Sieviete. Pieci stāsti par – VIDEO STĀSTU SĒRIJA

VIDEO STĀSTU SĒRIJA

Video stāstu sērija veidota, izmantojot muzeja Audiovizuālo materiālu krājumā (OM AVK) esošās video liecības. Atmiņu fragmenti apkopoti piecos stāstos, kas atklāj sieviešu likteni dažādos Latvijas 20. gadsimta vēstures posmos – Otrā pasaules kara laikā, bēgļu gaitās un trimdā, okupētajā Latvijā, ietverot gan pretošanos padomju varai, gan represijas un deportācijas. Tie ir stāsti par sievieti kā Māti, par rūpēm un palīdzību, tie ir stāsti par spēju pārvarēt sāpes un par drosmi izdzīvot, un par mīlestību, kas nekad nebeidzas. Video stāsts papildināts ar fotogrāfijām no muzeja krājuma un ģimeņu arhīviem.

Šajā video visi pieci stāsti skatāmi vienkopus, zemāk - katrs atsevišķi.

I stāsts - Māte ir Māte
Pirmā stāsta varones dalās savā vai viņu mātes pārdzīvojumā par dzīvi piespiedu ieslodzījumā un izsūtījumā, kur būt Mātei bija īpaši atbildīgi un grūti.
Inta Leiko stāsta par savu māti Alīdu Kārkliņu, kas bija izsūtīta kopā ar četriem bērniem uz nometinājuma vietu Novosibirskas apgabalā. Pēc tam, kad bada nāvē nomira dēliņš Ojārs, lai pasargātu pārējos bērnus no bada nāves, māte tēloja, ka zog. Kā tas palīdzēja? Dzidra Meldere atceras, kā tika nošķirta no sava mazā bērniņa, jo sievietēm nometnē Spaskā (Kazahijas PSR) bija smagi jāstrādā. Kā viņa jutās? Hēlijas Staņislavskas atmiņās par māti Kētu Teikmani nozīmīgu lomu spēlē Chanel smaržas. Kā tas iespējams, ka ganot kolhoza teļus Novosibirskas apgabalā, šīs smaržas atsauca atmiņā Parīzi un dzīvi neatkarīgajā Latvijā?

II stāsts - Rūpes palīdzot
Šis stāsts ir par rūpēm, cilvēkmīlestību un nesavtīgu palīdzību tiem, kuriem tā bija ļoti nepieciešama, pat dzīvības cenas vērta. Neticami, bet reizēm palīdzību sniedza arī tie, no kuriem to vismazāk sagaidīja. Pretošanās kustības dalībniece Lonija Šneidere atceras ne tikai necilvēcīgos apstākļus apcietinājumā Rīgas centrālcietumā, bet arī to, kā sardze viņai palīdzēja. Dainas Ceriņas stāsts ir par kalponīti Olgu, kura ļoti vēlējās pasargāt mazo Dainu no 1949. gada 25. marta deportāciju īstenotājiem, taču piedzīvoja necilvēcīgu pazemojumu un bailes. Skaidrīte Zavaļņeva un Aina Mārgareta Pūliņa dalās atmiņās par ebrejiem Dundagā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, un par to, kā viņas, būdamas mazas meitenītes, savu tuvinieku atbalstītas, mēģināja viņiem palīdzēt.

III stāsts - Sāpes pārvarot
Visas šī stāsta sievietes ir saņēmušas un izcietušas sodu. Viņas dalās sāpēs, ko piedzīvojušas un stāsta par spēku, kas palīdzēja tās pārvarēt, dzīvot tālāk un rast prieku pat vissmagākajās situācijās. Skaidrīte Meldriņa izcieta sodu par dalību Aizsargu organizācijā. Viņas stāsts rosina uz pārdomām par spēju piedot, kā arī par motivāciju, kas kādam, iespējams, lika kļūt par nodevēju. Dzidra Meldere arestēta par dalību pretošanās kustībā un sodu izcieta tālajā Kazahijā, kur nometnes konvoja rīcība izpaudās īpaši nežēlīgi. Gaida Dimitre un Anna Kauliņa kopā ar ģimenēm deportētas 1941. gada 14. jūnijā. Tas bija sods par to, ka viņu ģimenes neatkarīgajā Latvijā bija ekonomiski un politiski aktīvas. Abas sievietes, toreiz jaunietes, nonāca nometinājumā Krasnojarskas apgabalā, abas ir zaudējušas tuviniekus – viena vīru, otra – tēvu. Bet dzīve turpinājās - gan uzrīkojot ballīti, gan izraudoties un saprotot, ka var paļauties tikai uz saviem spēkiem.

IV stāsts - Drosme izdzīvot
Šajā stāstā sievietes dalās atmiņās par situācijām, kurās piedzīvojušas bailes un pazemojumu sievietes pašcieņai, bet neskatoties ne uz ko – izrādījušas neticamu drosmi. Atteikums “pakavēt laiku” pratinātājam Jelgavas milicijā izraisīja pamatīgu dusmu vilni pret Skaidrīti Meldriņu. Dzidra Meldere un Lonija Šneidere pēc kara darbojās nacionālo partizānu grupās. Dzidra atceras pirmo dienu Jēkabpils apriņķa mežos, kad baidījās pat no lūstoša zara skaņas un saprata, ka nav atšķirības – sieviete vai vīrietis – jārīkojas atbilstoši skarbajai situācijai. Lonija stāsta par Kara tribunāla sēdi, kurā viņa uzdrīkstējās teikt patiesību par čekas pratinātāju nežēlīgajām darba metodēm. 1941. gadā 14. jūnijā deportētā Gaida Dimitre pārdroši atļāvās iebilst obligātajai prasībai strādāt kolhozā un par to tika pazemota. Mirdza Strīķe kara laikā bija medmāsa vācu kara hospitālī Liepājā. Atgriežoties padomju okupācijas varai, viņa pratināšanas laikā saprata, ka nedrīkst lūgties un pazemoties. Drosme palīdzēja viņai atgūt piemiņu no tēva.

V stāsts - Mīlestība nekad nebeidzas
Šis ir stāsts par mīlestību. Par mīlestību pret cilvēkiem un dzīvi. Lilija Klucis kara beigās devās bēgļu gaitās. Viņa nonāca Flensburgā, nelielā pilsētiņā Vācijā, kur notika viņas kāzas. Viņas kāzu kleita simboliski bija Bārtas tautas tērps, sašūts no vecām drēbēm. Nodiluma dēļ Lilija baidījās, ka pie altāra tērps varētu izjukt. Valentīna Dzedzele pirms kāzām bažīgi vaicāja topošajam vīram: “Vai tu mani precēsi – es esmu izsūtīta?”. Izsūtītās Hēlijas Staņislavskas mātei Kētai bija pārliecība, ka jāatgriežas dzimtenē - Latvijā, lai vai cik grūta dzīve tur sagaidāma. Skaidrīte Meldriņa izstāsta ļoti aizkustinošu stāstu par ieslodzījumā iepazīto Mārīti, kas, būdama pavisam vārga, atrod sevī spēku izglābt taurenīti no samīšanas. Mīlestība nekad nebeidzas.

Pēcvārds
Video stāsts papildināts ar fotogrāfijām no muzeja krājuma un ģimeņu arhīviem.