"Spriedumu nevar izpildīt, nomiris…"

1941. gada 14. jūnijā no Latvijas uz attāliem PSRS reģioniem tika izsūtīti vairāk nekā 15 400 Latvijas iedzīvotāji. Viņu vidū bija arī politiķis, Latvijas Republikas Satversmes sapulces, 1. un 2. Saeimas deputāts, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, Rūdolfs Lindiņš (1887–1942).

Rūdolfs Lindiņš dzimis Līgatnes pagasta “Jānēnos”, 1887. gada 11. decembrī lauksaimnieku ģimenē. Studējis jurisprudenci Pēterpils (mūsdienās Sanktpēterburga) Psihoneiroloģiskajā institūtā, bet pēc tam studijas turpinājis Latvijas Universitātē. 

1915. gadā Lindiņu iesauca Krievijas impērijas armijā, kur viņš dienēja līdz 1916. gadam, kad slimības dēļ viņu no armijas atskaitīja. Latvijā viņš atgriezās 1918. gadā, un 1919. gadā uzsāka politisko darbību. Lindiņs bija Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) biedrs, specializējies lauksaimniecības jautājumos, bijis zemkopības ministra Voldemāra Zāmuela biedrs, laikraksta “Laukstrādnieks” redaktors, un aktīvi piedalījies agrārās reformās īstenošanā.  Pēc aiziešanas no LSDSP piedalījās “Mazinieku” partijas veidošanā.

Pēc politiķa karjeras beigām Lindiņš darba gaitas turpināja Latvijas Bankā, kur bija padomes loceklis, bet pēc Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas no darba tika atlaists. Pēc atlaišanas Lindiņš pārcēlās uz ģimenes lauku mājām Siguldas pagasta “Kreiļos”, kur viņam piederēja 106 hektāri zemes. Dzīvojot  “Kreiļos” Lindiņš nodarbojās ar lauksaimniecību.

Rūdolfs Lindiņš bija precējies ar skolotāju  Annu Lindiņu (1888), un laulībā bija dzimuši trīs bērni –  Sigurds (1918), Elga (1920), Tristans (1924). Elga Lindiņa, atmiņu stāstījumā Latvijas Okupācijas muzejam, atminas arī savus vecākus: “Tēvs bija ļoti godīgs, taisnīgs, labs runātājs ar humora izjūtu. Māte bija strauja, izdarīga viesmīlīga, mīlēja visu daiļo. Zināja četras valodas bez latviešu. Vecāki labi sapratās un mēs, bērni, augām lieliskā gaisotnē.”
1941. gada 14. jūnija Rūdolfu Lindiņu arestēja viņa dzīvoklī Sarkanarmijas ielā 71 (mūsdienās Bruņinieku iela)  Rīgā, un deportēja  uz Permas apgabala “Ussoļlag” nometni, savukārt Annu kopā ar jaunāko dēlu Tristanu no lauku mājas Siguldā deportēja uz Novosibirskas apgabala Kolpaševas rajonu. Sigurds un Anna izsūtījumā brīdī neatradās mājās un  palika Latvijā. Rūdolfs Lindiņš nebija vienīgais Satversmes sapulces deputāts, kuru represēja padomju okupācijas režīms. 1941. gada 14.jūnija deportācijās no Latvijas tika deportēti 24 no 163 Satversmes sapulces deputātiem. 13  deputāti tika arestēti pirms 1941. gada 14. jūnija, bet astoņi Satversmes sapulces deputāti tika deportēti 1949. gadā.
Latvijas Okupācijas muzeja krājumā glabājas Rūdolfam Lindiņam izdotā Latvijas Satversmes sapulces deputāta apliecība, kā arī viņa darba un ģimenes fotogrāfijas, kuras atspoguļo Lindiņa profesionālo darbību un ģimenes dzīvi pirms padomju režīma represijām. 

1942. gada 18. aprīlī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede Rūdolfam Lindiņam, “par aktīvu cīņu pret revolucionāro kustību” piesprieda augstāko soda mēru – nošaušanu un mantas konfiskāciju. Sodu Lindiņam nevarēja izpildīt, jo divas dienas pirms sprieduma pasludināšanas viņš nomira ieslodzījuma vietā. 1948. gadā nometinājumā, pēc saslimšanas ar tuberkulozi,  nomira Tristans, bet Anna Latvijā atgriezās 1955. gadā, tomēr izsūtījums bija atstājis smagas sekas uz Annas veselību un 1958. gadā viņa devās mūžībā.

Publikācijā un video izmantoti materiāli no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma.