespaidiem, emocijām un tikšanās stāstiem, dodas tālāk uz Pertu, kur gaida nākamās tikšanās ar Austrālijas latviešu kopienām.

Valda Liepiņa pie Pertas latviešiem. "Latviešu sabiedrību Pertā laikam varētu raksturot kā vienu no attālākajām Austrālijas, ja ne visas pasaules, diasporas kopienām. Aizlidot līdz Pertai ir gan ilgi, gan dārgi. Gatavojoties vēlēšanām, aktuāls kļuvis jautājums par Latvijas pasu atjaunošanu – izrādās, ka pases atjaunošanai jābrauc uz Kanberu. Daudzi atzīst: lētāk ir aizlidot uz Tokiju. Sāpīgs jautājums...
Lai gan Pertā mēdz būt ļoti karsts klimats, šoreiz mani sagaidīja patīkams, mērens laiks. Pateicoties Indulim Bernšteinam, kurš nesen atgriezies Pertā uz dzīvi, man izdevās ieskaņot piecu trimdas dāmu (vecumā no 88 līdz 96 gadiem) liecības par viņu bēgļu gaitām un iedzīvošanos Austrālijā. 
Sesto liecību ieskaņoju vēlu svētdienas vakarā ar savu saimnieci Ievu Vlahovu, kuras tēvs Austrālijā ieradās kā mācītājs Kampe. Visi stāsti interesanti un milzīgi atšķirīgi. “Es vairs nedzirdēju bumbas un šaušanu – un tad sapratu, ka karš beidzies”. 

Apciemoju arī Frīmantlas ostu, kur tagad atrodas Migrācijas muzejs. Mana mamma iebrauca šajā ostā, kad viena devās tālajā ceļā no Icehoe nometnes Vācijā. Tajā laikā Austrālijā pārsvarā pie sevis aicināja vieniniekus bez ģimenēm (lai gan pēc gada vai diviem varēja pārējo ģimeni aicināt pievienoties) – manu 19 gadu veco mammu aizsūtīja strādāt par veļās mazgātāju kādā “hotelī” tuksneša vidū." 

Pertā sarīkojumu dalīja divās daļās. Pirmajā Valda stāstīja par diasporu kā neatņemamu Latvijas sastāvdaļu, bet otrajā daļā pievienojās baltieši, poļi un ukraiņi, kad Valda stāstīja par Vitlama lēmumu atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienibā de facto. Visus interesēja šis stāstījums – daudzi atcerējās, ka paši piedalījušies tā laika demonstrācijās un pat atpazina sevi vecajās fotogrāfijās, taču daudzi notikumi “aizkadrā” viņiem tomēr bija pārsteigums.

Runātāji attēlos galerijā: LOMB valdes priekšsēde Valda Liepiņa, Latvijas vēstniece Austrālijā Samija Šerifa, konsuls Rietumaustrālijā Imants Kīns.

Valdas vizīte Hobartā (Tasmānijā): no Velingtonas kalna līdz radio ABC Hobart ēteram. Četru stundu lidojums no Pertas līdz Hobartai un trīs stundu laika starpība nozīmēja, ka Valdai šī diena pagāja nepārtrauktā ceļā — 10.00 no rīta izlidojot un 17.00 vakarā nokļūstot Hobartā. Lidostā viņu sagaidīja Mārtiņš un Elizabete Bičevski, kuri, ieskatoties nākamās dienas laika prognozēs, ierosināja vēl tajā pašā vakarā doties uz Velingtonas kalnu. Pēc garā lidojuma laika joslas šķita sajukušas, tādēļ iebildumu pret spontāno braucienu nebija.

Velingtonas kalna 1270 metru augstā virsotne izrādījās iespaidīga — pavērās panorāma pār visu Hobartu, starp akmens grēdām izdzīvojuši daži eikalipti un šur tur ložņā valabiji — mazie vietējie ķenguri.

Nākamajā dienā Valda apmeklēja pasaulslaveno Modernās mākslas muzeju MONA (Museum of Old and New Art). Tā unikālo koncepciju vien dažos teikumos nav iespējams izstāstīt. Muzejā viesus izveda latviešu izcelsmes māksliniece Brigita Ozoliņa, kuras instalācija apskatāma muzeja ekspozīcijā. Vizītes laikā bija iespēja satikt arī muzeja vadošos darbiniekus, stāstīt par Latvijas Okupācijas muzeju un uzdāvināt gan muzeja grāmatu, gan Pūre šokolādes “Flow” un melnā kaķa lina dvieli.

11. novembrī notika divas Valdas svētku uzrunas. Austrālijas medijos pēdējās dienās plaši tika apspriesta bijušā premjerministra Gofa Vitlama atlaišanas 50. gadadiena — notikums, kas 1975. gadā izraisīja konstitucionālo krīzi. Valda mazajai Hobartas saimei pastāstīja par Vitlama lēmumu un kā viņa atlaišana īstenībā atviegloja mūsu ceļu uz neatkarības atjaunošanu 1990.gada 4.maijā. Pēc īsa pārtraukuma Valda turpināja ar savu svētku uzrunu par diasporas lomu šodienas apstākļos, uzsverot to, kā varam apkarot dezinformāciju. 

10. novembra vakarā Valdu uz sarunu aicināja valsts raidstacija ABC Hobart. Intervija, kas sākotnēji bija plānota 12 minūšu garumā, izvērtās 25 minūšu ilgā sarunā. Tajā viņa stāstīja gan par Latvijas vēsturi un okupācijas periodu, gan par šodienas draudiem un Latvijas Okupācijas muzeju.

Valdas Liepiņas stāstītais: "Mēnesis apritējis un es atgriezos Adelaidē – šoreiz, lai uzrunātu tautiešus Latvijas 107. neatkarības gadadienas sarīkojumā. Svētki sākās jau 12os, kad skolas bērni un daļa Adelaides latviešu pulcējās uz karoga pacelšanu. Nodziedājām himnu un bērnus sveica Latvijas vēstniece Austrālijai Samija Šerifa un LOMB valdes priekšsēde Valda Liepiņa, kura aicināja bērnus pajautāt saviem vecvecākiem, kā viņi nonākuši Austrālijā un apciemot Okupācijas muzeju nākamajā Latvijas apciemojumā. Viņa pastāstīja par lācēnu Miku, kura ceļš ir viegli apskatāms muzeja izvietotajās dzeltenajās kastēs. 

Brīnišķīgs jauninājums Adelaides latviešu nama un baznīcas tiešajā apkārtnē ir elektrības stabu (vai Stobiju stabu – Stobijs bija stabu izgudrotājs) izpušķošana ar skaistām gleznām, kur redzams mūsu Straumes kaķis, Latvijas skaistā daba un rotas. Valda atklāja pavasara un rudens gleznojumus, atzīmējot, cik skaisti smaržo Latvijā, kad pavasarī daba mostas.

14os sākās svētku akts. Jāpiemetina, ka visus garos okupācijas gadus, ārpus Latvijas vienmēr atzīmēja 18. novembri, taču tas bija drīzāk piemiņas, nevis prieka, sarīkojums. Mazliet šī “aste” vēl velkas līdz un, lai gan koris dziedāja ļoti skaisti, programmā skanēja “Tek, saulīte, tecēdama” un “Senatne”. Biju noilgojusies pēc gaišākām dziesmām.

Sarīkojumā piedalījās vairāki ukraiņu un baltiešu organizāciju pārstāvji un to atklāja Adelaides latviešu biedrības priekšsēde Ilze Radziņa, kur pieminēja Brīvības pieminekļa 90.gadskārtu. Sekoja prezidenta apsveikums un Latvijas vēstnieces uzruna, pēc kuras runāja Valda Liepiņa.

Pārsteigums bija mūsu Latvijas izlases sieviešu volejbolistu ierašanās. Viņa bija uzvarējušas pirmo spēli un pēc tam atnāca uz svētku sarīkojumu.
Pēcpusdienas gaita noslēdzās ar pīrāgiem un vīnu, kā arī tradicionāli nodziedot “Nevis slinkojot un pūstot”."

No Melburnas līdz Sidnejai: 18. novembra svinības Austrālijas latviešu vidū. 
Valda Liepiņa Austrālijā:

"Nenoliegšu – Adelaides-Melburnas-Sidnejas neatkarības svētku sarīkojumu posms bija izaicinošs. 

Pēc 17. novembra vakara sarīkojuma Adelaidē agra rīta lidojums mani aizveda uz Melburnu, kur jau pēcpusdienā notika svinīgs pasākums vietējā latviešu namā. Nākamajā rītā – atkal agrs reiss, lai 18. novembra vakarā uzrunātu tautiešus Sidnejas latviešu namā. Tāpat kā Pertā un Brisbanē, arī šajās pilsētās ir savi latviešu nami, un ieiešana katrā no tiem bija kā atgriešanās vietā, kur aizritējusi liela daļa jaunības – Kultūras dienās, Jaunatnes dienās un citos kopienas svētkos.

Melburnas sarīkojumā piedalījās arī Daugavas skolas bērni, kuri ļoti uzmanīgi un klusi klausījās visas uzrunas (arī manu pēc viņu pašu uzstāšanās!).Tā kā no Okupācijas muzeja šai kopienai līdzi bija atvestas grāmatas, īsi uzrunāju bērnus par svētku nozīmi. Vaicājot, ko viņi visvairāk sagaida 18. novembrī, jaunākā skolniece pārliecinoši atbildēja: Saldējumu!

Šī tradīcija Daugavas skolā, kur 18. novembra svētkos bērniem tiek dāvināts saldējums, pastāv jau gandrīz 50 gadus. Tās aizsākums meklējams kādas uzņēmīgas mātes (izrādās – mana krustmāte!) ierosmē – lai bērni, par spīti dienas nopietnajai vēsturiskajai nozīmei, vienlaikus sajustu prieku par Latvijas dzimšanas dienu. Un nu jau šī tradīcija ir kļuvusi par neatņemamu Melburnas Daugavas skolas daļu.

Melburnā šobrīd darbojas trīs (!) kori, un katram no tiem uzdāvināju šogad iznākušo Lūcijas Garūtas kora mūzikas CD. Viena kora diriģente, Sandra Birze, ir mana bijusī skolniece. Īpaši aizkustinošs bija brīdis, kad pēc uzrunām bērni nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa maketa uz skatuves – vēl viena tradīcija, kas te tiek kopta jau ap 50 gadu. Ilggadējais skolas pārzinis Gerhards Brēmanis ik gadu dalās ar savām atmiņām par 18.novembri, par svecēm logos un uz ielas un ziedu nolikšanu pie mūsu Brīvības pieminekļa. Pēc uzrunām Valda sniedza ieskatu diasporas nozīmē Latvijas nākotnei, uzsverot, ka no šādām kopienu tradīcijām ir izaugušas jau divas spēcīgas un dzīvas paaudzes, kuras nu jau veido spēcīgu diasporu."

“Pūt, vējiņi” Brisbanē

"Brisbanē ierados ap pulksten astoņiem vakarā. Lai gan Austrālijā ir vasara, tumsa iestājas ātri – te nav Latvijas garo vakaru un gaišās naktis. Tādēļ pirmais brauciens pa pilsētu, kur pēdējo reizi biju viesojusies pirms 40 (!) gadiem, noritēja tumsā, šķērsojot daudzos lielceļus, tiltus un tuneļus.
Lidostā mani sagaidīja Vita, kura aizveda pie mūsu muzeja jaunās pārstāves Austrālijā – Ināras Strungas. Ceļā Vita pastāstīja, ka tieši 18.novembrī Brisbanes latvieši bija spējuši sarunāt visu trīs Brisbanes galveno tiltu izgaismošanu Latvijas karoga krāsās. 

Latvieši ar kuģīti devušies pa Brisbanes upi, un, izbraucot zem sarkanbaltsarkanajiem tiltiem, dziedājuši “Pūt, vējiņi”. Vakara noslēgumā, izkāpuši krastā, latvieši dziedājuši un dejojuši. Tieši tādiem, šķiet, jābūt mūsu neatkarības svētkiem! Sarunā ar Vitu ātri atklājām arī kopīgu paziņu – mūsu Stūra mājas administratīvo vadītāju Veroniku Bašarinu.

Nākamā diena bija reizē darba un atpūtas diena. Kopā ar Ināru ar kuģīti aizbraucām uz Stradbrokas salu (Stradbroke Island), kur izstaigājām piekrastes taku un pusdienojot baudījām jūras ainavu. Vienlaikus, protams, pārrunājām ar muzeju saistītos jautājumus. Brīnišķīgs brauciens atpakaļ uz Brisbanes piekrasti un gatavošanās nākamās dienas sarīkojumam.

Brisbanes latviešu nams nesen piedzīvojis vērienīgu renovāciju un tagad patiešām izskatās lieliski – latvisks, silts un viesmīlīgs. Gar sienām bija izkārtota Okupācijas muzeja ceļojošā izstāde par Brīvības pieminekli, kuram tieši šogad, 18. novembrī, apritēja 90 gadi. Apmeklētāji ar lielu interesi aplūkoja plakātus gar sienām. Sarīkojumu apmeklēja daudz cittautiešu – gan nevalstisku organizāciju, gan valsts institūciju pārstāvji. Tādēļ runāju angliski, ar īsu ievadu latviešu valodā.

Arī korī, kas ieskandināja sarīkojumu, dzied vairāki nelatvieši, un pati diriģente arī nav latviete.  Atsauksmes par manis sacīto, atgādinājumu par Latvijas kopēju robežu ar Lāci, par ierosinājumiem, ko var darīt diaspora (un mūsu draugi), arī esot ārpus Latvijas sasniedza dzirdīgas ausis. 

Pēc sarīkojuma vakariņojām zem viena no Brisbanes tiltiem. Mani sīki iztaujāja par Vitlamu un baltiešiem. Lai gan Brisbanē man nebija atsevišķs stāstījums par šiem nozīmīgajiem notikumiem Latvijas vēsturē un nākotnē, savā uzrunā uzsvēru, ka diaspora ir neatņemama Latvijas daļa. Tāpat kā Hobartā, šis notikums Latvijā uzaugušiem tautiešiem bija atklājums un arī spilgts apliecinājums par Austrālijas latviešu neatlaidību. 
Silts vakars, brīnišķīgi iekārtots atpūtas laukums pie klintīm, kur savulaik atradušies Brisbanes bunkuri un aizsardzības štābi – skaudrs, bet nozīmīgs atgādinājums par cilvēces vēsturi un to, cik svarīga ir mūsu kopīgā brīvība."

Kanbera — noslēdzošais pieturas punkts Austrālijā

“Ja iepriekšējās nedēļās viesojos pilsētās, kas ir Austrālijas pavalstu galvaspilsētas, tad Kanbera ir vieta, kur tiek pieņemti lēmumi, kas attiecas uz visu valsti. Priekšā vēl tikai viens novembra mēneša sarīkojums aizjūrās – Jaunzēlandē. Lidojums no Brisbanes uz Kanberu kavējās divas stundas. Ārā redzēju lielu tropisku vētru un nodomāju, ka labāk šīs divas stundas sēžu lidostā, nevis nervozēju augstu debesīs! Tā nu ielidošana Kanberā sanāca pavēlu.  Tur mani pacietīgi sagaidīja Iveta un jau gandrīz pusnaktī devāmies pie viņas. Ņemot vērā, ka šī ceļojuma laikā man bija kopumā 14 lidojumi, tikai viena nopietna aizkavēšanās (mazās 15 minūšu nobīdes neskaitot) ir ļoti laba reklāma Austrālijas aviokompānijām Virgin Air un Qantas.

Nākamajā rītā agri, kopā ar Latvijas vēstniecības pārstāvjiem, bija sarunāta tikšanās Kara memoriālā. Muzejs-memoriāls nesen pārbūvēts, atbilstoši Austrālijas pēdējo gadu desmitu politikas izmaiņām attiecībā uz pirmiedzīvotāju līdzdalību karā. Austrālijā karā kritušo piemiņas zieds ir magone; tagad tai pievienota arī violetā magone – cieņas apliecinājums četrkājainajiem sabiedrotajiem, kas dienējuši armijā.
Vakarā poļu namā notika Latvijas neatkarības svētku sarīkojums, ko kuplināja gan skolas bērnu priekšnesums, gan “Sprigulīša” tautas dejas. Pēc manas uzrunas un īsa pārtraukuma vakars turpinājās ar manu prezentāciju angļu valodā par Vitlamu un Austrālijas baltiešiem.

Nākamajā dienā pusdienoju Kanberas zēģelēšanas klubā ar mums jau pazīstamo rakstnieci Andru Putni un viņas tēvu. Savukārt vakarā Austrālijas Nacionālās universitātes zālē (ANU), kas nosaukta latvietes Skaidrītes Dariusas vārdā, piedalījos vēstniecības rīkotajā svētku pieņemšanā. Šajā sarīkojumā tika atklāta latviešu mākslinieka Jura Ceriņa gleznu izstāde, kas turpmāk rotās universitātes telpas.”

Patriotu mēnesis ar Austrālijas latviešiem: neatkārtojams brauciens un pārdzīvojums

"Sešpadsmit lidojumi, deviņas pilsētas (dažas no tām – pat divas reizes), divas radio intervijas, astoņi muzeju apmeklējumi un deviņas liecību intervijas. Tāds ir Patriotu mēneša un Vitlama prezentāciju brauciena “sausais atlikums”. Melburna – Sidneja – Adelaide – Darvina – Perta – Hobarta – Adelaide – Melburna – Sidneja -  Brisbane – Kanbera – Melburna – Kraistčerča.
Man šis bija dziļš emocionāls pārdzīvojums un vienlaikus ārkārtīgi daudzveidīgs piedzīvojums.  Domāju, ka arī klausītāji katrā no šīm pilsētām guva vielu pārdomām. No sirds pateicos Latviešu apvienībai Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) un Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai par finansiālo atbalstu Patriotu mēneša norisei Austrālijas latviešu sabiedrībā un par uzticēto iespēju dalīties savā pieredzē un novērojumos. Šī iespēja bija gan pagodinājums, gan atgādinājums par to, cik nozīmīgi ir iedrošināt diasporas latviešus justies kā neatņemamai Latvijas daļai.
Sarunās atcerējāmies, cik lielu darbu veica Austrālijas latvieši 1974. un 1975. gadā, kad toreizējais Austrālijas premjerministrs Gofs Vitlams slepeni pieņēma lēmumu de jure atzīt Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā. Ja toreiz Austrālijas un citu valstu trimdas baltieši nebūtu aktīvi sarosījušies, Latvijas neatkarības nepārtrauktības jautājums nākotnē varēja risināties pavisam citādi.
Tieši tāpēc savās uzrunās uzsvēru: diasporas nozīme nav mazinājusies arī šodien. Dzīve ārpus Latvijas nenozīmē atrautību no tās likteņa. Tieši pretēji – diaspora var un tai vajag aktīvi piedalīties Latvijas tagadnes un nākotnes veidošanā, tostarp piedaloties vēlēšanās. 

Ņemot vērā šobrīd ārkārtīgi trauslo ģeopolitisko situāciju pasaulē, īpaši uzsvēru arī praktiskus veidus, kā diasporas latvieši jau šodien var atbalstīt Latviju:
• Mācīties atpazīt valodas nianses, puspatiesības un dezinformāciju, kā arī zināt, kā tās atspēkot.
• Izglītot draugus un ģimenes locekļus par avotu pārbaudi, botu atpazīšanu un emocionālas manipulācijas pazīmēm. Organizēt darbnīcas.
• Latvieši diasporā var paust savu viedokli – vietējos medijos, tiešsaistes diskusijās, skolās un kopienas pasākumos – lai kliedētu mītus un dalītos ar faktiem par Latviju, Krieviju, NATO un Ukrainu (šim nolūkam Ārlietu ministrijas Stratēģiskās komunikācijas departaments apkopo aktuālu informāciju īsās informatīvās lapās mūsu vajadzībām).
• Vēstījums ir spēcīgāks, ja tas nāk no parastiem pilsoņiem, nevis valdībām. Rakstīsim vēstules, nevis e-pastus.
• Identificēt, atbalstīt un dalīties ar pārbaudītiem Latvijas, Eiropas un ASV informācijas avotiem, piemēram, LSM.lv, Delfi Faktiskā, Re:Baltica un EUvsDisinfo.
• Veidot sadarbību ar līdzīgi domājošām kopienām – piemēram, Baltijas aliansēm, stiprināt kontaktus ar ukraiņiem, somiem un citiem.
• Krievijas dezinformācija cenšas šķelt sabiedrotos un vājināt atbalstu Ukrainai. Mums ir pieejami reāli stāsti no frontes. Daloties ar tiem un atgādinot citiem par Latvijas okupācijas un atbrīvošanas vēsturi, diaspora palīdz uzturēt starptautisko vienotību pret agresiju. 
• Sekot un iesaistīties latviešu valodas medijos, podkāstos un kultūras veidotāju darbā. 
• Informēt vēstniecības, ja atpazīstat rakstu sērijas, ko rakstījuši propagandas žurnālisti vai tā sauktie “izdevīgie idioti”.
Šodien, 35 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, ārpus Latvijas dzīvo liels skaits latviešu izcelsmes cilvēku. Tas nozīmē, ka diaspora nav tikai pagātnes atspulgs – tā ir dzīvs Latvijas tagadnes un nākotnes veidotājs.
Krievijas agresijas un dezinformācijas laikmetā Latvijas drošība ir atkarīga ne tikai no NATO, Eiropas Savienības vai ASV, bet arī no mums pašiem – no cilvēkiem, kuri runā patiesību. Diasporas latvieši palīdz atspēkot nepatiesus naratīvus, atbalsta Ukrainu un atgādina pasaulei, kāpēc Latvijas neatkarība ir svarīga. Kad diaspora ir skaļa un vienota, Latvija ir mazāk izolēta, redzamāka, stiprāka un grūtāk apklusināma.

Nav nejaušība, ka tieši trimda 1993. gadā dibināja Latvijas Okupācijas muzeju. Šodien tas ir viens no nozīmīgākajiem Latvijas starptautiskās komunikācijas un vēstures skaidrošanas centriem. Tas ir privāts, trimdinieku dibināts muzejs, ko lielākoties joprojām uztur latvieši ārpus Latvijas. Tas ir mūsu kopīgais muzejs – nopietns un iedarbīgs ierocis pret dezinformāciju un Krievijas kaimiņa draudiem Latvijas drošībai."

Valda Liepiņa.
Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēde