"Tātad mēs maksājam 3000 tonnu ogļu” – latviešu leģionāru traģēdija Zviedrijā

Otrā pasaules kara beigās, baidoties par savu turpmāko likteni, vairāk kā simts latviešu leģionāru un gaisa spēku izpalīgu, kas atradās ielenkumā Kurzemē un Dancigā, bēga uz karā neitrālo Zviedriju, cerībā izvairīties no PSRS represijām. Pirmā laiva ar latviešu leģionāriem sasniedza Zviedrijas krastus 1945. gada 8. maijā. Leģionāri sākotnēji nonāca Īstādes salā, kur viņi tika internēti, proti, aizturēti līdz turpmāko lēmumu pieņemšanai. Tālāk internētie leģionāri tika nogādāti Bekebergas karantīnas nometnē, bet pēc tam Rennesletes nometnē, kas bija izveidota Zviedrijas armijas apmācību un vasaras mītņu vietā.  1945. gada 2. jūnijā Padomju Savienības sūtniecība Zviedrijā oficiālā vēstulē vērsās pie Zviedrijas ārlietu departamenta, aicinot nepiešķirt patvērumu latviešu karavīriem. PSRS savas prasības pamatoja, atsaucoties uz Vācijas kapitulācijas līgumā iekļauto punktu, ka vācu zemes, jūras un gaisa karaspēkiem bija uzlikts par pienākumu izbeigt kara darbību un palikt tur, kur tie atradās kapitulācijas parakstīšanas brīdī. Divas nedēļas vēlāk – 1945. gada 15. jūnijā – Zviedrija šim aicinājumam piekrita.

Latvijas Okupācijas muzeja krājumā glabājas daudzveidīgas liecības par internēto latviešu  leģionāru gaitām Zviedrijā. Muzeja krājumā ir desmitiem vēstuļu, kā arī dažādas fotogrāfijas, kas atspoguļo gan internēto latviešu karavīru ikdienu, gan cerību, ka viņiem izdosies atgūt savu brīvību. Internētie leģionāri sūtīja vairākas vēstules baptistu mācītājam Jurim Lambertam (1894–1982), kurš 1944. gada oktobrī bija devies bēgļu gaitās uz Zviedriju, iemācījies zviedru valodu un nodibinājis saikni ar vietējiem iedzīvotājiem. Zviedrijā mācītājs nodarbojās ar pretkomunistisko darbību, kā arī aktīvi komunicēja ar Zviedrijā esošajiem leģionāriem, apciemojot viņus un piedāvājot viņiem sagādāt Bībeles. Šim aicinājumam atsaucās vairāki desmiti latviešu karavīru. 1945. gada 27. oktobrī rakstītajā vēstulē mācītājam Lambertam latviešu karavīrs Jānis Muižnieks (1926–1972) norāda, ka nometnē ir nepieciešamas vairākas  Bībeles. Vēstulē viņš raksta: “Šeit mums ir pavisam tikai viena Bībele. Un uz viņu ir ļoti liels pieprasījums, tā kā nemaz nedabū palasīties. Mēs vienreiz it kā pierakstījāmies uz Jauno Derību. Arī es tur pierakstījos, bet laikam kapteinis to sarakstu nav nosūtījis, jo mēs velti izgaidījām.”  

Zviedrijā latviešu karavīrus uztrauca viņu  turpmākais liktenis, tādēļ ārkārtīgi svarīgs bija arī mācītāja Lamberta atbalsts. 1945. gada 4. decembrī latviešu karavīrs Pēteris Badītājs (1918–1985) vēstulē Lambertam raksta: “Katrs Jūsu vārds dod spēku dzīvei uz gaišāku nākotni. Mēs turamies tāpat kā jau uzsākām, nav vēl paguruši mūsu spēki. Mums ir ticība, ka Dievs neļaus ļaunam uzvarēt, taisnībai tak reizi ir jānāk, tik pacietīsimies gaidīt. Jūs rakstāt, ka mūs apciemosiet, cik tie atkal būs gaiši mirkļi. Mēs gaidīsim Jūs, Jūsu gādības par mums nav vārdos izteicama.” Savā vēstulē mācītājam Badītājs arī norāda, ka ieslodzījuma apstākļi ir labi, un zviedri pret internētajiem latviešiem izturas labi.

Krājumā glabājas arī vairākas fotogrāfijas no Zviedrijā internēto latviešu karavīru ikdienas. Nometnēs Zviedrijā latviešu karavīri dzīvoja atsevišķās teltīs, savukārt, virsnieki dzīvoja barakās. Internētie leģionāri ikdienā strādāja dažādos darbos – ceļu būvē, kūdras raktuvēs un meža darbos, savukārt brīvajos brīžos karavīri spēlēja sporta spēles un muzicēja.

Lai arī Zviedrija formāli piekrita leģionāru izdošanai jau 1945. gada vasarā, 1945. gada novembrī, īsi pēc 18. novembra svinībām, pie internētajiem leģionāriem ieradās nometnes komandants, kurš paziņoja, ka latviešu karavīri tiks izdoti Padomju Savienībai. Šis paziņojums bija šoks nometnē ieslodzītajiem latviešu leģionāriem. Protestējot pret šo lēmumu, vairāki latviešu karavīri uzsāka bada streiku. Kā sarunā ar Juri Lambertu norādīja pulkvežleitnants Kārlis Gailītis (1896–1966): “Mēs esam apņēmušies drīzāk mirt bada nāvē brīvā zviedru zemē, nekā tikt izdotiem boļševikiem, tikt spīdzinātiem, tad nobendētiem.” 1945. gada 3. decembrī Juris Lamberts saņēma anonīmu vēstuli no Zviedrijā internētā latviešu karavīra, kurā tiek kritizēti Zviedrijas valdības nodomi: “Tirgošanās ar cilvēkiem, šīs pārveidotais vergu tirgus, kas nu izveidojies valstu apmērā, ir vēl krāšņākos ziedos nekā viduslaikos. Ir taču skaidrs, ka tikpat labi mūs kā vāciešus, Zviedrija izspēlē pret Krievijas oglēm, resp. Krievija  savas ogles pret mums. Tā tad, mēs maksājam 3000 tonnu ogļu.”

Zviedrijā internēto latviešu leģionāru izdošana Padomju Savienībai notika 1946. gada 25. janvārī. Cenšoties nepieļaut savu izdošanu PSRS, pašnāvības mēģinājumu veica leitnants Edvīns Alksnis (1912–1995). Alksnis nonāca slimnīcā un netika izdots Padomju Savienība. 1946. gada nogalē Alksnis ar laivu devās uz Lielbritāniju, kur pavadīja atlikušo dzīvi. 1946. gada 28. janvārī Alksnis sievai vēstulē raksta: “Tagad šis drausmīgais asiņu darbs ir izdarīts, šejienes valdība var rokas mazgāt nevainībā, jo daudz asiņu neslaucīja šo zemi, tikai mūsu nabaga zēnu kliedzieni izskanēja šai zemē – izskanēja un pēc tam ļaunas rokas nodeva tos vēl ļaunākām rokām.”

Izdošanas dienas rītā pie leģionāriem ienāca policisti, kas latviešu karavīrus pārbaudīja un pavēlēja sēsties autobusos, ar kuriem viņi tika nogādāti Trelleborgas ostā. Neskatoties uz to, ka pirms kāpšanas autobusos bijušie leģionāri tika rūpīgi pārbaudīti, leitnants Pēteris Vabulis (1907–1946) autobusā ienesa nazi, ar kuru pārgrieza savu kakla artēriju. Vabulis tika nogādāts Trelleborgas slimnīcā, kur viņš mira. Izdošanai aktīvi pretojās arī Valentīns Silamīķelis (1924–2005), kurš savainoja roku. Neskatoties uz pretošanās mēģinājumiem, latviešu karavīri ar varu tika nogādāti tvaikonī “Bellostrov”, un atvesti atpakaļ uz okupēto dzimteni. Zviedrija Padomju Savienībai izdeva 130 internētos latviešu karavīrus. 17 internētajiem latviešu karavīriem izdevās izvairīties no izdošanas Padomju Savienībai. Viņu starpā bija gan tie bijušie karavīri, kas bija veikuši neveiksmīgus pašnāvības mēģinājumus un ārstējās Zviedrijas slimnīcās, gan tie, kuru atbrīvošanu no gūsta dažādos veidos bija panākuši radinieki. Pēc atgriešanās Latvijā 34 no izdotajiem leģionāriem tika represēti.

1994. gadā Zviedrijas valdība oficiāli atzina, ka lēmums par baltiešu karavīru izdošanu bija kļūdains. Izdotie latviešu karavīru tika uzaicināti vizītē uz Zviedriju, kur Zviedrija viņiem atvainojās par liktenīgo lēmumu pirms 48 gadiem.

Izmantotā literatūra: 

Valentīns Silamiķelis. Ar Baltijas karogu izdotie. 1998.

Juris Lamberts. Nāvei nolemtie brāļi. 1955.