"Jau daudzus gadus Okupācijas muzeja biedrība un valde cīnījusies par muzeja paplašināšanu. Nesen notikusī biedrības pilnsapulce no jauna apliecināja, ka iegūt lielāku telpu, lai pilnīgāk atklātu okupāciju visos tās aspektos, ir labs un pareizs mērķis.
Bet sienas, jumts un grīda, protams, ir tikai čaula, kura iekļauj (vai arī neiekļauj) muzeja stāstu ar liecībām, dokumentiem un relikvijām. Bez ekspozīcijas ēka ir tikai celtne bez gara vai cilvēka līdzdalības, bez dvēseles, bez nozīmes.
Tāpēc, kamēr mēs cīnāmies par telpu, mums vienmēr ir jāsaglabā patieso Latvijas tautas vēsturi, nekad neaizmirstot okupāciju kas atņēma desmitiem tūkstošiem dzīvību un simtiem tūkstošiem laupīja normālu dzīvi, tautai laupīja tās pašapziņu, tradīcijas, tās dvēseli. To, ka tas ir tā, apliecina atjaunotās Latvijas līkumainais, bedrainais ceļš.
Muzejs var rādīt savu stāstu, teikt vai rādīt to, ko valdība dažādu iemeslu dēļ nevar vai negrib. Tas tādēļ, ka muzejs ir lielā mērā neatkarīgs, to pamatā uztur ziedotāji dažādās zemēs, kur dzīvo latvieši. Tā ir viena no muzeja svarīgākajām priekšrocībām, un tā ir saglabājama, kopjama, jo laiku pa laikam nākas sastapties ar negatīvu attieksmi augstos varas plauktos. Nesen tāda izpaudās augstu stāvoša Rīgas pašvaldības kunga nicinošajā attieksmē pret okupācijas faktu un nozīmi. Šāda attieksme pret latviešu tautas jaunākās vēstures lielāko traģēdiju ir ciniska.
Okupācijas vēstures stāsts ir jāsaprot katram Latvijas iedzīvotājam un katram apmeklētājam. Vēl daudz ir jāpēta un jāsaprot gan par varām, gan par iedragātiem, salauztiem likteņiem, par upuriem un zudušiem. Piemēram, tikai nesen sāka atvērties lappuses no pirmā padomju varas gada un tajā pastrādātajiem noziegumiem. Tādēļ mēs nevaram novirzīties un pazaudēt mūsu iesākto ceļu. Mēs nevaram, nedrīkstam samazināt mūsu darbu okupācijas pētniecībā un izpratnē.
Nedrīkstam iet pāri spraustām robežām un iet plašumā, aptverot tematus, kas ir jau parādīti citos muzejos. Latvijas vēsturē ir daudz skaistu notikumu, par kuriem gribas runāt. Bet mūsu muzejs ir Okupācijas muzejs, te jāparāda nodarījumi, noziegumi, arī spīts, pretimstāvēšana un varonība. Mums varbūt vajadzētu pateikties dažiem kungiem par “ieteikumu” skatīties nākotnē. Bet pareizāk tas lasāms kā brīdinājums par to, kur mēs nedrīkstam iet. Jo mēs zinām, ka bez okupācijas laika dziļas izpratnes mums nebūs pamata tam, lai virzītos nākotnē, izravējot atstātās nogulsnes no Latvijas laužu apziņas un sadzīves. Tā ir Okupācijas muzeja misija. Jo padomju laika ēna par nožēlu joprojām jūtama Latvijā, un būs vēl jūtama arī pārredzamā nākotnē. Tādēļ muzejam jārunā skaļi un pārliecinoši.
Paulis Lazda, Viskonsinas universitātes vēstures profesors, pirmais Okupācijas Muzeja Fonda padomes priekšsēdis 1993-2002"
No labās: Irēne Lazda, Muzeja atbalsta grupas vadītāja ASV, Paulis Lazda, Jānis Rožkalns, Latvijas Neatkarības kustības dalībnieks