Dzīvot aicinājumā kara apstākļos

Ziņu dienesti Latvijā nesen ziņoja, ka 30. martā pašaizliedzīgā latviešu mediķe Sarmīte Cīrule, kas brīvprātīgi pievienojusies Ukrainas bruņotajiem spēkiem, dodoties stabilizēt smagi ievainotu karavīru frontē, pati guvusi ievainojumus, krievu dronam trāpot automašīnā, kurā Sarmīte atradusies.
Šī raksta tapšanas laikā viņa ārstē smadzeņu satricinājumu, šķembu ievainojumus un bungādiņas plīsumu.
Aprīļa sākumā Ukrainu apmeklēja Latvijas Okupācijas muzeja gide Ineta Lansdovne, uz dažām stundām rodot iespēju apciemot arī Sarmīti. 
Šī saruna par Inetas viesošanos pie Sarmītes notika 2025. gada 23. aprīlī Rīgā.

–    Ineta, kāds bija Tavs iemesls doties uz Ukrainu? 
–    Mēs devāmies kopā ar vīru. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā esam bijuši vairākas reizes. Man šis bija trešais brauciens. Tātad reizi gadā ir sanācis doties turp. Mums Luckā ir draugi – mūziķi. Kad sākās “lielais karš”, pirmā doma bija par viņiem. Par to, kā viņi jūtas. Video sarunās redzējām, cik viņi bija nobijušies un satriekti. Tad vīrs aizbrauca pie viņiem ciemos.
Mēs ātri sapratām, ka Ukrainai ir nepieciešams atbalsts. Nevarēju stāvēt malā, man bija jādodas un jāpalīdz. 2022. gadā devos uz Rumāniju, kur uzņēma daudz ukraiņu bēgļu. Tur bija problēmas ar komunikāciju, jo vairums rumāņu neprot krievu valodu, savukārt vecāka gadagājuma bēgļi, īpaši no Ukrainas austrumiem, nezina angļu valodu. Redzēju, ka Latvijā tad visi bija ļoti aktīvi, tāpēc man likās, ka šeit bez manas palīdzības var iztikt, bet Rumānijā varu būt noderīga. Tas bija pirmais brīvprātīgais brauciens, pēc kura ar minēto draugu kontaktiem un caur kristīgo misiju, kurā agrāk biju strādājusi, cenšos turpināt palīdzēt. Es sev jautāju  – ko tieši varu darīt? Neesmu ne mediķis vai kāds kara laika speciālists. Var aizvest materiālu vai finansiālu atbalstu, bet galvenais ir klātbūtne, kas vienmēr ir nepieciešama. Es vienmēr esmu ticējusi, ka tā ir ļoti svarīga – ne tikai ar vārdiem, bet tieši ar kopā būšanu. 

-    Kā satiki Sarmīti?
-    Šī nesenākā brauciena laikā bija ieplānotas vairākas pieturvietas – Ļviva, Rivne un Lucka, bet ziņās ieraudzīju, ka Sarmīte 30. martā ir ievainota un ārstējas Kijivas slimnīcā. Sapratu, ka varu paspēt kaut kā arī tikt līdz Kijivai ar nakts vilcienu, lai apciemotu viņu burtiski uz četrām stundām, lai pēc tam tālāk dotos uz Rivni. Tās kopā pavadītās stundas bija ļoti intensīvas, tādās var daudz ko izdzīvot, daudz ko pārrunāt. Lai gan mēs atsākām ciešāku saraksti tikai pirms pāris mēnešiem, mani un Sarmītes ceļi agrāk ir bieži krustojušies, pēdējo ilgāko reizi – Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Mēs abas reizē beidzām bakalaura studiju; es pēc tam turpināju maģistra studijas teologos, bet viņa iestājās Vēstures un filozofijas fakultātē, kur studē vēsturi. Viņas iesāktā akadēmiskā darba tēma ir saistīta ar sievietēm nacionālās pretošanās kustībā, pildot sanitāro funkciju meža apstākļos. Tā nu es strādāju Latvijas Okupācijas muzejā, bet viņa ir tā, kas raksta par partizānēm. [Ineta smejas]
Kad pirms brauciena ieminējos kolēģiem, ka man būs iespēja satikt Sarmīti Cīruli, Muzeja direktore Solvita Vība uzreiz teica: “Paņem un uzdāvini lācīti Miku!”¹ Es šo lācīti-suvenīru izvēlējos tādu, kuram ir dzintara gabaliņš ķepiņā – maziņa daļiņa dzimtenes, kas tagad atrodas viņas palātā blakus citiem simboliskajiem priekšmetiem, kas viņai kā dāvanas atvesti no Latvijas. Piemēram, man likās ārkārtīgi mīļi, ka Latvijas Televīzija aizbrauca intervēt Sarmīti un aizveda viņai bērzu sulas un Straumes kaķīša krūzi, par ko viņa ir bezgala priecīga.²  

-    Ko Sarmīte teica par Miku?
-    Viņa, protams, bija priecīga! Kad viņai to dāvaniņu iedevu, viņa iesaucās: “Vai, Miks!” Lai gan Sarmīte nav bijusi Latvijas Okupācijas muzeja jaunajā ekspozīcijā, viņa seko līdzi Muzeja aktivitātēm no ierakstiem sociālajos tīklos, tāpēc viņa zināja par šo simbolisko lācīti Miku. To, ka Miks cīnās. To, ka Miks nepadodas.

-    Kā Tev šķiet, ko nākotnē piedzīvos tieši šis Miks – Miks ar dzintara gabaliņu ķepiņā?
-    Frontes līnija šobrīd nemitīgi mainās, kustās, tā kā Sarmītei ir ļoti mobils dzīvesveids. Viņa atgriezīsies frontes līnijās, cik ātri vien to varēs pēc ārstēšanās procesa beigām. 
Galvenā rūpe ir kontūzijas sekas un viņas labā auss, kurai bija stipri bojāta bungādiņa. Labās ziņas šajās dienās – auss ir atkal pārbaudīta, bungādiņa dzīst. Viņai par lielu prieku ir atbildētas lūgšanas, ka visticamāk operācija nebūs nepieciešama. Tad arī ātrāka būs visa izveseļošanās un atgriešanās darbos. Protams, ka ir draugi un labvēļi, kas viņu iedrošina ārstēties un atpūsties pēc iespējas ilgāk, lai viņa tiešām rūpētos par savu veselību, bet tomēr visi apzinās, ka ir kara apstākļi. Viņai kā kara mediķei ir milzīga atbildība par savu rotu – par tiem puišiem, kuru dzīvības viņa glābj, tāpēc ir pilnīgi saprotams, ka viņa grib atgriezties frontē pēc iespējas ātrāk.
Šādos apstākļos nevar būt daudz mantu, ar kurām nemitīgi pārvietoties, tāpēc mazais Miks ir praktisks līdzgaitnieks, ko iebāzt kabatā vai piespraust pie mugursomas. 
Es domāju, ka Miks ar dzintara gabaliņu ķepiņā dzirdēs sprādzienus, piedzīvos dronu uzlidojumus. 

-    Kā mēs, Latvijas iedzīvotāji, varam šobrīd palīdzēt ukraiņiem? Vai braucot uz turieni, tāpat kā Tu to dari?
-    Protams, ka uz Ukrainu nevajadzētu braukt meklēt piedzīvojumus, ir jāapzinās esošie riski. Mēs ar vīru bijām pārsvarā Rietumukrainā. Tā ir visdrošākā valsts daļa, bet arī tur visapkārt ir atgādinājums par karu. Piemēram, Ļvivas centrā dzīve rit salīdzinoši mierīgi. Cilvēki pastaigājas, spēlē ielu muzikanti, strādā kafejnīcas, notiek koncerti. Līdzīgi arī Kijivā. Bet pat šajā Ukrainas daļā, kur ikdiena ir normāla, nevar neredzēt karu. Visur ir piemiņas zīmes, visur ir bojā gājušo sejas. Daudz cilvēku ar amputētām kājām. Tagad, kad karš ir jau tik daudzus skāris, ir neizbēgami, ka starp draugiem un tuviniekiem ir bojāgājušie. Kā teicis ukraiņu teologs un mācītājs no Rivnes Taras Djatļiks: “Nevis mēs dzīvojam karā, bet karš dzīvo mūsos.” Tā ir šī kara realitāte – tu nevari izbēgt no kara, jo tas ir visur. Tas ir mūsos.
Ne visi var braukt. Ne visiem arī vajag braukt. Ir riski, bet ir svarīgi tur būt – būt aculieciniekiem, pašiem dokumentēt. Lai pēc tam mājās pastāstītu par redzēto un piedzīvoto. Protams, par Latvijas atbalstu Ukrainā zina. Cik tas ir liels. Ka tas viņiem ir nepieciešams. Viņi zina un ir ļoti pateicīgi; uzzinājuši, ka esam no Latvijas, saka: “Paldies! Jūs mūs spēcīgi atbalstāt, jūs mūs saprotat!” Nu jā, mums jau nav par daudz ko jāskaidro. Mēs saprotam, ko nozīmē okupācija, deportācijas. Ko nozīmē “referendumi” zem ieroču stobru spiediena. Mums solidaritāte ar Ukrainu un Ukrainas tautu ir tādā dziļā zemapziņas līmenī. Viņi to ļoti novērtē. Jā, ceļš ir tāls, ja brauc ar autobusu vai mašīnu, jo jābrauc cauri visai lielajai Polijai, bet, lai būtu tur klātesošs kopābūšanā, ir iespējams arī aizlidot, teiksim, līdz Polijai, un tad ar vilcienu vai autobusu.

-    Vai ir veids kā atbalstīt Sarmīti, nebraucot uz Ukrainu? Teiksim – garīgā veidā.
-    Protams, ka aizlūgšanas palīdz. Viņa pati jau minētajā Latvijas Televīzijas sižetā saka: “Es esmu Svētajā Trīsvienībā, priekš manis Tas ir dzīvs”³ . Atceros, kad viņa pirms pāris gadiem saņēma Viestura ordeni Prezidenta pilī, viņa teica īsāko un spēcīgāko runu, kādu esmu dzirdējusi: “Slava Ukrainai! Gods kalpot Svētajai Trīsvienībai un cilvēcei. Paldies!”⁴

¹ Lācītis Miks ir Latvijas Okupācijas muzeja talismans, kas radīts, domājot par rotaļlietām, ko bērni kā lielu dārgumu steigā ņēmuši sev līdzi, tiekot piespiedu kārtā izsūtīti uz Padomju savienību 20. gadsimta 40tajos gados. Lācītis simbolizē drosmi, iekšēju brīvību un sirds siltumu. Šobrīd Latvijas Okupācijas muzejs ir izstrādājis īpašu suvenīru līniju – unikālus rokām darinātus filca lācīšus. Vienu no tiem Ineta kā dāvanu aizveda arī Sarmītei Cīrulei, viņu apciemojot 2025. gada aprīļa sākumā Kijivas slimnīcā. 
² 2025. gada 19. aprīļa Panorāmas sižets "Ukrainā ievainotās latviešu mediķes Sarmītes Cīrules ārstēšanās ieilgusi".
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/19.04.2025-ukraina-ievainotas-latviesu-medikes-sarmites-cirules-arstesanas-ieilgusi.a596098/?utm_source=lsm&utm_medium=theme&utm_campaign=theme
³ 2025. gada 19. aprīļa Panorāma sižets "Ukrainā ievainotās latviešu mediķes Sarmītes Cīrules ārstēšanās ieilgusi". [0:1:37]
⁴ 2023. gada 5. maija Panorāmas sižets "Latviešu mediķe Ukrainā: Spēku dod ticība uzvarai un latviešu rupjmaize".
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/cilvekstasti/04.05.2023-ukrainas-armijas-medike-sarmite-cirule-pagodinata-par-pieskirto-viestura-ordeni.a507433/