OMB valdes priekšsēža Valtera Nollendorfa komentārs:
"Kils Nākotnes Nama ieceri apcer visnotaļ kritiski. Viņš min, ka vēl arvien pastāvot domstarpības par to, vai „uzkrītošā modernistiskā savrupēka” būtu jāsaglabā, it sevišķi tāpēc, ka tai blakus rekonstruētais Melngalvju nams esot „līdz absurdam novedis visu pilsētas telpiskā iekārtojuma loģiku un attiecības.” Viņš arī uzskata, ka „[t]ā vietā, lai kaut kādā veidā censtos lietderīgi tematizēt tik daudzo sistēmu un kultūru sadursmi pilsētvidē, [Okupācijas muzeja] fonds vēl tikai turpina vairot vēsturisko interpretāciju jucekli.” Arī Gunāra Birkerta „... iecerētā [muzeja ēkas] ārējā pārvērtība jau tagad dod iemeslu bažām.” Viņš citē arhitekta Oskara Redberga izteiktās rūpes, ka varētu rasties „interpretācijas shēmu haoss,” jo ļaudis „vienkārši kaitina oficiālā antikomunistiskā propaganda no vienas un labvēlīgi koptā atmiņa no otras puses.” Kils rezumē, ka vecpilsētā esot radusies vieta, „kam nav iespējams noteikt skaidru vēsturisku pakārtojumu.” Kils kļūdās, ka Nākotnes Namu finansē un ceļ muzejs un ka muzeja biedrība (viņš lieto sākotnējo „fonds”) būtu kaut kā atbildīga par Kilaprāt valdošo vēsturisko jucekli Rīgas centrā. Muzeja stāsts par komplicēto un bieži pretrunīgo Latvijas 20. gadsimta vēsturi ir pietiekami skaidrs, un jaunajā ēkā tiks arī pienācīgi izskaidrota muzeja atrašanās vietas vēsture. Par vēsturiskajiem pretstatījumiem un pilsētplānošanas jautājumiem, protams, var būt dalītās domās, bet liekas, ka Kils vairāk vai mazāk atkārto nu jau gandrīz divdesmit gadus vecas debates, kuras, gan ne vienprātīgi, tomēr ir izšķirtas par labu Gunāra Birkerta plānotajam Okupācijas muzeja Nākotnes Namam, kam pieslēgsies komunisma upuru memoriāls. Varbūt tiešām pretrunīgi, bet ne vairāk kā Latvijas valsts nepilnus 100 gadus vecā vēsture, kas atklāsies Nākotnes Nama ekspozīcijā – namā, kas atrodas vietā, kas pati par sevi ir vēsturiski tik daudzslāņaina, ka varbūt tieši prasa neviennozīmīgu risinājumu. Arī arhitektoniski."