“Lai latviešu tautu un Latvijas valsti pasargātu no iznīcības”. Augusta mēneša priekšmets

2025. gada augustā Latvijā sākas Eiropas čempionāts basketbolā. Zīmīgi, ka pirms 90 gadiem Latvijas basketbola izlase triumfēja pirmajā Eiropas basketbola čempionātā, kas notika Šveices pilsētā Ženēvā, 1935. gada 2.- 4. maijā. Latvijas izlasi Ženēvā pārstāvēja desmit basketbolisti, no kuriem laukumā devās astoņi, kā arī treneri — galvenais treneris Voldemārs Baumanis un fiziskās sagatavotības treneris Rihards Dekšenieks.

Otrais pasaules karš un Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšana, kam sekoja Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas okupācija, izmainīja pirmo Eiropas čempionu likteņus.

Trīs izlases dalībnieki: Rūdolfs Jurciņš, Eduards Andersons un Edgars Rūja – represēti Padomju Savienības okupācijas režīma laikā, divi gāja bojā ieslodzījumā.
Trīs izlases dalībnieki: Aleksejs Anufrijevs, Andrejs Krisons un Visvaldis Melderis – gāja bojā Otrajā pasaules karā.
Viens izlases dalībnieks: Mārtiņš Grundmanis – izdarīja pašnāvību karagūstekņu nometnē pēc Otrā pasaules kara.
Trīs izlases dalībnieki: Jānis Lidmanis, Herberts Gubiņš un Džems Raudziņš – devās trimdā un pēc Otrā Pasaules kara spēlētāji, kā arī abi treneri dzīvoja ASV, Austrālijā un Kanādā.

Viens no 1935. gada Latvijas basketbola izlases spēlētājiem bija Džems Raudziņš. Viņš piedzima 1910. gada 14. novembrī Harbinā, Ķīnā, no dzimtenes izceļojušu latviešu Jukuma Raudziņa un Emīlijas Johannas Raudziņas ģimenē. 1920. gadā Džems Raudziņš kopā ar tēvu ieradās Latvijā. 1934. gadā Raudziņš absolvēja Latvijas Universitāti, iegūstot grādu tieslietās. Pēc universitātes viņš tika iesaukts Latvijas armijā, bet pēc dienesta beigām strādāja par kasieri dažādās valsts institūcijās. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā Latvijā Džems Raudziņš strādāja Tautas dzīvā spēka veicināšanas daļā, kur bija tās vadītājs. Kā iestādes vadītājs iestājās par latviešu dzīvā spēka un nacionālo interešu saglabāšanu. Paralēli darbam Dž. Raudziņš iesaistījās latviešu nacionālajā pretošanās kustībā, un kontaktējās ar nelegālā izdevuma “Tautas Balss” izdevējiem. Savas nacionālās pārliecības dēļ bija spiests amatu Tautas dzīvā spēka veicināšanas daļā atstāt. 1942. gada 12. novembrī Vācu drošības policija apcietināja Raudziņu. Viņš bija ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, bet 1943. gada 13. jūlijā pārvests uz Paplašinātās policijas cietumu un darba audzināšanas nometni Salaspilī. No Salaspils nometnes atbrīvots 1943. gada 31. decembrī, bet 1944. gada nogalē devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Dzīvojot Vācijā, Raudziņš iesaistījās Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienības (LPKDA) darbā, kļūdams par tās pirmo priekšsēdētāju.
Latvijas Okupācijas muzeja krājumā glabājas Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienības veidotā latviešu pretošanās kustības dalībnieku kartotēka, kurā atrodams arī Džema Raudziņa vārds.

LPKDA dibināta 1946. gada 16. jūnijā bēgļu nometnē Hidesenā pie Detmoldas. LPKDA dibinātāji paši bija nacionālās pretošanās kustības dalībnieki. Par LPKDA priekšsēdētāju tika ievēlēts Džems Raudziņš. 1946. gada 17. jūnijā (dokumentā 17. jūlijā) notika apvienības vadības sēde, kurā tika noteikta organizācijas struktūra. LPKDA devīze, kura sevī ietvēra arī tās mērķus, bija “Tēvzemei un brīvībai”.

LPKDA savus darba uzdevumus definēja sekojoši:

• organizēt un izveidot LPKDA locekļu vienprātību un solidaritāti; sekmēt vienmēr un visur latviešu tautas vienprātību un kopības garu;
• sniegt morālu atbalstu un materiālu palīdzību cietušajiem Latviešu Pretestības Kustības dalībniekiem un bojā gājušo piederīgiem;
• vākt un kopot ziņas par bojā gājušajiem LPK dalībniekiem un KZ nometnēs [koncentrācijas nometnēs] ieslodzītajiem tautiešiem;
• vākt un kopot datus, ziņas un citus materiālus par Pretestības Kustības norisi Latvijā un pretdarbību tai. Sastādīt Latviešu pretošanās kustības vēsturi;
• uzturēt dzīvu bojā gājušo Latviešu pretestības kustības dalībnieku piemiņu un garu, turpinot cīņu par viņu mērķiem un ideāliem;
• organizēt un vadīt organizācijas dalībniekus un, kur vien iespējams, ikvienu latviešu tautas locekli LPKDA mērķu virzienā; iestāties vienmēr un visur par taisnības brīvības un cilvēcības principiem.

LPKDA bijušo pretošanās kustības dalībnieku anketās ir izlasāmi pretošanās kustības dalībnieku personas dati, kā arī informācija par konkrētās personas iesaisti nacionālajā pretošanās kustībā (darbības vieta un laiks, uzdevumi kādus veicis, pret konkrēto personu veiktās represijas, u.c.). Apvienības dalībnieki saņēma biedra apliecības.
Džema Raudziņa anketā norādīts, ka viņš bijis pretošanās kustības dalībnieks no 1941. gada 1. jūlija līdz 1944. gada 15. decembrim, jeb līdz brīdim, kad Raudziņš kā bēglis ieradās Gotenhāfenas ostā. Savā pretošanās kustības dalībnieka anketā Raudziņš norāda, ka organizētā pretestības kustībā iesaistījies “lai latviešu tautu un Latvijas valsti pasargātu no iznīcības.” Džems Raudziņš vadīja LPKDA līdz pat savai izceļošanai uz Austrāliju 1949. gadā.
Austrālijā Džems Raudziņš ieceļoja kopā ar sievu Ernu un četriem bērniem 1949. gada 19. aprīlī. Austrālijā viņš strādāja pa grāmatvedi, bet paralēli nodarbojās ar latviešu dzīvā spēka un latviskuma saglabāšanas izpēti. 1979. gada 13. decembrī Pērtā Džems Raudziņš aizgāja mūžībā.

Izmantotie materiāli:

Uldis Neiburgs. Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienība (LPKDA) un tās dokumenti par pretošanās kustību nacistu okupētajā Latvijā (1941–1945). Latvijas vēsture 20. gadsimta 40.– 90. gados. Latvijas Vēsturnieku komisijas 2006. gada pētījumi. Latvijas vēstures institūta apgāds. 2007.
Andris Zeļenkovs. Džems Raudziņš. Nacionālā enciklopēdija.
Latvijas Universitātes studentu datu bāze.