Valsts prezidents Bērziņš: Okupācijas muzejs ir vieta, kur var meklēt atbildes

Īsi pirms Latvijas Okupācijas muzeja dibināšanas 20. gadadienas šā gada 1. jūlijā, Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, intervijā muzeja pārstāvēm Inesei Krieviņai un Līgai Strazdai, sniedza vērtējumu muzeja darbam un nozīmei. Šī saruna īpaši tika veltīta muzeja atbalstītajiem — pasaulē un Latvijā, kuru ieguldījumam pateicoties muzejs ir strādājis, audzis un turpinās attīstīties arī nākotnē.

Prezidenta kungs, Jūs esat šī nozīmīgā muzeja gada goda patrons. Kā Jūs vērtējat Okupācijas muzeja nozīmi? Vai tā pastāvēšana Jums palīdz, piemēram, kad gatavojaties uzņemt ārvalstu viesus un iepazīstināt ar Latvijas vēsturi?

Es gribētu mazliet atkāpties atpakaļ laikā. Muzejs būtībā ir attīstījies no izstādes un 20 gados pārtapis par muzeju. Iespēju to izmantot es atklāju jau agrāk, it sevišķi — strādājot bankā. 1994.,1995. gadā pie mums brauca daudzi cilvēki un viņiem par mūsu vēsturi  nebija īsti skaidras informācijas. Tad es vedu viņus uz muzeju, lai cilvēki paskatītos, kāda tā dzīve ir bijusi, kādus posmus mēs esam izgājuši. Tagad muzeja nozīme ir vēl tikai pieaugusi. It sevišķi tādēļ, ka  gadi iet uz priekšu un Latvijā ir izaugusi jaunā paaudze, kas par pagātni zina tikai no nostāstiem un atmiņām. Tā, ka būtībā muzeja svarīgums, lai notikumus viņiem saliktu labā secībā, tikai pieaug. Un muzeja jaunā ekspozīcija ļaus to paradīt attīstībā — kā tas sākas, kā attīstījās, kā atguvām neatkarību un kas noticis ar mums šajos 23 neatkarības gados.
14. jūnijā piedaloties Sibīrijas bērnu fonda rīkotajā konferencē, es ļoti skaidri redzēju, ka jautājumu vēl ir daudz. Tieši personīgās atmiņas, konkrētu cilvēku stāstījumi ir iespaidīgi. Jaunatnei un tiem, kas ir tālu pasaulē, pieminot 15 000 izsūtīto cilvēku, tas var neliksies daudz. Bet, ja parāda, kā izsūtīšana  iespaidoja konkrētu cilvēku, ģimeni, tas ir daudz būtiskāk.
Vispār, man šķiet, vēsture parādās konkrētajās lietās — ja skatās cilvēcīgā mērogā. Vismaz mani tas uzrunā vairāk, rada daudz dziļākas jūtas. Ja ļoti sausi izklāsta – no tik cilvēkiem — tik aizveda, no tiem — tik nomira, tas liekas bezpersoniski, bet, ja vienai ģimenei iziet līdzi, kā tas bijis — tēvs vairumā gadījumu pazudis, vai līdz šai dienai nav zināms, kas noticis... Šāds stāsts parāda nopietnību un briesmas, pie kā noved dažu cilvēku vājprāts.
Valstu vadītājiem, kas brauc uz Latviju, vēsturiskā pieredze ir ļoti dažāda. Teiksim, Polijas un zemju, kas to visu pārdzīvojušas — viņi to redz personīgāk.
Zinot, ka Vācijas prezidents Gauka kungs (Joachim Gauck) brauks uz Latviju, es izlasīju divas viņa biogrāfijas. Tur ir tādi momenti, kas man liekas tik saprotami. Viņš, piemēram, raksta, kā Rostokā saņēmis dzīvokli jaunajā mājā. Trīsistabu dzīvokli mājā, kas iebūvēta, kaut kur purva vidū, kur tikai pa laipu var aiziet. Viņš noteikti uztvertu personiskāk muzeja ekspozīcijā stāstu par padomju laika jaunajām daudzdzīvokļu mājam. Jo cilvēciskāk to var parādīt, jo labāk, un man šķiet, ka muzejam tas ļoti labi arī izdodas.
Esot vizītē Kazahstānā, es sapratu, ka pagātnes jautājuma nozīme tikai palielinās. Pasaulē pieaug nenoteiktība. Un jebkurš, kurš paskatās, kas noticis pagātnē un kā tas ir izpaudies, tomēr pārdomā arī savu rīcību.

Tātad Jūs redzat, ka no sākotnējiem gadiem līdz mūsdienām muzeja nozīme tikai pieaug?

Tas ir viennozīmīgi. Muzejs ir gājis attīstības ceļu, un tas posms galīgi vēl nav noiets. Darāma vēl ir daudz. Kaut vai tai pašai vēsturnieku komisijai, kas  strādā pie prezidenta kancelejas, un Valters Nollendorfs tur ir aktīvs dalībnieks, darbi  nāk tikai klāt. Es ceru, ka arī Krievijas arhīvi reiz atvērsies. Tāpat Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs apsolīja, ka visu, kas parādīsies jauns par Latviju, viņi nodos mums, jo tomēr vēl ir daudzi, kas par savu tuvinieku likteni zina tikai minējumu līmenī.

Okupācijas muzejs kalpo Latvijas valstij. Tā ir mūsu misija, mērķis un uzdevums. Tajā pašā laikā mēs esam neatkarīgi no valsts. Ne tikai savos uzskatos, bet neatkarīgi arī finansējuma avotos. Kā Jūs uz to skatāties — vai valstij ir finansiāli jāatbild par tādu institūciju kā Okupācijas muzejs?

Būtu labi paskatīties, ko mēs zem valsts saprotam. Šajā amatā būdams es saprotu, ka tie ir cilvēki, tie esam visi mēs. Man šķiet, ka šajā gadījumā, atbalsts no sabiedrības ir, it sevišķi no tiem cilvēkiem, kas ir ārpus Latvijas. Es domāju, ka atbalsts ir sabalansēts arī no valsts puses. Varbūt gribētos vairāk, bet man šķiet, ka šis ir gadījums kur ir vispārīgs atbalsts. Un tādu nemaz nav daudz. Valsts – tie ir nodokļu maksātāji. Jautājums, cik no nodokļos nomaksātā, kurai daļai piešķir. Skatoties uz muzeja attīstību 20 gados, tas ir gājis uz priekšu. Ja ir sasniegts tāds rezultāts, ka ir jābūvē klāt muzeja piebūve, tad tas ir pozitīvs. Vienmēr būs tā, ka kāds vairāk iegulda, bet tas ir tāds labs nākotnes ieguldījums, lai mācītu vēsturi.

Mēs no sirds pasakāmies bijušās trimdas tautiešiem, kas nežēlo savus nopelnītos, ar darbu iekrātos līdzekļus un ziedo tos muzejam. Mēs to uztveram kā viņu ieguldījumu Latvijas valstī un tās attīstībā. Vai Jūs varat tam piekrist?

Cilvēkiem no bijušās trimdas iespēja iegūt ticamu informāciju faktiski aprāvās 1944. gadā, kad viņi aizbrauca. Mēs šeit būdami daudz informācijas varējām iegūt no apkārtējiem cilvēkiem, tiem, kas izbrauca, tās iespējas bija un ir nesalīdzināmi mazākas. Tāpēc ir saprotams, ka viņi atbalsta muzeju, kas stāsta par notikušo.

Vārds „okupācija” izraisa dažādas jūtas. Mēs zinām, ka dažkārt notiek diskusijas par muzeja nosaukumu gan sabiedrībā, gan arī šaurākā speciālistu loka. Kā Jums šķiet, vai muzeja nosaukums cilvēkus drīzāk pievelk vai atgrūž?

Nosaukums cilvēkam, kas Latvijā nav bijis, ir vairāk kā būtisks. Jautājums, ko ar nosaukumu grib pavēstīt? Katram laikam ir savs nosaukums. Skaidrs, ka okupācija bija izejas punkts. Kad muzeju veidoja, uzsvars bija uz 1940., vai 1939. gada notikumiem, tad nāca klāt pēckarš līdz Staļina nāvei, sekojošie gadi. Kā tas būs, kad jūs pieliksiet vēl klāt tos 23 gadus, kas tagad ir pagājuši?
Nāks jau vēl materiāli klāt. Tad ir jāiet mazliet atpakaļ uz periodu no 1918. līdz 1940. gadam. Faktiski runa būtu par divdesmito un divdesmit pirmo gadsimtu. Dzīve rādīs, bet nosaukumam ir jāpasaka, ko cilvēks ieraudzīs, ejot uz muzeju. Un tur jau nebūs vairs tikai par okupāciju.
Tajā pašā Spaskā (piemiņas memoriāls padomju režīma represētajiem Kazahstānā Karagandas apgabalā), kur Kazahstāna ir uzstādījusi pieminekli komunisma upuriem un 22 valstis ir pievienojušās ar saviem pieminekļiem. Ja mēs tur pieliekam klāt savu pieminekli kā 24. valsts, tas jau parāda, ka runa nav tikai par Latvijas okupāciju, bet par daudz plašāku procesu, kas jau ir starptautiski atzīts.

Izskatās, ka līdzko mēs atklāsim jauno ekspozīciju, tā būs jāgatavo atkal jauna.

Es domāju, ka tas ir ļoti normāli. Jums būs jāiet uz abām pusēm uz pagātni un nākotni. Var jau uz to dažādi skatīties, piemēram, paskatīties uz dažādām tautām. Te var pieminēt, ka kazahi stāstīja, ka viņu valstī  uz šo brīdi dzīvo   ap 140 tautību, un tas ir bijis arī iemesls, kāpēc viņus nav pārmākušas blakus esošās lielās tautas, ne ķīnieši, ne krievi. Okupācija ir viens nežēlīgs pagrieziens, bet tikai viens no tiem, kas veidojis Latviju, vērojot attīstību garāka laika periodā, piemēram, 100 vai 150 gados.

Ko Jūs gribat muzejam novēlēt?

Skatoties atpakaļ, rezultāti ir ļoti labi. Nākotnē darāmā ir vēl vairāk nekā padarīts. Tas ir tas optimistiskākais. Būs jāinformē latvieši ārpasaulē un vēl vairāk būs nepieciešami kontakti ar dažādam zemēm. Lai nepietrūkst uzņēmības un pacietības darboties atklātajā pasaulē, lai rezultāts būtu vislabākais! Jautājums nav vienkāršs, tas no okupācijas jautājuma ir pārveidojies par nākotnes jautājumu. Latvija atkal ir nokļuvusi atklātā pasaulē. Kā saglabāt sevi, kā nosargāt atšķirīgo un balansēt sevi ar tiem pārējiem, tas ir tas jautājums.

Kad mums vaicā — par ko ir muzejs, mēs atbildam: par valsti, tautu un zemi.
Tā varētu teikt. Pats svarīgākais, lai zeme, tauta un valsts būtu kopā. Tas ir mans galvenais novēlējums.