Marta mēneša priekšmets.

"Tikai tad, kad bijām jau sabāzti vagonos Līvānu stacijā, tad gan raudāju par lielo netaisnību, kas jāpiedzīvo ģimenei, īpaši bērniem un daudziem veciem cilvēkiem."
25. martā piemin 42 125 cilvēkus, ko operācijas ‘’Krasta Banga ‘’ ietvaros deportēja no Latvijas uz attāliem PSRS reģioniem. Deportācijas sagrāva cilvēku dzīves un ģimenes.
Latvijas Okupācijas muzejs piedāvā lasītājiem iepazīties ar Būmaņu ģimenes stāstu un muzeja krājuma materiāliem, kas saistīti ar Būmaņu ģimenes dzīvi nometinājumā.

Jāņa Būmaņa (1928 — 2021) tēvs Pēteris Būmanis (1895 — 1990) bija aizsargs un Rudzētu (mūsdienās Rudzātu) pagasta vecākais, šos pienākumus pildot 16 gadus no 1924. līdz 1940. gadam. 1923. gadā Agrārās reformas rezultāta viņam piešķirti 1,94 ha zemes. Līdz 1949. gadam Būmanim izdevās savu saimniecību palielināt līdz 16, 9 ha. 1923. gadā apprecējās ar Nadeždu Būmani (1921 — 1982), un laulība piedzima astoņi bērni - Henrihs (1924 — 1924), Pauls (1925 — 1927), Helēna (1926 — 2000), Jānis (1928 — 2021), Konstantīns (1930), Leokādija (1931), Silvija (1939) un Edmunds (1945).
1949. gadā saimniecību nacionalizēja. Lai arī Būmaņu saimniecība bija mazāka par 30 ha, ‘’kulaku’’ sarakstā tā nonāca pēc Rudzētu centrālās padomes sniegtā atzinuma PSRS Iekšlietu tautas komisariātam, kurā bija norādīts, ka ” Pēteris Būmanis buržuāziskās Latvijas un vācu okupācijas laikā bijis pagasta vecākais un aktīvi sadarbojies ar vācu okupācijas varu.” Šo gadījumu Pēteris Būmanis min savā 1988. gada vēstulē LPSR Iekšlietu ministrijai, kurā viņš aicināja sevi reabilitēt, norādot, ka nacistiskās Vācijas okupācijas laikā viņam ir tikušas pieprasītas 5 komunistu ģimenes un 100 jaunieši, ko nosūtīt uz darba dienestu Vācijā, tomēr Būmanis teicis, ka viņam šādas iespējas nav, tādējādi riskējot zaudēt savu amatu vai pat tikt arestētam. Jāmin, ka daudzus, kas neatkarīgās Latvijas laikā bija darbojušies kā pagasta vēcākie vai bija Aizsargu organizācijas biedri, no Latvijas deportēja jau 1941. gada 14. jūnijā.
Līdzīgi kā pret citiem ‘’kulaku’’ sarakstos iekļautajiem cilvēkiem, arī pret Būmaņu ģimeni Padomju režīms sākotnēji noteica saimnieciska rakstura represijas, ievērojami palielinot nodokļus līdz konkrētā saimniecība tiktu izputināta. 1949. gada ģimenes deportācijas lietā norādīts, ka pēc 1939. gadā veiktās uzskaites, Būmaņiem piederēja ne tikai 16,9 ha zemes, bet arī 2 zirgi, 7 govis, 10 aitas un 3 cūkas.

Būmaņu ģimenes deportācijas stāsts atšķīrās no citām ģimenēm, jo visu ģimeni nedeportēja 1949. gada 25. martā. 24. martā Pēteris Būmanis bija devies pie sava dēla Konstantīna uz Rīgu un nebija mājās. 25. martā uz Līvānu staciju aizveda Nadeždu un bērnus – Edmundu, Leokādiju un Silviju, bet Jāni kopā ar māsu Helēnu deportēja divas dienas vēlāk no Viļānu stacijas, kas bija pēdējais vilcienu ešelons no Latvijas. LPSR Valsts drošības ministrijas pārstāvji bija ļoti neapmierināti par to, ka viņiem neizdevās arestēt arī tēvu un viņi ļoti slikti izturējās pret Nadeždu, sakot: “Tādus fašistus un dzimtenes nodevējus vajadzētu visus uz vietas nošaut, bet jūs tiekat tikai pārvietoti no šīs vietas, lai tādējādi netraucētu godīgiem padomju cilvēkiem veidot labāku dzīvi.” Uzzinot par sievas un trīs bērnu izsūtīšanu, Pēteris ar Konstantīnu devās uz Nadeždas etnisko dzimteni Baltkrieviju.  Kā savas emocijas par deportācijas nakti  atminas Nadežda :"Tikai tad, kad bijām jau sabāzti vagonos Līvānu stacijā, tad gan raudāju par lielo netaisnību, kas jāpiedzīvo ģimenei, īpaši bērniem un daudziem veciem cilvēkiem.”

Nadeždu ar bērniem deportēja uz Tomskas apgabalu, kur strādāja kolhozā “1. maijs”.  Lai arī Pēterim Būmanim izdevās izvairīties no izsūtīšanas, varas iestādes turpināja viņa meklēšanu. Par Pēteri notika aktīva sarakste starp Latvijas PSR Valsts drošības ministriju un Baltkrievijas PSR Valsts Drošības ministriju, kurā Baltkrievijas pārstāvji norāda, ka Būmanis atrodas viņu republikas teritorijā, kur piekopj “nepieņemamu dzīvesveidu” un izsaka vēstulēs ģimenei nopietnus apvainojumus par padomju varu. Par šo situāciju informēja arī abu republiku drošības ministriju vadītājus – Alfonu Noviku Latvijas PSR un Mihailu Baskakovu Baltkrievijas PSR. 1952. gadā drošības iestādēm izdevās noskaidrot tēva un dēla atrašanās vietu. Tēvu arestēja Baltkrievijā Polockas apgabalā, bet dēls bija pārcēlies uz Rīgu un strādāja par atslēdznieku namā Ropažu ielā. Konstantīnu arestēja 1952. gada jūlijā, bet tēvu mēnesi vēlāk. Tēvu nosūtīja pie ģimenes nometinājumā Tomskas apgabalā, savukārt Konstantīnu ieslodzīja labošanas darbu nometnē Tomskā.

Jānis un Helēna strādāja Omskas apgabala kolhozā-‘’Jautrā dzīve’’, kur veica dažādus lauku darbus. Pēc pieprasījuma komandantūrai Jāni un Helēnu pārvietoja uz kolhozu “1. maijs” pie mātes.  Jānis kolhozā sākotnēji strādāja lopu sagādes punktā, bet pēcāk traktoru brigādē kā piekabinātājs līdz kļuva par kombainieri.  Pēc Staļina nāves Jānim atļāva strādāt agronoma profesijā kolhozā “Ziemeļu Taiga”. Latvijas Okupācijas muzeja krājumā atrodamas fotogrāfijas no Jāņa Būmaņa darba gaitām Tomskas apgabalā Piškino – Troickij  rajonā un arī vairāki dokumenti.  Jāizceļ arī J.Būmanim piešķirtā medaļa “Par neskarto zemju apgūšanu", ko Jānim izsniedza nometinājuma vietā. Šādu apbalvojumu izveidoja pēc PSKP ģenerālsekretāra Ņikitas Hruščova iniciatīvas, lai palielinātu ražas apjomu un to bija iespējams iegūt cilvēkiem, kas strādāja lauksaimniecībā Urālu, Sibīrijas, Pievolgas un Ziemeļakaukāza rajonos.  Lai to saņemtu, cilvēkam bija jānostrādā ne mazāk kā divus gadus iepriekšminētajās teritorijās. Medaļas priekšpusē attēlots kombains, kas novāc ražu, elevators un uzraksts ar medaļas nosaukumu, bet otrā pusē Padomju Savienības simboli- sirpis ar āmuru un piecstaru zvaigzne.
Ģimene izsūtījumā bija līdz 1950. gadu beigām. 1955. gada 1. jūlijā Jānis Būmanis rakstīja vēstuli LPSRS Augstākajai Padomei ar lūgumu ļaut viņam atgriezties Latvijā. Ģimene Latvijā atgriezās 1958. gadā. Viņu ceļš mājās redzams arī fotogrāfijā, kur bērni, kopā ar citiem izsūtītajiem atrodas uz kuģīša Čulimas upē Sibīrijā.  Rīgā Jāni sagaidīja brālis Konstantīns, kurš bija atbrīvots no labošanas darbu nometnes. Pēc atgriešanās Latvijā ģimene dzīvoja dažādās vietās visā Latvijā.