Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūts: ideja un vajadzība

IDEJA
Uzrunājot Latvijas Vēsturnieku biedrības konferences dalībniekus un aicinātos viesus 13. janvārī, Latvijas Republikas prezidents Egils Levits rosināja veidot Latvijas Vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūtu, kā atbildībā būtu ne tikai vēstures pētniecība, bet it sevišķi Latvijas vēstures un Latvijas valsts vērtību komunikācija gan Latvijā, gan ārvalstīs.
Tā kā viņš savā uzrunā pieminēja mani kā šāda institūta idejas iniciatoru, sniedzu savu redzējumu par šāda institūta ideju, vajadzību un iespējamām darbības jomām.
Par vajadzību veidot šādu institūtu publiski pirmoreiz izteicos prezidenta rīkotajā konferencē Rīgas pilī 2022. gada 1. aprīlī. Konference bija rīkota sakarā ar Latvijas Vēsturnieku komisijas pēdējā – 29. – sējuma prezentāciju par pretošanos un kolaborāciju triju okupāciju laikā 20. gadsimtā. Par šo 12 zinātnisku rakstu sējumu angļu valodā, ko rediģēju kopā ar Nacionālās enciklopēdijas redaktoru Valteru Ščerbinski, teicu, ka tas “nav un nedrīkst būt epitāfija, bet ka tam jābūt drīzāk ceļa zīmei, kas rāda uz nepaveikto un vēl veicamo.” Vēstures nekad nebūs par daudz.
Lai novērstu pārpratumus un nevajadzīgas diskusijas par terminoloģiju, jau sākumā minēšu, ka vēstures jēdzienu lietošu gan ierobežojošā gan paplašinātā nozīmē. Ierobežojošā nozīmē kā vēsturi, kuras centrā ir Latvijas valsts un nācija, ar to saprotot Satversmē definētos negrozāmos pantus un Preambulu, kura jau pati par sevi ir vēstures stāsta kodols. Tai pašā laikā paplašināti divās nozīmēs.  Pirmkārt, vēstures jēdzienu paplašinu interdisciplināri, tajā iekļaujot gan sociālo atmiņu, gan literatūru, gan mutvārdu vēsturi, politoloģiju, kulturālo antropoloģiju un citas disciplīnas, kas palīdz izprast gan procesus, kas veidojuši Latvijas nāciju un valsti, gan tos, kas to centušies iznīcināt. Otrkārt – paplašinot vēstures jēdzienu no tradicionālas akadēmiskas vēstures pētniecības uz t. s. publisko vēsturi, kas sevī iekļauj vēstures izglītību un sabiedrisko komunikāciju kā svarīgu vēstures uzdevumu un akadēmisko pētniecību kā pamatu vēsturiskās izpratnes un apziņas veidošanai Latvijas un ārvalstu sabiedrībā.
Neapšaubāmi, ka 1998. gadā prezidenta Gunta Ulmaņa nodibinātās Vēsturnieku komisijas veikums ir ievērojams, bet tas arī norāda, ka ir tikai iesākums un pamats vēl veicamajam. Šis, kā citi LVK sējumi, ir zinātnisku rakstu apkopojums un tikai otrs Komisijas sējums angļu valodā. Ir notikusi pētniecība, bet tā galvenokārt izpaudusies atsevišķos pētījumos un rakstos, un tās rezultāti nav te tuvu sasnieguši ne Latvijas sabiedrību, ne arī starptautisko vēsturnieku saimi. Kad par veikumu holokausta pētniecībā reiz ieminējos Izraēlas Holokausta upuru memoriāla Jad Vašem vēsturniecei, viņa atbildēja: “Tas ir ļoti labi, bet mēs ļoti maz par to zinām.”
Tāpat jāšaubās, par cik Latvijas skolām dāsni dāvinātie LVK sējumi ir bijuši lietojami vai lietoti kā mācību materiāls vai pamats skolotāju zināšanām skolās. Esmu mācījis Latvijas vēsturi visos līmeņos, no septītklasniekiem trimdas skolā līdz augstiem Latvijas Okupācijas muzeja ārzemju viesiem. Praktiskajā darbā ar skolēniem vairāk nekā zinātniski raksti ir vajadzīgas uz tiem balstītas līmenim piemērotas metodoloģijas, mācību grāmatas, materiāli un apkopojošs Latvijas valsts, tautas un zemes vēstures stāsts.
Trimdā tādu veidoja Uldis Ģērmanis, sarakstot Latviešu tautas piedzīvojumus. Grāmatas jaunāko laiku nodaļas turpinājumos publicēja Jaunā Gaita no 1957. līdz 1959. gadam. Ir vērts citēt no Ģērmaņa komentāriem žurnāla 8. numurā: “[D]arbu veido samērā nelieli, noslēgti apcerējumi, kas savukārt saistās savā starpā un kopā sniedz stāstu par latviešu tautas vēsturi. [..] Vairāk nekā parasts izmantoti latviešu dzejnieku darbi, kas izteic laikmeta noskaņas un nojautas vai citādā ziņā zīmīgi raksturo kādā nodaļā tēloto norisi. Darba centrālais motīvs ir latviešu tautas cīņa par savām tiesībām un brīvību. Tam pakārtots viss pārējais.” Vēsture kā stāsts un – vēstījums par nācijas un valsts būtību.
Šāds stāsts nepieciešams arī kā instruments Latvijas vēstures zināšanu vairošanai un ja ne kopīgas, vismaz savstarpēji saprotošas vēsturiskas izpratnes, apziņas un atmiņu kultūras veidošanai Latvijas sabiedrībā. Stāsti ir, turklāt to ir ļoti daudz un mūsu 20. gadsimta vēstures dēļ – ļoti dažādi, bet stāsta pietrūkst. Ir divi Latvijas stāsta un vēsturiskās atmiņas fokālie punkti, uz kuriem atsaucamies un kurus pieminam – 18. novembris un valsts izveidošana un 4. maijs un valsts atjaunošana, bet ar to, kas noticis pa starpu, vēl arvien uzzinām fragmentāri: individuālos atmiņu stāstos, piemiņas dienās un brīžos, aprakstos par interesantiem vēsturiskiem notikumiem. Lielā mērā – literatūrā.
Pretrunīgas vēstures tēmas – un to mūsu sarežģītās vēstures un svešu naratīvu ieplūšanas dēļ nav mazums – parasti paliek aiz kadra vai bez skaidra risinājuma no kopējās apziņas veidošanas viedokļa. Lēnām, taustoties, droši vien arī paaudžu maiņas un rietumos valdošo uzskatu dēļ, esam pietuvojušies sabiedriskai apziņai par holokaustu. Tautā nemīlētajiem, bet ilgi pieciestajiem Padomju varas pieminekļiem negaidīti izšķirošu punktu pielika Krievijas agresija Ukrainā. Bet neesam vēl sabiedriskajā telpā spējuši atrast kopsaucējus ne latviešu leģionāru piemiņai, ne bruņotajam mežabrāļu karam pēc kara, ne arī sabiedrībā vēl arvien neatrisinātajai pretošanās–kolaborācijas tēmai, un tā tālāk. Uz padomju un tagad Krievijas propagandas, dezinformācijas, vēstures sagrozījumu un mītu klātbūtni publiskajā telpā un plašsaziņas līdzekļos norādām, bet to likvidēšana sabiedrības mentalitātē neveicas tik labi kā pieminekļu gāšana.
Tas vēl vairāk attiecas uz Latvijas stāsta stāstīšanu cittautiešiem. Rietumu pasaulē, kur pat vēl daudzās vēsturnieku aprindās dominē Latvijas vēsturei sveši, maldinoši un naidīgi naratīvi, kurus ieviesa Padomju propagandas aparāts un uztur tagadējā Krievija ar tās diktatoru Putinu priekšgalā. Rietumu bibliotēkās vēl arvien atrodami viltotie padomju propagandistu raksti un uz tiem balstīti pētījumi attiecīgo zemju valodās, bet trūkst uz objektīviem un ticamiem avotiem balstītu pētījumu par to, kas patiesībā notika okupācijas režīmu valdīšanas laikā. Ārzemju vēsturniekiem vienkārši trūkst Latvijas vēstures materiālu angļu valodā un diskurss ar latviešu vēsturniekiem ir apgrūtināts nepietiekamo svešvalodu zināšanu dēļ. Neveikli nolasīt tulkotu referātu un nespēt brīvi piedalīties diskusijā ir liels mīnuss mūsu vēsturnieku sadarbībā ar saviem rietumu kolēģiem. Taču tā bieži vien ir realitāte. Latvija kā valsts ir uz pasaules kartes, bet tā vēl arvien, kā reiz dzejoja Ivars Ivasks, ir “mēness otra puse” no mūsu vēstures viedokļa.
Ideja par Latvijas vēsturiskās atmiņas un vēsturiskās izglītības institūtu, kas mērķtiecīgi veido uz vēsturnieku pētījumiem balstītu Latvijas nācijas un valsts vēsturisko stāstu nav ne oriģināla ne jauna. Tā jau agrāk pieminēta, pārrunāta, pacelta, bet to nav sevišķi uzturējušas vēsturnieku aprindas, ne arī politiķi.  Vēsturnieku komisija sevi izsmēla. Vēsturnieki vēl arvien cīnās par katru finansējuma santīmu, katru projektu. Par spīti solījumiem veicināt un uzturēt zinātni, tā finansiāli turēta taupības režīmā. Ir skaidrs, ka šādu institūtu, kā citur, nevar izveidot bez pienācīga papildu finansējuma.  Ja nu vienīgi uzaust atziņa par tā vajadzību vai pat nepieciešamību.     
Mūsu kaimiņos pirmo šādu dāsni dotētu “Genocīda un pretošanās pētniecības centru” Lietuvas valdība nodibināja jau 1992. gadā. Tā rīcībā nodeva bijušo čekas ēku Viļņas centrā ar autentiskām iekārtām un čekas cietumu pagrabstāvā. Tas pēdējā laikā kritizēts par patiesības noklusēšanu attiecībā uz lietuviešu brīvības cīnītāju saistību ar holokaustu un pārliecīgu vēstures ideoloģizāciju, kas norāda uz riskiem, bet tai pašā laikā nenoliedz lielo darbu, kas veikts.
Igaunijas prezidents Lenarts Meri savukārt, kā viņa Latvijas un Lietuvas kolēģi, 1998. gadā izveidoja “Igaunijas Starptautisko komisiju noziegumu pret cilvēci izpētei”, uz kuras pamata desmit gadus vēlāk prezidents Tomass Hendriks Ilvess dibināja “Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūtu,” kam 2017. pievienojās bijušā ministru prezidenta Marta Lāra dibinātais “Unitas fonds” kā publiskās vēstures publiskās izglītošanas institūcija. Institūta izvērstā darbība liecina, ka tam ir laba valsts dotēta finansiāla bāze.
Līdzīgi institūti pastāv visur, kur neatkarīgās valstis bija sagrāvušas un pakļāvušas nacistiskā Vācija un komunistiskā Padomju savienība. Šajā ziņā Polija izcēlusies ar vairāku nacionālu pētniecības un publiskas izglītošanas institūtu un muzeju celšanu, veidošanu un uzturēšanu kā pamatu valstiskās apziņas veidošanai. Vācija dibinājusi gan institūtus, gan plašu politiskās izglītības institūciju tīklu. Institūti ir veidoti un uzturēti dažādi, bet to uzdevumi ir ļoti līdzīgi – pirmkārt, izzināt, pētīt un publiskot 20. gadsimta totalitāro diktatūru fiziskos un garīgos noziegumus pret valstīm un nācijām; otrkārt – uz iegūto atziņu pamata veidot savas nācijas un starptautiskās sabiedrības apziņu par šo noziegumu ilgstošajām sekām un par nepieciešamību sargāt un stiprināt demokrātiskās vērtības un institūcijas kā drošības garantiju neatkarīgu valstu pastāvēšanai un plaukšanai. To funkcija parasti ir duāla: vēstures pētniecības veicināšana un publiskā izglītošana jeb, lietojot mūsdienīgu terminu – publiskā vēsture.
Latvijas valsts ar savas vēsturiskās atmiņas saglabāšanu, kopšanu un nostiprināšanu paši zemē un ārzemēs bijusi kūtra. Trešās atmodas apziņas vilnis ātri noplaka realitātes priekšā.  Valstij bija jāsāk sevi atjaunot ne tikai no nulles, bet no mīnusiem. Rūpīgi koptā padomju vēsture kā Komunistiskās partijas un režīma ideoloģiskais pamats sabruka līdz ar visu LPSR. Tās pārliecinātajiem apoloģētiem bija jāpaiet malā. Citi, kas nebija ļāvuši padomju vēstures doktrīnai nomākt savu zinātnisko godaprātu, ar steigu metās gan atjaunot neatkarīgās Latvijas vēsturi, gan izgaismot ilgi noklusētās patiesības par nacistisko un komunistisko režīmu, par deportācijām, karu, apspiešanu. Īsti organizēts un mērķtiecīgs šis Latvijas vēstures atjaunošanas process nebija un nepavisam nebija vērsts uz ārzemnieku apgaismošanu par Latvijas patieso vēstures stāstu. Lietuva dibināja savu institūtu; Latvijā par tādu nedomāja.
Impulss nāca no trimdas. Patiesā Latvijas okupācijas stāsta veidošanu un stāstīšanu kā pretmetu rietumos valdošajam padomju dezinformācijas naratīvam sāka veidot Latvijas Okupācijas muzejs. To profesora Pauļa Lazdas iniciatīvā ar valsts piekrišanu nodibināja 1993. gadā kā sabiedrisku fondu bez valsts finansējuma. To galvenokārt uzturēja ar ziedojumiem un brīvprātīgo darbu; valsts finansiālo atbalstu tas sāka minimāli saņemt tikai 1997. gadā. Tikai 2006. gadā Saeima apstiprināja Latvijas Okupācijas  muzeja likumu, kas noteica valsts un Muzeja attiecības un savstarpējos pienākumus, ieskaitot Muzeja ēkas pārbūvi un lietojuma tiesību piešķiršanu. Šī ir ļoti laba valsts un nevalstiskas organizācijas partnerība, kura pēc ilgu gadu aizkavējumiem ir nesusi rezultātu. Muzejam ir jaunais pēc arhitekta Gunāra Birkerta dāvinātā plāna celtais nams, ko finansē valsts. Muzejam ir par ziedotāju naudu finansētas iekārtas, aprīkojums un moderna, sadarbībā ar dizaina biroju H2E veidota ekspozīcija, kas apmeklētāju izved cauri okupācijas tumsas labirintam. Muzejam tik tiešām ir daudz, ko piedāvāt arī iecerētajam institūtam.
Muzejs var it sevišķi lepoties ar savu bagātīgo 75 000 vienību krājumu, ieskaitot teju 2500 video liecību, ko lieto rakstnieki, dramaturgi, dokumentālo filmu veidotāji un cilvēki, kuri cer atrast ziņas par piederīgajiem, kuri pazuduši okupācijas laikā. Muzeja Izglītības nodaļa ir viena no pirmajām Latvijas muzejos, kas ieviesa modernas mācību metodoloģijas un interaktīvas nodarbības skolēnu izglītošanai par traģiskām un traumatiskām vēstures tēmām. Tā  cieši sadarbojas ar Latvijas skolotājiem un skolām. Muzejs kalpo arī Valsts protokola vajadzībām, uzņemot Latvijas oficiālos ārzemju viesus.
Taču ir arī skaidrs, ka Muzejs nevar veikt visu, kas jāveic, bet savā jomā jau ir un turpinās būt efektīva veicamā darba sastāvdaļa. Muzejs informē un izglīto Latvijas un ārvalstu publiku par nacistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības noziegumiem pret Latvijas valsti, tautu un zemi, tas krāj dokumentāciju par šiem noziegumiem un piemin noziegumu upurus.  
Iecerētajam institūtam ir plašāks uzdevums: nācijas un valsts vēsturiskās identitātes un integritātes nodrošināšana. Tas nav tikai akadēmisks, bet lielā mērā valstisks uzdevums, kas cieši saistīts ar Satversmes negrozāmajiem pantiem un tās preambulā pausto vēstījumu.  

VAJADZĪBA

Kad 2022. gada pirmajā aprīlī uzrunāju konferences dalībniekus un mudināju prezidentu veidot sevišķu institūtu, lai turpinātu, paplašinātu un padziļinātu bijušās Latvijas Vēsturnieku komisijas darbu, jau mēnesi noritēja Krievijas iebrukums Ukrainā. Noslēgumā teicu: “Ukraiņu nācija patlaban raksta savu jauno lielo vēstures stāstu nežēlīgā karā pret brutālu ienaidnieku, kurš bijis arī mūsu ienaidnieks. Tas ir vienlaikus mūsu un visas Austrumeiropas simtgades stāsts. Un liekas, ka pasaule gatava to beidzot uzklausīt.” Iebrukums Ukrainā ir iespēja un pat neatliekama nepieciešamība mūsu stāstu pārliecinoši stāstīt, jo bez stāsta nav, ko uzklausīt. Diemžēl to labākajā gadījumā esam izstāstījuši nepārliecinoši, bieži it kā aizstāvoties,  tikai pa pusei, turklāt fragmentāri.
Iebrukums Ukrainā no vienas puses apstiprina atziņu, ka vēsture neatkārtojas, bet no otras pierāda, ka vēsture veido mutācijas. Krievija ir skaidri pateikusi – varbūt vienīgais, kam var ticēt – tās impēriskais mērķis ir iznīcināt demokrātisku kaimiņvalsti, tās nāciju un tās vēsturisko atmiņu. Ja ne visu uzreiz, tad pa gabaliem. No savas vēsturiskās pieredzes zinām – tieši tas bija ilgtermiņa mērķis un pielietotās metodes jau 1939./1940. gadā Latvijā un mūsu kaimiņvalstīs komunistiskās Padomju Savienības aizsegā. No nācijas un mūsu vēsturisko pamatu iznīcināšanas mūs paglāba Padomju Savienības sabrukums un mūsu tautā saglabātā vēsturiskā atmiņa par zaudēto valsti, kas kulminēja Dziesmotajā revolūcijā un valsts atjaunošanā. Ja tas nebūtu noticis, mēs varbūt atrastos neapskaužamajā Baltkrievijas situācijā.
Jāievēro, ka iebrukuma pamatojums balstīts plašā Putina sacerētajā viltotajā naratīvā par Ukrainas vēsturi, kura galvenais secinājums ir, ka ukraiņi nav nācija un nedrīkst būt valsts. Ka ukraiņi ir nacisti. Ja Krievija uzvarētu, varam sagaidīt to, kas jau iezīmējies līdzšinējā kara gaitā un kas mums zināms – nežēlīgu un tūlītēju ukraiņu nācijas iznīcināšanu, lai nekad vairs nebūtu ne Maidana, ne svēti turētu atmiņu par valsti, kas kādreiz bija. Un mēs?
Masīvā atsaucība, līdzjūtība un palīdzība, ko mūsu valsts un tauta sniedz ukraiņiem liecina, ka ar mūsu vēsturisko atmiņu daudz kas ir kārtībā. Šī nav Dziesmotā revolūcija, bet apzināti vai neapzināti ir atgriezies tās gars. Ir grūti teikt, cik noturīgs tas būs, un vai tas novedīs pie lielāka publiska konsensa gan par mūsu pagātni, gan tagadni un nākotni. Bet šī ir iespēja, un te ļoti var palīdzēt vēl arvien sāpīgo, bet līdz galam neizdziedēto vēsturisko rētu dziedēšana un sabiedrības izglītošana par savu pagātni.
Vēl  pirms dažām dienām Putins atkal norādīja uz neonacismu Latvijā, uzsverot seno, noturīgo un pastāvīgi atkārtoto naratīvu par “noziedzīgo latviešu SS” un neonācisma atdzimšanu. Tieši tāpēc mūsu stāsta nostiprināšana sabiedrībā un pasaules apziņā ir arī mūsu drošības jautājums. Gribam vai ne, vēsture kļuvusi par kaujas lauku. Ja pazaudējam vēsturi, pazaudējam ne tikai valsti, bet uz kopīgā vēstures stāsta veidoto nāciju pašu. Ukraiņi karo par mums visiem.
Diemžēl mūsu vēsturnieki. sabiedriskās atmiņas pētnieki un politiķi nav līdz šim spējuši izveidot uz faktiem balstītu, pārliecinošu vēstures stāstu par mūsu karavīriem otrajā pasaules karā divu Latvijai naidīgu varu kalpībā. Ar “latviešu SS” mēs vēl arvien apejamies kā ar tēmu, kuru būtu vislabāk aizmirst, bet ko aizmirst neļauj mūsu pašu dalītā vēsturiskā atmiņa – ieskaitot trimdā uzturēto leģiona varonības stāstu – un nepavisam ne jau kopš 2. pasaules kara izplatītais padomju naratīvs, kurš ne tikai gruzd mūsu zemapziņā, bet vēl arvien ietekmē vēsturniekus un sabiedrisko domu rietumos.
Taču šī ir apstākļu izraisīta nepieciešamība, kas neaizstāj ilgtermiņa vajadzību veicināt un attīstīt mūsu pagātnes izpēti un tās skaidrošanu sabiedrībā.  Kā vispār zinātnei, politiķi arī vēatures pētniecībai ir veltījuši atzinīgus vārdus un solījumus, tai pašā laikā pie tiem paliekot. Lielā mērā tas, ko esmu aprakstījis kā trūkumus, ir sekas šai  labvēlīgajai nevērībai. Un nevērība tā ir. Viena no mūsu lielākajām dabas bagātībām ir mūsu galvās, bet mēs to atstājam novārtā.
Kāpēc vēsture?  Kāpēc vajadzība stiprināt vēsturi?  Kāpēc, varbūt, dibināt jaunu institūtu, lai veicinātu darbu, kas ne tuvu nav padarīts?  Izvērstāk minēšu divus galvenos faktorus.
Vēsturisku apstākļu diktēta vajadzība   
•    Valsts savā pastāvēšanas laikā apmēram pusi laika bijusi okupācijas varu atkarībā un pakļautībā ar visām iekšpolitiskām un ārpolitiskām konsekvencēm.
•    Vēstures pētniecība, izglītība un publiskā informācija okupācijas režīmu pakļautībā bijusi atkarīga no okupācijas varu diktētām vēstures ideoloģijām, politiskām nostādnēm  un visaptverošas propagandas, kuru sekas ir grūti izdzēst gan konkrēti kā atstātos viltotos vēstures traktējumus, gan kā noslāņojumus publiskajā mentalitātē, gan ideoloģizētās vēsturnieku aprindās visā pasaulē.
•    Okupācijas varas savā garā ideoloģizētu vēsturi  izmantojušas – un Krievijas gadījumā vēl arvien izmanto – savu impērisko mērķu īstenošanai, Latvijas valstiskuma noniecināšanai, sakropļošanai un noliegšanai.
•    Ilgstošā impēriskās Krievijas ideoloģijas īstenošana Latvijā komunistiskās Padomju Savienības aizsegā saskaldīja un izkliedēja Latvijas tautu, to pakļāva pārkrievošanai ieceļotāju plūdos, to pakļaujot savam naratīvam, kas vēl dzīvs daudzu kādreizējo ieceļotāju vidū un turpina ietekmēt sabiedrības mentalitāti.
•    Nacionālās vēstures pētniecība, izglītība un publiskā informācija Latvijā brīvi varējusi attīstīties tikai pirmajā neatkarības posmā un pēc neatkarības atjaunošanas, taču tai trūcis vajadzīgās mērķtiecības.
•    Vēstures pētniecība, izglītība un publiskā informācija, salīdzinājumā ar tuvākajām kaimiņvalstīm, nav saņēmusi vajadzīgo morālo un materiālo atbalstu, lai atspēkotu okupantu izplatītās vēsturiskās nepatiesības un mītus par Latviju un tās tautu okupāciju laikā.
Vajadzība novērst vēstures pētniecības un publiskās izglītības trūkumus
•    No padomju vēstures pētniecības mantotas ilgstošas metodoloģijas un orientācijas sekas: izolētība no rietumu vēstures pētniecības strāvojumiem, "faktoloģija," konceptualizācijas trūkums, vājas rietumu valodu zināšanas brīvai komunikācijai.
•    Nepietiekama un lēna iekļaušanās starptautiskajā vēstures pētniecības un komunikācijas apritē: aktīva dalība akadēmiskās vēsturnieku organizācijās un pētniecības institūtos, piedalīšanās starptautiskās sabiedriski izglītojošās organizācijās.
•    Pārlieka plānā pamatfinansējuma dēļ izraisītā nepieciešamība pārlieku paļauties uz īstermiņa projektos balstītu vēstures pētniecību un publisko izglītību; pakļaušanās konkursu un stipendiju sponsoru mērķiem un nostādnēm, ilgtermiņa pētniecības mērķu trūkums, pētniecības fragmentācija.
•    Jaunu vēstures pētnieku un izglītotāju apsīkums: nespēja piesaistīt un stimulēt labākos intelektuāli spējīgākos studentus valsts vēstures politikas trūkuma un nedrošā ilgtermiņa finansējuma dēļ.
Šie manos novērojumos un pieredzē balstītie konstatējumi nebūt nenozīmē pētniecības mazspēju. Grūtāk ir pieradināt vēstures pētniekus savos pētījumos padomāt par tiem, kam viņu pētījumi domāti – par sabiedrības izglītošanu. Par vēsturiskas izpratnes un apziņas veidošanu. Par vēsturi kā vēstījumu, kā stāstu. Vēl jāsapņo par plaša vēriena vēsturniekiem, kas spēj apvienot sevī pētniecību un spēju ar saviem stāstījumiem aizraut plašas sabiedrības aprindas. Jāsapņo, bet varbūt tomēr arī jāgādā par mūsu pašu Timotijiem Snaideriem, Antonijiem Bīvoriem, Normaniem Deivisiem, Annām Apelbaumām. Potenciāls mūsu vēsturnieku vidū noteikti ir.  Un ne tikai. Minēšu vienīgi Sandras Kalnietes Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, kurā uz ģimenes traģēdijas fona izcelta mūsu tautas traģēdija. Minēšu tikai tādu filmu kā Viestura Kairiša Melānijas hronika. Šī ir vēstures vidējā, sabiedrību iekļaujošā joma, kam būtu jākļūst par institūta darba lauku.
Vēlreiz uzsveru: pētniecība ir, bet tai pietrūkst mērķtiecības tieši valstiskuma nostiprināšanas jautājumos pašu mājās, par starptautisko sabiedrību nerunājot. Atkal un atkal un vēl arvien mums jātaisnojas viltus vēsturisko naratīvu priekšā, jo mūsu pašu stāsts vēl tikai top un tam trūkst vēstījuma pasaulē. Latviešu vēsturnieki nav spējuši ielauzties starptautiskajā vēstures apritē. Ir bēdīgi, ka pat nopietni ārzemju kolēģi neatsaucas uz latviešu vēsturnieku primārajiem darbiem, kas lielākoties ir latviešu valodā, bet daudzkārt lieto atvasinātus un nereti apšaubāmus avotus, jo tie ir angļu valodā. Starptautiskajā politikā, šķiet, mums ir izcīnīta sava vieta, bet trūkst izpratnes un savas vietas pēcpadomju Eiropas un pasaules vēstures stāstā, kur vēl arvien liela ietekme rūpīgi koptajiem un izplatītajiem viltus mītiem un meliem par mūsu pagātni.
Krievija patlaban arvien vairāk iekrīt savu vēstures melu radītajā slazdā. Mūsu valsts un nācijas vēsture var palīdzēt šo slazdu aizvērt un beidzot atbrīvoties no murga, kas mūs vēl arvien vajā – Krievija kā atbrīvotāja, krievu pasaule kā apgaismības nesēja. Bet to īsti nevaram, jo mūsu pašu valsts vēstures stāsts arvien nav pietiekami nostiprinājies mūsu pašu novājinātajā apziņā, par tā spēcīgu izskanēšanu pasaules apziņā nerunājot.

INSTITŪTS

Kāds varētu būt šis Latvijas Vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūts, kura misija būtu diendienā aizsargāt un stiprināt mūsu valsts vēsturiskos pamatus, mūsu nācijas integritāti un identitāti, mūsu zemes nedalāmību tās vēsturiskajās robežās? To demokrātisko valsti, kuru mums bijis dots veidot tikai 46 (1918–1934, 1991–2022) no mūsu 104 gadiem? Latvijas tautu, ieskaitot tās vēsturiskās minoritātes, kurai pieder suverēnā vara, ko tai vēl arvien grūtības atbildīgi īstenot?
Vadoties no līdzīgiem vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūtiem, varu minēt iespējamus šī institūta uzdevumus, paturot prātā, ka ir svarīgi tos nevis diktēt no augšas, bet ļaut attīstīt un pilnveidot tiem, kas būs izvēlēti to darbināt un vadīt:
•    Koordinēt un sadarbībā ar citām pētniecības institūcijām veikt un atbalstīt zinātniskus pētījumus par Latvija kā nacionālu, demokrātisku un tiesisku valsti un tās vēsturi ar nolūku uz dokumentētu pētījumu un zinātnisku atzinumu pamata veidot, uzturēt un izplatīt uzrunājošu, pārliecinošu, kopsakarīgu, no svešiem, naidīgiem un maldinošiem naratīviem brīvu Latvijas valsts vēstures stāstu sabiedrības izglītošanai un Latvijas tēla veidošanai pasaulē.
•    Atbalstīt un stiprināt pastāvošās izglītojošās institūcijas Latvijā, kas veltītas valsts un Latvijas vēstures un valsts pamatu nostiprināšanai izglītības iestādēs un sabiedrībā; attīstīt jaunas metodoloģijas un pieejas Latvijas un diasporas sabiedrības mūžizglītošanai ar mērķi veicināt un veidot kopīgu izpratni par tiesiskās, demokrātiskās Latvijas valsts un pilsoniskas sabiedrības  vēsturiskajiem pamatiem.
•    Stiprināt pastāvošos un attīstīt jaunus starptautiskus kontaktus un sadarbību ar radniecīgām pētnieciskām un izglītojošām institūcijām  Eiropā un pasaulē ar nolūku veicināt Latvijas vēsturnieku un ar vēsturi saistītu zinātnieku iekļaušanos starptautiskajā zinātniskajā un publiskajā apritē un diskursā.  
Trīs galvenie uzdevumi, tātad: pētniecība un zinātnisko pamatu nostiprināšana; sabiedrības izglītošana un informēšana; Latvijas valsts naratīva iekļaušana un nostiprināšana ārzemju pētniecībā un publiskajā apritē.
Tai pašā laikā no dibinātāju puses nepieciešams ievērot zināmus priekšnoteikumus, lai institūts varētu savus uzdevumus sekmīgi veikt.
Pirmkārt, ir svarīgi šādu institūtu veidot kā pastāvīgu, valsts finansētu, bet neatkarīgu zinātniski izglītojošu iestādi. Jānodrošina tā akadēmiskā brīvība. Jānodrošina, ka tas nepilda politisku pasūtījumu un ir neatkarīgs no politiskās konjunktūras. Tas nedrīkst būt pakļauts kādai citai institūcijai, tā pārraudzībai un kontrolei jābūt nepolitiskai. Institūtam savukārt nav pakļautas citas institūcijas; koordinācija un sadarbība ar tām norit uz koleģiālas izpratnes par mērķtiecīgu darbību minēto uzdevumu veikšanai.  
Otrkārt, lai nodrošinātu neatkarību un ilgtspēju, institūtam jānodrošina pietiekams un noturīgs ilgtermiņa valsts finansējums neatkarīgs no ikgadējām budžeta svārstībām vai nepieciešamības piesaistīt Latvijas vai ārvalstu fondu vai cita veida institūciju un kas ļauj plānot un attīstīt ilggadīgu pētniecības un publiskās izglītošanas darbu.
Institūtam savukārt svarīgi nodrošināt, ka Latvijas vēsturiskais stāsts ir iespējami balstīts uz konkrētiem un pārbaudītiem faktiem vai, ja tādu nav vai tie nav pieejami, kā Krievijas arhīvi, vismaz uz profesionāliem pieņēmumiem ar augstu ticamības pakāpi. Tas arī nedrīkst kļūt par negrozāmu vēstures doktrīnu vai pakļauties politiska vai cita rakstura ideoloģijai.  Tas nedrīkst izslēgt vai noklusēt neērtas patiesības par vēstures notikumiem, kurus bieži izmanto Latvijas ienaidnieki, lai grautu Latvijas tēlu pasaules acīs.  Tam jābūt stāstam, ne Latvijas pasakai.
Svarīga ir šāda institūta funkcija iepretī jau pastāvošām institūcijām. Tas nav domāts un nedrīkst veidoties kā sava veida superinstitūts ar lielu personālu, kas aizstāj citas vai dod tām norādījumus.  Lai savus uzdevumus veiktu, tam jāsadarbojas ar citām institūcijām gan pētniecības darbu veikšanā, gan publiskās izglītošanas metodoloģiju izstrādē, gan veidojot un attīstot starptautisko sadarbību.  Tam principā jābūt institūtam, kas stimulē, veicina, koordinē. Mērķtiecīgam vilcējspēkam, ne stūmējam.
Esmu mazliet pārsteigts un ļoti gandarīts, ka prezidents Egils Levits manu aicinājumu ir pieņēmis un cenšas to virzīt uz realizāciju. Ceru, ka kolēģi izmantos šo izdevību un nopietni diskutēs, kritizēs, uzlabos, bet principā atbalstīs ideju un vajadzību Latvijā izveidot institūtu, kas vienlaikus stiprinās mūsu valsts  konstitucionālos pamatus un veicinās mūsu atpazīstamību pasaulē. Kā latviešiem pierasts – vēlu, bet tomēr.

*Valters Nollendorfs. PhD, ir literatūrzinātnieks un publisks vēsturnieks, emeritēts Viskonsinas Universitātes Ģermanistikas profesors Madisonā, ilggadējs Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis un Latvijas Okupācijas muzeja darbinieks.