Ritvars Jansons: Spēles gaitā noteikumus nemaina, Krastiņa kungs!

Dr.hist. Ritvars Jansons,12. Saeimas deputāts

Godājamais arhitekts Jānis Krastiņš norādījis, ka Saeimā virzītie grozījumi Latvijas Okupācijas muzeja likumā t.sk. par būvvaldes funkciju uzticēšanu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla kompleksa lietā, esot noteikumu mainīšana spēles laikā. Tieši pretēji – noteikumu mainīšana spēles gaitā būtu tad, ja Okupācijas muzeja pārbūve un piebūves uzcelšana tiktu pārtraukta, tā nekad nenonākot arī līdz Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla būvniecībai.

Sabiedrībai jāzina, ka grozījumi muzeja likumā neskar tikai pašu muzeja ēkas pārbūvi, bet arī tai blakus esošās piemiņas vietas – politiski represēto memoriāla iekārtošanu. Būves ieguvušas kopēju nosaukumu - Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla komplekss. Pašreizējā muzeja ēka ir valsts īpašums. Tas tāds paliks arī pēc pārbūves. Valsts īpašuma tiesības uz muzeja ēku un memoriāla būvi vēlreiz nostiprina jaunie likumgrozījumi. Pārbūve tiks veikta no būvju apsaimniekotāja –“Valsts nekustamo īpašumu” peļņas līdzekļiem, nevis, piemēram, atraujot daļu no gadskārtējā budžetā veselībai vai izglītībai paredzētā.

Valsts spēles noteikumi Okupācijas muzejam

Tieši valsts ar 2009. gada 30.jūnija Ministru kabineta protoklollēmumu “Par padomju okupācijas upuru piemiņas memoriālā kompleksa īstenošanu Latviešu Strēlnieku laukumā Rīgā” un 2011. gada 8. jūlijā Ministru kabineta rīkojumu “Par finansējuma piešķiršanu Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla kompleksa Latviešu strēlnieku laukumā, Rīgā, izveides izdevumu segšanai” deva spēles noteikumus. Noteikumi noteica, ka pārbūvējams Okupācijas muzejs, tam ceļama piebūve un tad jāķeras pie memoriāla būves. Savukārt Rīgas pašvaldība Okupācijas muzeja ēku ar paredzamo piebūvi iekļāva Latviešu Strēlnieku laukuma detālplānojumā ar tādām kontūrām, kādas šobrīd redzamas muzeja būvprojektā.

Valsts muzeja pārbūves būvprojektam jau izdevusi aptuveni 400 000 EUR. Savukārt privātais muzejs, paļaudamies uz valsts deklarētajiem spēles noteikumiem, 500 000 EUR ieguldījusi jaunajā ekspozīcijā. Tā izplānota līdz centimetram, daļēji uzbūvēta un ievietojama tikai pārbūvētā muzeja ēkā Latviešu Strēlnieku laukumā. Vēl ekspozīcijas izveidei ziedotāji ir saziedojuši aptuveni vienu miljonu eiro. Ziedots arī muzeja piebūvē izvietojamai mainīgo izstāžu telpai, krājumam, skolēnu un pieaugušo izglītības auditorijām, bibliotēkai u.c. Bez piebūves muzejs kā akreditēta izglītības iestāde nespēj veikt valsts ar speciālo likumu uzliktās funkcijas izglītībā, sabiedrības informēšanā un krājuma saglabāšanā. Tagad, kad izstrādāts muzeja pārbūves būvprojekts, spēles noteikumu mainīšana un atkal jauna būvprojekta izstrādāšana, nozīmēta ilgu gadu palaišana vējā. Tas nozīmētu arī muzeja un tā ziedotāju paļāvības valsts tiesiskumam sagraušanu. Iespējams, šādu spēles noteikumu mainīšanas gadījumā, muzeja ēka pārbūvi nekad nepiedzīvotu, ziedotāji vairs neziedotu un muzejs pašlikvidētos. Un kurš būs gatavs atmaksāt valsts un ziedotāju muzeja pārbūvei jau ieguldītos līdzekļus? Par ēkas izskatu spriež tās skiču projekta izstrādes laikā, nevis tad, kad jau ir gatavs būvprojekts, un jāsāk būvniecība.

Kāpēc muzejam piešķirams nacionālo interešu objekta statuss?

Muzeja pārbūve vairākus gadus kavējās finanšu krīzes un pārsūdzēto būvprojekta izstrādes konkursu dēļ. 2015. gadā maijā būvprojekts tika iesniegts Rīgas pilsētas būvvaldē, kur iestrēdzis nu jau ilgāk nekā gadu. Rīgas pilsētas būvvalde, liedzot būvatļauju un pēc apstrīdēšanas vilcinot atbildes sniegšanu par to, ir ņēmusi vērā tai juridiski nesaistošu Rīgas pilsētas galvenā arhitekta Gvido Prinča viedokli par muzeja pārbūvi. Toties būvvalde nav ņēmusi vērā tai juridiski saistošos Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes (tajā arī Rīgas pašvaldības pārstāvji) atzinumus. Padome vairākkārtēji sniedza atzinumus, ka pārbūvētais muzejs (ieskaitot tā piebūvi) arhitektoniski iekļaujas Vecrīgas ainavā. Rīgas pilsētas būvvaldes nesaistošie, bet rekomendētie arhitektoniskie uzlabojumi, visticamāk, novestu pie “Rīgas siltuma” trases pārvietošanas. Tas prasītu milzu izmaksas, kuras ne valsts, ne pašvaldība šobrīd nebūtu gatava segt. Līdz ar to Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla kompleksa projekts mirtu.

Jāņem arī vērā, ka Ministru kabinets memoriāla kompleksa būvniecības pabeigšanu paredzējis 2018. gadā, kad svinēsim Latvijas Republikas simtgadi.

Iepriekšminēto iemeslu dēļ Saeimas deputātu vairākums, paužot savu vēlētāju – lielākās daļas Latvijas pilsoņu, arī tūkstošiem politiski represēto un muzeja finansētāju gribu, vēlas piešķirt Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriālajam kompleksam nacionālo interešu objektu statusu. Latvijas likumdošanā šāds statuss nav jaunums. Tas jau piešķirts vairākiem nacionālas nozīmes objektiem. Arī būvvaldes funkciju uzticēšana nozaru ministrijām nav nekas ārkārtējs. Tā 2014. gada 14. oktobra Ministru kabineta noteikumi Nr.631 “Latvijas Republikas iekšējo jūras ūdeņu, teritoriālās jūras un ekskluzīvās ekonomiskās zonas būvju būvnoteikumi” paredz, ka par šajos noteikumos noteikto būvju būvniecības procesa kontroli un tiesiskumu atbildīga ir Ekonomikas ministrija, pildot būvvaldes funkcijas. Savukārt jaunais Būvniecības likums nosaka, ka Būvniecības valsts kontroles birojs nodrošina būvdarbu valsts kontroli un būvju pieņemšanu ekspluatācijā, ja pārbūvējamā ēkā paredzēts vienlaikus uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem. Tātad arī pārbūvētajā muzeja ēkā. Par kādu likumu apiešanu, Krastiņa kungs, Jūs pārmetat?

Kāpēc vienīgi Okupācijas muzejam tik liela uzmanība?

Kā arhitektam, Krastiņa kungs, man Jums ir vairāki jautājumi? Kur Jūsu modrā acs un pilsoniskā drosme bija, lai līdz galam cīnītos Triangula bastiona un Galerijas Centrs pārbūves lietās Vecrīgā, kas neguva viennozīmīgu arhitektu un sabiedrības novērtējumu? Kāpēc Jūs izliekaties neredzam, ka aiz Melngalvju nama sliesies Rātslaukuma tuvumā nekad vēsturiski nebijusi septiņu stāvu apbūve betona viesnīcas izskatā? Atšķirībā no Okupācijas muzeja pārbūves Rīgas pilsētas būvvalde tai ir devusi būvatļauju. Šī ēka aizklās gan Melngalvju nama, gan Okupācijas muzeja piebūves siluetus.

Rīgas Rātslaukuma apkārtne nekad vairs nebūs tāda kā 1930. gadu beigās. Kara nodarītie postījumi un jaunā apbūve ir diktējusi jaunu ainavu. Arī daļa no Okupācijas muzeja ēkas tika nojaukta, ceļot jauno Melngalvju namu. Vairākas saudzējamās apdares plāksnes gāja bojā nesenajā ugunsgrēkā. Vai tad tiešām pašreizējā muzeja ēka, vēl ilgus gadus taisot jaunu projektu, būtu jānoved līdz grausta līmenim? Sabiedrībai labums būtu, ja spēle noslēgtos nevis ar zaudējumu, bet pozitīvu ieguvumu – muzeju un memoriālu, kurš stāstīs arī par fenomenālo Latvijas iedzīvotāju pretošanos okupācijas varām.