No Lāčplēša Kara ordeņa līdz skandālam Austrālijā

Novembrī Latvijā pieminam cilvēkus, kuri no 1918. gada līdz 1920. gadam piedalījās Latvijas Neatkarības karā, izcīnot jaundibinātas valsts neatkarību. Lai godinātu Neatkarības kara dalībniekus, 1920. gadā tika izveidots Lāčplēša Kara ordenis ar devīzi “Par Latviju!”. Lai gan Lāčplēša Kara ordenis bija paredzēts kā militārs apbalvojums, tas līdz 1924. gadam bija vienīgais Latvijas apbalvojums, un tam bija arī diplomātiskā ordeņa statuss. Lāčplēša Kara ordenis tika pasniegts līdz 1928. gadam, un kopumā ar to apbalvotas 2115 personas.

2026. gada vasarā Latvijas Okupācijas muzejs saņēma dāvinājumā materiālus par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Andreju Kurtu Frīdenbergu (1895 —1969).

Andrejs Frīdenbergs dzimis Antverpenē Beļģijā, kur viņa tēvs strādāja fabrikā.  Pēc ģimnāzijas beigšanas viņš iestājās Maskavas Universitātes  Juridiskajā fakultātē, bet Pirmā pasaules kara laikā Frīdenbergu iesauca Krievijas armijā. 1919. gada jūlijā Frīdenbergs sāka darbu Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā, un bija ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meirovica sekretārs.

1919. gada 10. oktobrī Frīdenbergs brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, un dienēja 5. Cēsu kājnieku pulkā.1919. gada 12. novembrī Frīdenbergs piedalījās uzbrukumā Iecavas skolai. Lai gan vienība nokļuva pretinieka ložmetēju krustugunīs, tai izdevās skolu atbrīvot, saņemot gūstā 16 pretiniekus un iegūstot trofeju – divus ložmetējus. Neatkarības kara laikā Frīdenbergs tika paaugstināts par kaprāli.

1919. gada decembrī Frīdenbergs atgriezās darbā Ārlietu ministrijā. Frīdenbergs bija Latvijas delegācijas sekretārs Latvijas – Krievijas miera sarunās Maskavā, savukārt 1920. gadā Frīdenbergs bija Bulduru konferences kancelejas priekšnieks. Pēc Ārlietu dienesta atstāšanas Frīdenbergs strādāja par prokūristu, bet vēlāk absolvēja Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu fakultāti un kļuva par advokātu. 1920. gadā Frīdenbergs apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, un kļuva par vienu no astoņpadsmit ārlietu dienesta darbiniekiem, kas apbalvoti ar šo apbalvojumu.

2026. gada vasarā muzejs saņēma Andreja Frīdenberga Lāčplēša Kara ordeņa miniatūrzīmi, Lāčplēša Kara ordeņa apliecību, kā arī apliecību par Frīdenberga apbalvošanu ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi. Lāčplēša Kara ordeņa miniatūrzīme ir samazināta ordeņa versija (1,7 x 1,7 cm), ko ordeņa kavalieri nēsāja gan ikdienā, gan svētkos. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem tika piešķirtas vairākas privilēģijas, kas attiecās gan uz dienestu armijā, gan uz ikdienas dzīvi. 

Otrā pasaules kara laikā Frīdenbergs devās bēgļu gaitās, sākotnēji dodoties uz Dāniju. Dānijā Frīdenbergs organizēja latviešu bēgļu aprūpi, bet 1949. gadā Frīdenbergs pārcēlās uz Austrāliju, kur viņš arī aktīvi iesaistījās latviešu kopienas sabiedriskajā dzīvē. Frīdenbergs darbojās Latviešu Apvienībā Austrālijā un Melburnas latviešu biedrībā. Frīdenbergs aktīvi iesaistījās arī Austrālijas esperantistu kluba darbībā, kas popularizēja esperanto valodas lietošanu ikdienā. Austrālijā Frīdenbergam nebija iespējams strādāt advokāta profesijā, un kā pats Frīdenbergs atzina kādā intervijā Melburnas laikrakstā: “Kopš 1949. gadā ierados Austrālijā, esmu ar prieku strādājis ar cērti un lāpstu.”

1954. gadā Austrāliju pāršalca tā dēvētā  “Petrova afēra”. Ar šo terminu apzīmēja spiegošanas skandālu Austrālijā. Skandāla centrā bija Austrālijā strādājošais Padomju Savienības diplomāts Vladimirs Petrovs. Paralēli diplomāta darbam Petrovs bija PSRS izlūkdienesta darbinieks un spiegoja PSRS labā. 1954. gada 3. aprīlī Petrovs pārgāja Austrālija pusē, kurai nodeva dokumentus par PSRS izveidoto spiegošanas tīklu. Par šo incidentu Austrālijā tika izveidota izmeklēšanas komisija.  Izmeklēšanas laikā Petrovs Austrālijas varasiestādēm apgalvoja, ka viens no viņa informatoriem  bija Andrejs Frīdenbergs. Bijušais PSRS spiegs norādīja, ka laika posmā no 1951. līdz 1953. gadam ar Frīdenbergu esot ticies sešas reizes, kuru laikā Frīdenbergs nodevis informāciju par latviešiem un latviešu organizācijām Austrālijā. Petrovs apgalvoja, ka PSRS Iekšlietu ministrija esot savervējusi Frīdenbergu jau 1940. gadā, un viņš esot PSRS pusei sniedzis informāciju par Latvijas valdības locekļiem. Petrovs savā liecībā paziņoja, ka Frīdenbergs par informācijas sniegšanu saņēmis atlīdzību. Ņemot vērā Petrova liecības, liecināt tika izsaukts arī Andrejs Frīdenbergs, kurš komisijai norādīja, ka Petrovu nekad nav saticis.

“Petrova afēra” tika atspoguļota arī Austrālijas presē, kas sekoja līdzi notikumu gaitai. 1954. gada 23. jūlijā Austrālijas laikrakstā “The Argus” lasāms virsraksts: “Frīdenbergs tracked down man…”, jeb “Frīdenbergs izsekoja cilvēku”. Šajā rakstā tika atspoguļoti dažādi Vladimira Petrova izteikumi par Frīdenberga darbību, kurus viņš bija paudis izmeklēšanas komisijā. Piemēram, Petrovs apgalvoja, ka Frīdenbergs esot izsekojis kādu sievieti, kuras atrašanās vietu Padomju varasiestādes vēlējās uzzināt.

Lai arī Austrālijas izmeklēšanas komisija atzina, ka PSRS vēstniecība Austrālijā tika izmantota spiegošanai pret Austrāliju, kā arī to, ka Petrova dokumenti ir autentiski, tomēr neviens no iesaistītajiem netika saukts pie atbildības.

Pēc “Petrova afēras” iepriekš sabiedriski aktīvais Frīdenbergs vairs neiesaistījās Austrālijas latviešu un citās sabiedriskajās organizācijās.  Andrejs Frīdenbergs devās mūžībā Melburnā 1969. gadā. Lai arī Andrejs Frīdenbergs trimdas latviešu vidū bija pretrunīgi vērtēta personība, 1919. gadā viņš cīnījās par Latvijas valsts neatkarību Latvijas armijas sastāvā, bet, strādājot Ārlietu ministrijā, piedalījās jaunās Latvijas valsts diplomātiskā dienesta darbā.