Muzejā prezentē liecinieku stāstus par 1941. gada 14. jūnija deportācijām

Filmu, balstoties un Okupācijas muzeja  bagātīgā video liecību krājuma materiāliem, veidojusi vēsturniece un muzeja audiovizuālo materiālu krājuma glabātāja  Lelde Neimane. Divpadsmit cilvēku liecības filmā emocionāli un informatīvi vēstī par noziegumu pret cilvēci - Latvijas pilsoņu deportēšanu un dzīvi izsūtījumā pirmajos gados. Liecību sniedzēji deportācijas brīdī bija bērni un jaunieši vecumā no 5 līdz 23 gadiem. Filmā apkopotās liecības būs vērtīgs papildinājums muzeja Izglītības nodaļas rīkotajās nodarbībās skolēniem, jo atklās ne tikai skaitļus un faktus par deportācijām, bet arī konkrētu cilvēku skaudro pieredzi. Filma iekļausies jaunās ekspozīcijas daļā par deportācijām un būs skatāma monitorā uz deportācijas vagona imitācijas sienas. Filmas izveidi, tulkojumu četrās valodās un objekta „1941. gada 14. jūnija deportācijas liecinieku stāsts” izveidi finansē Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Filmas pirmizrāde simboliski tika pieskaņota 1930. gados PSRS represīvo iestāžu nogalināto latviešu piemiņas dienai, kas ik gadu  tiek atzīmēta decembra pirmajā svētdienā. 1937. - 1938. gadā represēja ap 25 000 latviešu. 16 573 tika nošauti. Komunistiskā režīma masveida noziegumi pret latviešiem turpinājās pēc Latvijas okupācijas. 1941. gada 14. jūnija deportācija bija viena no redzamākajām padomju terora izpausmēm.

Latvijas Okupācijas muzeja videoliecību krājumā glabājas 210 intervijas, ko snieguši 1941. gada 14. jūnijā deportētie. Kopumā muzeja krājumā ir 2200 videoliecības, kas liecina par Okupācijas varu politiku, represijām pret vietējiem iedzīvotājiem, dzīvi un sadzīvi Latvijā no 1940. līdz 1991. gadam. 

Aina Valda Ērgle (dzimusi 1937. g. ) stāsta: „Pa ceļam nomira tie divi maziņie brālīši. Tad saslima vēl mūsu divi brālīši – Uldis un Valdis, un slimnīcā nomira abi divi. Un tad smagā formā saslimu es un māsa. Māsa ātri izveseļojās, es ilgi slimoju un mamma jau bija sagatavojusies: „Nu četri miruši, aizies vēl arī piektais.” Jau bija sagatavojusi drēbītes, ko vilkt mugurā. Tur bija baznīciņa. Dabīgi, ka tā bija krievu baznīca, bet kāda starpība. Viņa gāja uz baznīcu, Dievu lūdza, bet es izķepurojos.”