Pirms sarunu festivāla LAMPA – diskusijas dalībnieku pārdomas par trimdu un Latviju

Pirms sarunu festivāla LAMPA publicējam Latvijas Okupācijas muzeja biedrības rīkotās diskusijas "Ko trimda nesaprot par Latviju? Ko Latvija nesaprot par trimdiniekiem?" dalībnieku Daiņa Īvāna, Valdas Liepiņas un Jura Kažas pārdomas par sarunas tematiku. 

Dainis Īvans,

Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, rakstnieks un dravnieks:

“Latvijas Tautas frontes dibinātāju kopsapulcē 1988. gada 30. augustā, kā ievērojis tās vadītājs Jānis Peters “piedalījās visdažādāko noskaņojumu un organizāciju cilvēki, no gaišo spēku komunistiem līdz Helsinki-86 dalībniekiem, no LNNK līderiem līdz kompartijas sekretāriem un droši vien arī padomju slepeno dienestu pārstāvjiem”. Tajā ierosināts uz LTF dibināšanas kongresu ielūgt arī padomju varai netīkamo trimdas organizāciju pārstāvjus. Kalifornijas latvietis Ojārs Celle vēlāk šo sanāksmi nodēvējis par 20.gadsmita  “Latvijas lielās koalīcijas” sākumu. Tauta apvienojās. Ne bez naivām cerībām un pārspīlēta ideālisma par “ideālo Latviju”. Ne bez prieka par satikšanos un ne bez rūgtas alošanās. Ne bez brīvās pasaules latviešu izbrīna par Padlatvijas latviešu manierēm, piemēram, baltajām zeķītēm pie melniem uzvalkiem un ne bez padlatviešu smīkņāšanas par  rietumu tautiešu “smalko stilu”.  Ne bez savstarpēja savtīguma precedentiem. Tomēr varu liecināt, ka bez rietumu tautiešu ilggadējas garīgas un materiālas ziedošanās  un “naivas”, abpusējas ticības mūžīgās Latvijas idejai mūsu izredzes pilnvērtīgi atgūt valsti un iekļauties brīvajā pasaulē nebūtu iespējams. Diasporas un tēvzemes atbildība par Latvijas nākotni ir līdzvērtīga arī mūsdienās.”

Valda Liepiņa,

Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēde:

“Kas ir trimda? Latvijā tā šķiet pagātnes stāsts – ja vispār par to zina. Bet man trimda nav un nevar būt pagātne – tā ir mana bērnība, mana ģimene, mana latviskuma saknes un mana identitāte. Es esmu turpinājums stāstam par tiem, kas 2.pasaules karam tuvojoties beigām, bija spiesti atstāt savu dzimteni un turpināt cīņu par brīvo un neatkarīgo Latviju ārpus Latvijas. Griezties pie svešām varām, lai tās ieklausās trimdinieku stāstos. Tikmēr Latvijā dzīvoja zem sveša jūga. Katram sava nasta – svarīgi, lai mēs beidzot spētu viens otru saprast.”

Juris Kaža,

žurnālists un publicists:

“Trimda bija piespiedu apstākļu radīta latviešu kopiena ar misiju savā "jaunā" valstī stāstīt par karu, okupāciju un totalitārismu,  kas latviešus noveda mītnes zemē. Gala mērķis (lai gan tas 50. un 60. gados likās nereāls) bija atjaunot Latvijas neatkarību, lai tur varētu atgriezties. Būtiska misijas daļa bija saglabāt latviešu valodu, kultūru un tradīcijas, tādēļ latviešu sestdienas skoliņas, tautas deju kopas, kori, draudzes un dažādas biedrības radās tieši "latviskuma" saglabāšanai un tālāk nodošanai. Pirmai trimdas paaudzei, kas ienāca mītnes zemēs kā mazi bērni vai tur piedzima un auga "svešā" vidē, šī vide, paradoksāli, bija pašsaprotama - iemācījos runāt un plašos vilcienos domāt un uzvesties kā amerikāņu bērns. Latviskais tika piekopts ģimenē un mācīts papildu.

Latvijā būt latvietim ir pašsaprotami, tā ir gandrīz organiska realitāte, un, neskatoties uz folkloras un kultūras pasākumiem gan okupācijas gados, gan kopš neatkarības atgūšanas, ne visiem latviešiem Latvijā ir tautas tērpi, ne visi piekopj tautas dejas, spēlē kokles, kaļ Nameja gredzenus un daudz ko citu, ko mēs trimdā uzskatījām par "būt latvietim".  Misijas sajūtu - atgūt neatkarību apzināti piekopa tikai sistēmas oponenti, daudzi, īpaši t.s. stagnācijas gados pielāgojas sistēmai vai atrada improvizētus, viltīgus veidus kā apiet padomju ekonomikas nejēdzības un noturēt sev un savai ģimenei kaut ko līdzīgu puspārtikušam padomju vidus šķiras dzīves standartam.”

Gaidīsim Jūs sestdien, 11. jūlijā plkst. 18.30 Cēsīs, sarunu festivālā “LAMPA”, 6. skatuvē SPULDZE! Uz sarunu "Ko trimda nesaprot par Latviju? Ko Latvija nesaprot par trimdiniekiem?".

Sarunu moderēs žurnālists Ansis Bogustovs.