RECENZIJA: Par Lindas Kinstleres grāmatu “Come to This Court and Cry: How the Holocaust Ends”

Reti kādai angļu valodā izdotai grāmatai pievērš tik lielu uzmanību, kā šogad iznākušajai amerikāņu žurnālistes Lindas Kinstleres (Linda Kinstler) grāmatai "Come to this Court and Cry: How the Holocaust Ends" (lat. “Nāciet uz šo tiesu un raudājiet: Kā holokausts beidzas”). Autores vecāki emigrēja no okupētās Latvijas uz ASV 1988. gadā – mate nāca no Ukrainas ebreju ģimenes, bet tēvs Olafs Kinstlers bija Viktora Arāja komandas virsnieka Borisa Kinstlera dēls. Ticams, ka Boriss Kinstlers pēc kara dienēja NKVD un 1949. gadā mīklaini pazuda. Autores zināšanas par Latviju ir plašākas, nekā ģimenē gūtā informācija. 2019. gadā žurnālā “New York Review of Books” publicēts viņas raksts “Daļēja brīvība: Ko Latvija atrada KGB arhīvos” (eng. “A Partial Freedom: What Latvia Found in the KGB Archives”), kur sniegts pārdomāts pārskats par tā saucamo Čekas maisu nepilnīgajām "atklāsmēm" un no tā izrietošajām problēmām. 

Grāmatā paustajai attieksmei pret Latviju ir gan stiprās, gan vājās puses. Ņemot vērā vājās puses, stiprās puses ir patīkams pārsteigums. Ņemot vērā stiprās puses, vājās puses ir nepatīkams pārsteigums. Diemžēl šķiet, ka pēdējais vārds pieder vājajām pusēm. Grāmatā dominē trīs tēmas: autores ģimenes vēsture, holokausts Latvijā un slepkavu tiesāšana pēc kara, kā arī Herberta Cukura lieta.  Pēc vecāku šķiršanās Kinstlere ietekmējās galvenokārt no mātes ģimenes. Viņa uzauga Kalifornijā ar padomju ebreju atmiņām, mācījās privātskolās, latviešu valodas zināšanas un kontakti ar latviešiem izpalika. Tomēr viņa objektīvi apraksta Latvijas 1940. gada okupācijas un sovetizēšanas traumu, kā arī tēva radinieku noslepkavošanu un deportēšanu uz Sibīriju. Risinot jautājumu par vectēva likteni, ko autores tēvs viņai ieteica izpētīt, vācot informāciju par Viktoru Arāju un viņa tiesas prāvu Rietumvācijā, nonāk pie Arāja komandas virsnieka Herberta Cukura, kuru Izraēlas Mossad aģenti nogalināja 1965. gadā, bet kura vaina Latvijā šajā gadsimtā tiek apšaubīta. Lielākā grāmatas daļa ir veltīta Cukura lietai. 

Dažās plaši pazīstamās grāmatās apgalvots, ka latvieši ne tikai piedalījās Latvijas ebreju slepkavošanā, bet to pat darīja pēc savas iniciatīvas. Taču Kinstlere skaidri norāda, ka holokausts Latvijā bija vācu nacistu projekts, kuru īstenoja tādi cilvēki kā Štālekers un Jekelns, kas iesaistīja okupēto zemju iedzīvotājus holokausta noziegumos: “Jekelns bija tas, kurš bija saņēmis pavēli nogalināt 30 000 Rīgas geto ebreju..... Tieši Jekelns bija tas, kurš bija nodrošinājis, ka viņa pakļautībā esošā reģiona karte, kas tika nosūtīta atpakaļ uz Berlīni, bija izkaisīta ar zārkiem.") Diemžēl, pievēršoties Cukura lietai, šķiet, ka autore noliek malā savu niansēto izpratni par Latviju. Bieži viņas apgalvojumi un netieši apraksti par Latviju rada priekšstatu par mūsdienu latviešiem kā dīvainiem, atpalikušiem un nesimpātiskiem cilvēkiem.

Jau 1990. gados Herberta Cukura meita lūdza Latvijas iestādēm reabilitēt viņas tēvu, kuru vainoja holokausta slepkavībās, bet oficiāli neapsūdzēja pirms nogalināšanas bez tiesas sprieduma. Šīs garās izmeklēšanas dīvainā gaita, kurā krimināltiesai bija uzdots iztiesāt jautājumu, kas drīzāk piemērots vēsturniekiem, deva Kinstlerei ieganstu radīt tikpat dīvainu Latvijas portretu. Lai gan Kinstlere atzīst, ka padomju okupācija iznīcināja Latvijas brīvvalsti un sociālo iekārtu, viņa tomēr apgalvo, ka: “Neatkarīgā [latviešu] valsts nekad nebija mēģinājusi tiesāt kādu no saviem nacistu kolaborantiem”. Pat neskatoties uz 50 okupācijas gadiem, kā vispār iznīcinātajai brīvvalstij varēja būt “savi kolaboranti”? Citur: “Pēdiņas muzeja nosaukumā "Ebreji Latvijā" ir... interesanta un nozīmīga gramatiska izvēle... it kā ebrejus un Latviju varētu likt kopā tikai spekulatīvi”. Vai viņa tiešām nezin par latviešu valodas pieturzīmju lietošanu? Un vēl: no daudzajām latvju dainām, kurās piemin ebrejus, autores izvēlētās nosauc par “citādības uzrakstiem”— tas ir, dainas novieto ebrejus ārpus nācijas robežām. Cukura lietā “prokurors, šķiet, tēloja savu vienaldzību pret iznākumu”. Citos vārdos, netaisnīgs cilvēks. Pat ja lasītājs pieņem, ka Cukurs izdarīja viņam piedēvētās slepkavības Rīgas geto un Rumbulā, tādi pārspīlējumi un apvainojumi mazina grāmatas vērtību.

Šī tendence sevišķi uzkrītoša Kinstleres stāstījumā par Cukura meitas interviju ar žurnālistu: “Lietojot pazemojošu valodu, viņa paskaidroja, ka viņas ģimene vērsusies pie prokurora un lūgusi viņu mēģināt pierādīt, ka Cukurs ir nogalinājis kaut vienu ebreju: "Lūdzu, pierādiet vismaz vienu. Un viņi to nevarēja pierādīt. Es zinu, ka viņš bija labs pret žīdiem [angliski: ‘Zhids’] un citiem cilvēkiem - to var pierādīt.’” Kā jau zināms, pirms okupācijas, tagad vairs nelietotais vārds “žīds” tika lietots tāpat kā čehu valodā vēl šodien lieto “žid”, un ne tā, kā krievu lamvārdu “жид”. To viņai būtu varējuši paskaidrot Iļja Ļenskis, Franks Gordons, Andrievs Ezergailis, vai Edvards Anderss, ar kuriem autore konsultējās grāmatas sagatavošanā. “Žīdu” tulko kā “жид”, ja tulkotājs māk krievu valodu bet ne latviešu, vai arī, ja mērķis ir iztēlot latviešus par fašistiem, kas antisemītiski lamājās. Tīšām sagrozīt citāta jēgu vecai sievietei, kuras latviešu valodas prasme nav veikla tās nelietošanas un Brazīlijā nodzīvota mūža dēļ, ir rupja ņirgāšanās par cilvēku, kas nespēj aizstāvēties—pat ja autore apgalvo, ka cīnās par taisnīgumu.

Grāmata “Come to this Court and Cry” saņēmusi pozitīvas recenzijas Wall Street Journal, Times Lit. Supp. (apakšvirsraksts: “Kā kara noziedznieks ir kļuvis par nacionālo varoni” (eng. “How a war criminal has become a national hero”), The Guardian (apakšvirsraksts: “Kas notiek, ja nacionālā lepnuma vārdā tiks "pārvērtēti" nacistu slepkavas?” (eng. “What happens if Nazi butchers are ‘reassessed’ in the name of national pride?”), un citos laikrakstos. Dažās recenzijās piemin Latvijai nodarītās vēsturiskās traumas, taču šīs īsās piezīmes ir dziļi aprakstā, tālu zem virsrakstiem. Līdz ar to, šī daudzsološā grāmata, kuras autore būtībā sevišķi kvalificēta kārtīgi apieties ar viņas tematiem, savā ziņā sagādā vilšanos.

Piezīme: Lasītājs var saņemt iespaidu par autores stilu un viedokļiem no šī raksta: Nazi or KGB agent? My search for my grandfather’s hidden past | Second world war | The Guardian

Foto: Herberts Cukurs 1937. gadā. Fotogrāfija: Keystone-France/Gamma-Keystone/Getty Images