"Mīļums saziņā ietin kā mīkstā vatē un rupjie sitieni vairs nav tik smagi."

Tieši vasaras saulgriežu laikā Muzejs saņems testamentāro ziedojumu no Ievas Auziņas Sentivanī. Lielu dzīves daļu nodzīvodama Amerikā, Ieva Auziņa Sentivanī ir turējusi godā savu izcelsmes apziņu un tautisko piederību. Viņa mūsu senču atstātajam viedajam mantojumam ir veltījusi divdesmit gadus, tulkojot latviešu tautasdziesmas angliski un skaidrojot tās angliski lasošajiem.

Svinot vasaras saulgriežus un dziedot, tieši tautasdziesmās ir rodams spēks, prieks un enerģija, kas ļauj piedzīvot noslēpumu un sagaidīt sauli.

Dziedat, meitas, ar manīm,
Man ir daudz skaistu dziesmu;
Pa vienai salasīju
Svešas zemes staigājot.
     Sing, ye maids, along with me,
     I have many lovely songs,
     Gathered them I one by one,
     Wandering in foreign lands.

Talantīgā latviešu arhitekte, pedagoģe, latvju dainu pētniece un tulkotāja Ieva Auziņa Sentivanī (07.04.1937-02.11.2024) lielu savas dzīves daļu ir veltījusi, darot šķietami neiespējamo, - atdzejojusi angliski tautasdziesmas. Viņa gan ir vairījusies tās saukt par tautasdziesmām. Angliski tās būtu  folksongs, kas nozīmē ko līdzīgu diezgan vienkāršiem pantiņiem. Ieva tās sauc par seno dzeju jeb ancient poetry, kurai, līdzīgi kā haiku, ir zināma forma, kas izteic visu sirsnīgo tēlainību un mazliet maģisko gaisotni. Ieva ir pārliecināta, ka dainas ir tikpat vērtīgas kā Bībele. Dainās ir mūsu vēsture, noslēpumi, vissmalkākā ētika, psihoterapija, mīļums, viedums un smalks humors. 
Ievai Auziņai Sentivanī ir izdevies iepazīstināt angliski lasošos ar latviešu folkloras maģisko spēku, poētiku un latviešu unikālo dvēseli. Līdz šim angļu valodā ir izdotas dainas ar komentāriem trīs sējumos Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā (Wit and Wisdom of Ancient Latvian Poetry). Dainas lasāmas paralēli latviešu un angļu valodā ar plašiem komentāriem angļu valodā, skaidrojot dainās minētās reālijas un paradumus. Vēl šogad Ievas Auziņas Sentivanī atceres pasākumā Rīgā tiks svinēta arī ceturtā sējuma izdošana.

Tev, Dieviņ, spēks, varīte.
Tev gudrais padomiņš;
Dod, Dieviņ, spēku, prātu,
Neļauj otra vergam būt.
     Thine, Deargod, is power, strength,
     Thine is also wisdom great;
     Give, Deargod, me strength and wisdom
     Not some other’s slave to be!

Ievas pašas dzīvesstāts ir sācies Piebalgā, no kurienes arī viena no agrākajām atmiņām par dainām - par saulainu svētdienas rītu tēva kabinetā, kur radio atskaņoja dzidri dziedātu tautasdziesmu: Es uzaugu pie māmiņas/Tā kā viena mamzelīte.  Ievai bija četri gadi, viņa dejoja un bija laimīga!
Padomju okupācijas pirmos gadus Ievas ģimene pārdzīvoja, bet 1943. gadā Ievas tēvs, bijušais brīvības cīņu dalībnieks izlēma, ka ģimenei ir jābēg. Dodoties bēgļu gaitās, Ieva pazaudēja brāli. No Liepājas viņi  devās uz Vāciju. Toreiz neviens nedomāja, ka bēgļu gaitas būs ilgas. Bēgļu nometnē Ieva sāka iet skolā, bet vēlāk ceļš aizveda uz Ameriku, uz Klīvlendu. Savu neparasti skanošo uzvārdu Ieva ieguva, apprecoties ar ungāru. Vīra Teodora ģimene arī bija kara bēgļi no Ungārijas. Liktenis viņus aizveda uz Saūda Arābiju, bet pēc 18 tur nodzīvotiem gadiem, kad saslima Ievas vīrs un nācās atgriezties Amerikā, sākās Ievas aizraušanās ar tautasdziesmām. 
Jo īstāka un dziļāka bija Ievas interese par dainām, jo vairāk noslēpumu tās atklāja. Kā senči, dzīvodami daudz īsāku dzīvi nekā mēs šodien, iemantoja gudrību, ka materiālais, kam mēs tā pieķeramies, pazudīs, bet garīgais būs mūžīgs? 

Bērza siekste sapuvusi,
Tāsis vien palikušas;
Visam mirt, visam zust,
Vārdiņam te palikt.

Saka, ka latviešiem esot desmit tikumu, un viens no tiem ir jautra prāta tikums, kas visticamāk ir devis cerību un palīdzējis izdzīvot. Latviešu dainas iedrošina atlaist dusmas, naidu, sliktas domas un apvainojumus. Cik laba būtu pasaule, ja paklausītu dainu padomam: nemin mazu kājiņām! Ieva, tulkodama latviešu tautasdziesmas angliski, bija pārliecināta, ka dainām ir jābūt blakus pasaules labākajai literatūrai, jo tās ir tik vērtīgas un tajās ir tik augsta ētika. 

Velc, Dieviņ, zelta jostu
Apkārt manu tēvu zemi,
Lai mirdz mana tēvu zeme,
Kā actiņa gredzenā.
     Put a golden sash, Deargod,
     All around my fathers’land
     So that my ancestral land
     Sparkles gemlike in a ring.

Dainas Ievai Auziņai Sentivanī bijušas līdzās vienmēr un visur. Viņa ir pārliecināta, ka seno latviešu valoda bija mīļa un tā viņiem palīdzēja izturēt grūto dzīvi. Mīļums saziņā ietin kā mīkstā vatē un rupjie sitieni vairs nav tik smagi. Mūsu senčiem nevajadzēja izmantot drausmīgos svešvārdus, jo visu varēja pateikt latviski. Šodien saka – tas man nav aktuāli, viņi teica – es nenieka nebēdāju, tā vienā no daudzajām intervijām teikusi Ieva.