Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas 1939./1941. gadā

Līdztekus militārām darbībām Otra pasaules kara laikā katra no totalitārām varām ‒ nacistiskā Vācija (Trešais Reihs) un Padomju Savienība (PSRS) ‒ mēģināja īstenot savu iedzīvotāju politiku. Tas nozīmēja piespiedu migrāciju, pārvietošanas akcijas, deportācijas, kā arī veselu cilvēku grupu iznicināšanu. Nacionālsociālistiskā tautiešu politika ārzemēs ar saukli "mājup uz Reihu“ laikā no 1939. līdz 1944. gadam lika vairāk nekā 750.000 vāciešiem no Austrumeiropas un Dienvidtiroles atstāt savu dzimteni. Lielāko daļu no viņiem nometināja 1939. gada rudenī anektētajā Vartas novadā (Reichsgau Wartheland) Polijā, lai tādejādi "ģermanizētu“ karā iegūtās teritorijas. Kara beigās miljoniem bēgļu izmainīja Austrumeiropas zemju iedzīvotāju sastāvu. Viņu starpā bija arī vācbaltieši, kas bēga no Sarkanās armijas, tai padzenot Vācijas armiju – vērmahtu – no Polijas. Pirmā no šīm pārvietošanas akcijām notika Igaunijā un Latvijā ‒ tā saucamā "vācbaltiešu izceļošana“ (Umsiedlung) 1939. /1941. gadā.

PĀRCEĻOŠANAS GAITA

Hitlera-Staļina pakta slepenajam papildprotokolam par Austrumeiropas sadalīšanu interešu sfērās, 1939. gada 5. oktobrī sekoja Latvijai uzspiestais savstarpējais palīdzības līgums ar PSRS, bet 6. oktobrī Hitlera runa Reihstāgā par tautību pārvietošanu Austrumeiropā. Jau oktobra beigās Vācijas un Latvijas valdības parakstīja "Līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju“, "vēlēdamās apvienot vācu tautībai piederīgos Vācijas teritorijā“. Trīs dienas pēc Hitlera runas, ietekmīgākā vācu valodā iznākošā avīze Latvijā "Rigasche Rundschau“ Baltijas vāciešiem pirmo reizi paziņoja par pārvietošanu. Paziņojumam sekoja masīva propagandas kampaņa, lai līdz 15. decembrim vācu tautības Latvijas pilsoņi izlemtu "labprātīgi izteikt savu gribu uz visiem laikiem izstāties no Latvijas pavalstniecības“ un atstāt savu dzimteni.

Izvēle notika brīvprātīgi, taču konkrētie politiskie apstākļi (klīda baumas par Hitlers-Staļina paktu) un propaganda spieda aizbraukt. Pazīstamais vācbaltiešu jurists Dītrihs A. Lēbers (Loeber), kurš pats 16 gadu vecumā ar vecākiem atstāja Rīgu, pārvietošanu pareizi nosauc par "diktētu opciju“ (uzspiestu izvēli). Pirmais no 118 kuģiem ar vācbaltiešu izceļotājiem atstāja Rīgas ostu 7. novembrī, pēdējais 16. decembrī. Vēsturnieki izbraucēju skaitu lēš starp 47.000 un 53.000 (1935. gadā Latvijā bija 62.116 vāciešus jeb 3,3% no iedzīvotāju kopskaita). No viņiem ap 45.000 bija Latvijas pilsoņi. Pēdējie 500 izceļotāji aizbrauca 1940. gada pavasarī.

Ar 1939. gada 15. decembri Latvijas valdība pārtrauca vācbaltiešiem minoritātes statusu, līdz ar to beidzās arī viņu sabiedriskā un kultūras dzīve: likvidēja biedrības, slēdza skolas, apturēja draudžu darbību. Vācbaltieši kā viena no vecākām Latvijas minoritātē ar dziļām vēsturiskām saitēm ar Baltiju pārstāvēja pastāvēt.

Jau pēc tam, kad PSRS bija okupējusi Latviju, tā 1941. gada 10. janvārī ar Vāciju parakstīja vairākus dokumentus par tā saukto "pēcizceļošanu“. Tajā piedalījās ap 10.500 cilvēku (ne tikai vācbaltieši, kas nebija piedalījušies pirmajā akcijā, bet arī latvieši, kuriem pēcizceļošana deva iespēju paglābties no "baigā gada” terora).

ĪPAŠUMU JAUTĀJUMS

Izceļošanas praktisko pusi sagatavoja un realizēja Vācu Tautas apvienība Latvijā (Deutsche Volksgemeinschaft in Lettland), juridisko pusi Latvijas Tieslietu ministrija, bet lai risinātu jautājumu par izceļotāju Latvijā atstātajiem īpašumiem (drīkstēja ņemt līdzi tikai kustamu īpašumu un 50 latus), izveidoja akciju sabiedrību UTAG (Umsiedlungs-Treuhand Aktiengesellschaft), kas darbojās uz Latvijas likumu pamata, bet pilnībā atradās Vācijas valdības rokās. UTAG pakāpeniski pārdeva vācbaltiešu īpašumus (zemes gabalus, uzņēmumus utt.), lai ar iegūtajiem līdzekļiem maksātu par Vācijai svarīgām Latvijas eksportprecēm. Līdz 1940. gada vasarai UTAG likvidēja vācbaltiešu īpašumus 183,3 miljonu latu vērtībā. Izceļotāji paši nebija ne UTAG dibinātāji, ne arī akcionāri. Vācijas valdība viņiem zaudējumus kompensēja tikai Vartas novadā Polijā, kur vācbaltieši saņēma poļiem un Polijas ebrejiem atņemtos īpašumus. Šajā kopumā sarežģītajā īpašumu likvidēšanas “spēlē”, bez īpašnieku piedalīšanās, ieguvējas bija Latvija un Vācija.

PĀRCEĻOTĀJU MOTĪVI UN ATBALSS LATVIEŠU SABIEDRĪBĀ

Mūsdienās vācbaltiešu pārvietošanu uztver kā Baltijas valstu pirmo lielo pilsoņu zaudējumu vēl "mierīgajos“ kara mēnešos līdz padomju okupāciju 1940. gada jūnijā. Toreizējie laikabiedri domāja dažādi: vieni uz veco "vēsturisko ienaidnieku“ aizbraukšanu skatījās ar simpātijām, citi saprata, ka zaudē ne tikai daļu pilsoņu un politisku, ekonomisku un kultūras potenciālu, bet arī cilvēkus ar rietumniecisku orientāciju.

Tā, piemērām, ļoti populāri ir Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa 1939. gada 12. oktobra runas vārdi "Ja kāds grib braukt, lai brauc, bet zina, aizceļošana šinīs dienās ir iespējama tikai līdzīgā kārtā kā vāciešiem ‒ Latvijas pilsoņiem, proti, uz neatgriešanos”, ar to gan uzrunājot tos latviešus, kuri gribēja pievienoties izceļošanai, nevis runājot par Latvijas vācbaltiešiem. Ne visas Latvijas preses publikācijas bija pretvāciski noskaņotas. Piemērām, Jānis Lapiņš savā rakstā "Baltvācu pastarā tiesa” (“Sējējs”, 1939. gada decembra numurs) pauda līdzjūtību un augsti vērtēja vācbaltiešu devumu Latvijas vēsturē: "Kas ir tas, ko vācieši atstāj mūsu zemē, (...) tie ir viņu senči un Latvijas vēsture”. Viņš izteica cerību, ka latvieši turpmāk būšot spējīgi, vācbaltiešu kultūras mantojumu Latvijas labā atcerēties un kopt.

Šajā ziņā grūti runāt par "izceļošanu“ vai pat lietot jēdzienu "repatriācija“, jo tēvzeme (= patria) vācbaltiešiem lielākoties bija Baltija. Grūti latviešu valodā atrast pareizo vārdu, bet varbūt "izceļošanas“ vietā visai pareizi būtu lietot "pārvietošana“, kas pauž "diktēto opciju“.

VAI BIJA NEIZBĒGAMI JĀIZBRAUC?

1939. gadā ap 5.000 vāciešu (citi skaitļi min pat 15.000 cilvēku) varētu būt palikuši Latvijā dažādu iemeslu dēļ: piederīgie neizceļoja, vecums, Latvija bija dzimtene, negatīva attieksme pret nacionālsociālismu utt. Pazīstamais vācbaltiešu žurnālists un Saeimas deputāts Pauls Šīmanis (mira Rīga 1944. gadā) 1939. gada 7. novembrī Valsts prezidentam nosūtīja telegrammu, kuras vārdi lieliski apraksta situāciju un izpauž to, ka bija arī grūtais, bet trešais ceļš – palikt vācietim un reizē Latvijas patriotam: „Mirklī, kad Latvijas vācu tautības pilsoņi tiek spiesti atrauties no savas dzimtenes, tie vācu latvieši, kuri ir nolēmuši labās un ļaunās dienās kopā ar pārējiem valsts biedriem līdz galam izturot, kalpojot vecajai tēvzemei, apvienojas sauklī: Dievs svētī Latviju.“