Piemiņas brīdis "Balto krustu" kapulaukā

Šī gada 6. jūlijā Rīgas 1. Meža kapu “Balto krustu” kapulaukā Rīgas Politiski represēto biedrības un Latvijas Okupācijas muzeja organizētais “Baigā gada” upuru 83. gadskārtas piemiņas brīdis kopā pulcēja patriotus – liecību par čekistu pastrādātajām zvērībām glabātājus tautas atmiņā.

Pasākumu vadīja vēsturnieks Rihards Pētersons, aizkustinošas runas teica LELB bīskaps emeritus Pāvils Brūvers un Rīgas Politiski represēto biedrības vadītājs Jānis Lapiņš, patriotiskas dziesmas dziedāja koris “Tēvija” un savās atmiņās dalījās vairāki piemiņas brīža dalībnieki.

Pateicība ikvienam par kopā pavadīto laiku aizgājušo piemiņai!

Par apbedījumu vietu “Baltie krusti” Latvijas Okupācijas muzeja biedrības 2017. gadā izdotajā piemiņas vietu ceļvedī “Latvija un tās iedzīvotāji cīņā par savu valsti un pretestība okupāciju varām 1918–1991” (autori: Kristīne Čakstiņa, Rihards Pētersons):

“Ar baltiem koka krustiem pa perimetru norobežots kapulauks, kura vienā malā atrodas liels koka krusts. Tā pakājē ierakta zeme no GULAGa nometnēm un paskaidrojošs teksts. Kapulauka pretējā pusē ir Somijas granītā cirsta piemiņas zīme “Ēna”. Tā ir atklāta 2006. gadā, autori tēlnieks Jānis Karlovs un arhitekte Marta Daugaviete. Piemiņas zīmes stēlā iecirsti kapulaukā guldītie un zināmie vairāk nekā 120 upuru vārdi. Galvenā pieeja kapulaukam ir no Meža kapu centrālās alejas, (..). 1990. gadā kapulaukā tika atjaunots lielais Baltais krusts, un kopš tā laika 6. jūlijā tiek noturēti piemiņas svētbrīži.

Pēc nacistiskās Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai 1941. gada 22. jūnijā no Latvijas cietumiem uz PSRS tika izvests vairāk nekā 3000 ieslodzīto, taču jūnija pēdējās dienās Valsts drošības komitejas darbinieki (čekisti) aizturēja un Rīgas Centrālcietumā ieslodzīja vairāk nekā 70 “diversantu un kaitnieku”. Šos cilvēkus pēc LPSR valsts drošības komisāra Semjona Šustina rīkojuma nošāva un apraka Centrālcietuma pagalmā. Pēc vācu karaspēka ienākšanas Rīgā 1941. gada 1. jūlijā upurus atraka un lielu skaitu atpazina. Tika atrasts arī upuru saraksta oriģināls ar S. Šustina rezolūciju: “ņemot vērā sociālo bīstamību, visus nošaut.”

Pēc ekshumācijām Centrālcietuma pagalmā lielāko daļu upuru 1941. gada 6. jūlijā guldīja Meža kapos. Kara laikā dažādās vietās – Ulbrokā, Stopiņos u.c. – tika atrasti vēl citi čekas noziegumu upuri, kas palielināja kapulaukā apbedīto skaitu. Pēc kara kapulauku nekopa, bet arī neaiztika, līdz 1969. gadā krustus novāca un atļāva veikt virsapbedījumus, tādējādi apgānot čekas upuru piemiņu. Atsevišķas apbedījumu vietas ir apzinātas un saglabātas, kā, piemēram, Valsts prezidenta K. Ulmaņa adjutantam pulkvedim Miervaldim Lūkinam, pulkvedim Augustam Muižulim, kriminālpolicijas priekšniekam Jēkabam Silarājam. 2005. gadā kapulauku iekļāva Valsts aizsargājamo vēstures pieminekļu sarakstā, 2007. gadā aizliedza virsapbedījumus. Zemi no GULAGa nometnēm atveda Ilmārs Knaģis, kurš tika deportēts kopā ar ģimeni 1941. gada 14. jūnijā, taču atgriezās un visus savus spēkus ir veltījis komunistiskā terora upuru piemiņas saglabāšanai GULAGa nometņu vietās. 2014. gadā (..) vēsturniece Inese Dreimane no Vācijas arhīva ieguva Centrālcietuma upuru ekshumācijas protokolus, kas pētniecei ļaus gūt vēl precīzāku informāciju par “Balto krustu” kapulauka upuriem.”

Foto autore publikācijā: Kristīne Čakstiņa.