Latvijas piekrastes zvejnieku kooperācija un darbība okupācijas varu interesēs (1940–1944)

1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienība okupēja Latviju. Okupācijas sekas skāra visas sabiedrības dzīves jomas - tika iznīcināta Latvijas valstiskā neatkarība, ierobežotas cilvēku brīvības un pakāpeniski pārveidota valsts saimnieciskā dzīve atbilstoši padomju režīma interesēm. Pieminot Latvijas okupācijas gadadienu, ir svarīgi atcerēties, ka šie procesi skāra ne tikai politisko un sabiedrisko dzīvi, bet arī tradicionālās tautsaimniecības nozares. Viens no šādiem piemēriem ir zvejniecība, kur okupācijas vara soli pa solim ieviesa centralizētu kontroli, ierobežojot privātīpašumu un pakļaujot nozari valsts interesēm.

Pēc padomju okupācijas 1940. gada vasarā krājaizdevu sabiedrībās uzkrātais zvejnieku sabiedrību kapitāls nonāca Latvijas PSR bankas kontrolē, bet zvejas ūdeņi, līdzīgi kā zeme, tika nacionalizēti kā valsts īpašums. Tas ierobežoja zvejnieku sabiedrību saimniecisko neatkarību, kā arī iezīmēja pirmās tendences šī kooperatīvā modeļa likvidācijas procesā. Tika nacionalizētas arī turīgākajām sabiedrībām piederošās zivju fabrikas, kas jaunajai varai kļuva par svarīgu kontroles instrumentu, lai regulētu ne tikai kopienas, bet arī produkcijas apriti un nodrošinātu valsts noteikto prasību izpildi. Vienlaikus tika veicināta jaunas organizatoriskās formas jeb zvejnieku arteļu izveide. Likumdošana paredzēja, ka tikai arteļi varēja saņemt kredītus zvejas rīku iegādei un tiesības beztermiņa lietošanā izmantot zvejas vietas, tādējādi radot ekonomisku spiedienu uz zvejniekiem, lai tie dibinātu arteļus un paši tajos iestātos. Arteļu modelis balstījās uz kolektīvu darba organizāciju un centralizētu pārvaldību, pakļaujot individuālo saimniecisko darbību valsts interesēm. Tomēr šī sistēma izrādījās neefektīva, jo zvejnieka atalgojums vairs nebija atkarīgs no viņa individuālās nozvejas, bet gan no arteļa kopējās nozvejas ieņēmumiem, kas tika sadalīti atbilstoši katram zvejniekam iedalītās paju daļas vērtībai, kas, protams, samazināja zvejnieku motivāciju un kopējo darba produktivitāti. Tā rezultātā nozvejas apjomi, piemēram, Vidzemes piekrastē, bija zemi. Pat padomju kontrolētajā presē tika norādīts uz arteļu darbības trūkumiem, vainojot pie tā zvejnieku arteļus un to biedrus nevis pašu sistēmu, kura tika pārņemta no Padomju Savienības.

Savukārt nacistiskās Vācijas okupācijas laikā galvenais mērķis bija zvejniecības resursu pakļaušana militārajām vajadzībām. Publiski tika solīta reprivatizācija un pirms padomju okupācijas pastāvējušās kārtības atjaunošana, tomēr praksē būtiskas pārmaiņas nenotika. Tika saglabāta iepriekš izveidotā centralizētā sistēma, lai nodrošinātu zivju apstrādes kontroli, uzraudzību un novērstu zādzību vai spekulācijas gadījumus. Vācu okupācijas vara idejiski plānoja fabrikas nodot zvejnieku sabiedrībām privatizācijai, taču tās faktiski netika atdotas un turpināja darboties valsts kontrolē. Zvejnieku sabiedrību gadījumā reprivatizācija galvenokārt aprobežojās ar pirms padomju okupācijas ieviesto statūtu atjaunošanu un arteļu likvidāciju. Pārējās pirmajā padomju okupācijas gadā veiktās izmaiņas lielākoties palika spēkā, jo tās bija viegli pielāgojamas nacistiskās Vācijas interesēm, tas ir, spekulācijas ierobežošanai un zivju nodošanai tikai valstij. Valsts savukārt šos resursus novirzīja armijas vajadzībām un kara apstākļos ieviesa papildu rīkojumus vēl stingrākai resursu taupīšanai un kontrolei, vienlaikus ierobežojot arī pašu zvejnieku darbību. Tā kā nauda šajā periodā zaudēja faktisko vērtību, nelegālais tirgus pastāvēja arī zvejniecībā, izpaužoties visos zivju pārstrādes posmos, sākot no pieņemšanas līdz piegādei.

Var secināt, ka saimnieciskās norises zvejniecības jomā apskatītajā laika periodā atklāj atšķirīgu ainu, nekā to piedāvā tradicionālie priekšstati par politiskās varas maiņu. Ja politiskās vēstures skatījumā starp abiem aplūkotajiem režīmiem redzama izteikta robežšķirtne, tad saimniecisko norišu analīze liecina arī par kontinuitāti šo šķietami atšķirīgo politisko periodu starpā. Kā arī var secināt, ka ja padomju režīma radītās pārmaiņas atspoguļoja ideoloģijā balstītu saimnieciskā modeļa pārveidi, tad nacistiskās Vācijas gadījumā svarīgi bija resursi.

Ieskats vēsturnieka un bijušā Stūra mājas gida Egīla Kļusa bakalaura darbā „Zvejnieku saimnieciskās organizācijas formas un to darbība Vidzemes piekrastē (1940–1944)”.