Kalpošanai Dievam veltīts mūžs:  Jānis Pavlovskis (tēvs Andrejs O.F.M.CAP. (1914–2000)

Viņš vēl turpināja mācības Rīgas Garīgajā seminārā – Rīgas Arhidiecēzes Teoloģijas Augstskolā, un līdz 1938. gada 11. jūlijam bija atbrīvots no dvēseļu aprūpes pienākumiem. No 1938. gada septembra Jānis Pavlovskis bija ticības mācības skolotājs Rīgas 2. Lietuviešu pamatskolā. Vienlaicīgi studēja Latvijas Universitātes Romas katoļu teoloģijas fakultātē, kuru absolvēja 1943. gadā, un bija vikārs Rīgas Sv. Alberta Romas katoļu draudzē. 1944. gadā tēvs Andrejs kļuva par Sv. Alberta draudzes prāvestu līdz 1949. gada jūnijam, kad Latvijas PSR valdība likvidēja kapucīnu klosteri pie Sv. Alberta baznīcas.

“Apstākļi bija tādi, ka mums šeit [Rīgā] bija ļoti liela autoritāte. Mēs ļoti labi strādājām. Bija liela autoritāte tautā. Tauta mūs ļoti cienīja. Un krievu tā nu, Padomju valdība negribēja, ka tādu lielu traci, negribēja sev lielu tādu negodu, tautas sašutumu. Vispirms, kādas piecas dienas iepriekš, reliģijas lietu pilnvarotais izsauca mani, mani uz to, aizmirsu, kā tur to ielā bija, un paziņoja, ka valdība liek priekšā jums pārcelties uz Skaistkalni, tur jūs būsiet visi kopā, varēsiet ievērot savu regulu un tā tālāk. Un man teica, ka laikam piecu dienu laikā. Un tā piektā diena bija tātad, ka 1. jūnijā bija jau jāpārceļas. Es noturēju pēdējo dievkalpojumu, paskaidroju tautai, tā mierīgi pasaku, neraudāja. Ka 1. jūnijā aizbraucam uz Skaistkalni. Tātad 1949. gada 1. jūnijā kapucīnu mūki šeit atstāja šo klosteri [Rīgā]. Un tad tur sen bija paredzēts mūs apcietināt, jau sen bija ieplānots, tikai negribēja Rīgā taisīt tādu lielu uztraukumu.”

Jānis Pavlovskis ieradās klosterī Skaistkalnes pagastā 1949. gada jūnijā.

Padomju Savienības okupācijas režīms viņu apcietināja 1949. gada 4. oktobrī. Tika arestēti arī kapucīnu priesteri – Miķelis Kļaviņš (1906–1986), Kārlis Kiseļevskis (1906–1979) un Miķelis Jermacāns (1911–1986). Kopš 1945. gada rudens Skaistkalnes klosterī tika dots patvērums vismaz trim nelegāli dzīvojošām personām.

“Apcietināja mūs Skaistkalnē. Tad tā septembra beigās, tad mūs apcietināja. Naktī, agri, agri no rīta, kad mēs vēl visi bijām miegā. Nu tad viens mūsu draudzes darbinieks, vēl es neatceros, te jauneklis klosterī dzīvoja, saka: Klosteris aplenkts ir! Tas ir karavīri apkārt klosterim. Nu tad mēs sapratām, ka jau nāk mūsu apcietināšana. Tad agri no rīta mūs uzmodināja. Iztaisīja kratīšanu. Tad pavēlēja tur iet un tur ar mašīnām atveda uz Rīgu. Nē, sākumā vēl šķiet, turpat Skaistkalnē kādas divas dienas bijām, tikām pratināti. Un tad atveda uz Rīgas čeku, Stabu ielā.”

Jāni Pavlovski pratināja un noturēja čekā trīs mēnešus, bet Rīgas centrālcietumā viņš bija ieslodzīts deviņus mēnešus.

“Pratināja parasti naktī. Pie durvīm tāds, ziniet tāds, mazs lodziņš ar stiklu. Tur pienāk, attaisa: Na bukvu P! Un tad nesauc uzvārdu, lai kaimiņi, kaimiņu tanīs kamerās nedzirdētu, kas tur ir. Na bukvu P! Tad visi, kam uzvārds sākas ar burtu P. Nu tad, Pavlovski. Iģi! Un tad aiziet, un nāk tikai pratina. Atkal, atkal atved atpakaļ. Sišanas nebija.”

Sodu – 10 gadi brīvības atņemšana ieslodzījumā labošanas darba nometnēs un mantas konfiskācija, piesprieda Padomju Savienības Valsts drošības ministrijas Sevišķā apspriede 1950. gada 6. septembrī.

Tēvs Andrejs atradās ieslodzījumā GULAGa nometnēs Karagandā, Kazahijas PSR līdz 1956. gada 14. jūnijam.

“Būdams lāgerī (darba nometnē), kādu stundu-divas stundas agrāk piecēlos. Noturēju pats savu dievkalpojumu, tad atkal gulēt. Jo noteiktā laikā bija jāceļas, jāiet darbā noteiktā laikā. Pirms tam tad es noturēju savu dievkalpojumu, viens pats.

Kopā ar citiem paēdām brokastis, un aizgāju darbā. Bija gadījums tā, kad man lūgšanas laikā atnāk tas uzraugs – nadzeraķeļ. Tur jau bija, gulēja arī tādi nodevēji, kuri pastāsta, ko tas puisis dara. Bija arī par mani paziņots, ka te lūdzās naktīs. Nakts laikā atnāca, atnāca tas nadzeraķeļ. Skatās, ko viņš dara man. Nekas nav sevišķi nu. Tā kā es strādāju darbā, gāju darbos kopā ar citiem, tad man neaizliedza. Netraucēja lūgšanu, tikai, lai strādātu. Es strādāju labi. Un man nekāda soda par to nebija.”

Pēc atgriešanās Latvijā Jānis Pavlovksis kalpoja Atašienes, Tukuma, Kandavas un Lamiņu (Kurzeme), Ruskulovas (Latgale), Raunas un Smiltenes (Vidzeme) draudzēs, misijas darbā Tartu, Igaunijas PSR (1964–1977)un Džambulā, Kazahijas PSR (1977–1991).

“Brīvprātīgi pieteicos strādāt atkal Kazahijā, Kazahstānā, Džambulas pilsētā. Tur trīspadsmit gadus strādāju.

Arī bija nepieciešamība, jo pēc Staļina nāves un pēc kara bija vācieši, kas bija tur, Krievijā, tika izkaisīti. Vāciešiem agrāk bija sava republika, Volgas republika. Tur bija kādi trīs miljoni vāciešu. Kad sākās karš, tos visus izmētāja pa visu Padomju Savienību, baidīdamies, lai vācieši kaut ko nesaorganizētu pret valdību.

Un tad pēc daudziem gadiem, tad atļāva viņiem atgriezties, izvēlēties darbu un dzīves vietu, kur viņi grib. Un tad viņi, vācieši vispār bija ļoti tāda izglītota tauta, ļoti strādīgi, gudri. Un tad viņus labprāt pieņēma pilsētās un tādās vietās, kur vajadzīgi strādnieki, apzinīgi strādnieki. Tad viņi izmantoja izdevību un mēģināja tā izmeklēt vietu kopā, kur daudzi vācieši kopā, sev cēla baznīcu. Nu īstu baznīcu neatļāva celt ar torni, jau kā tagad. Tad nopirkt kādu māju, sienas, starpsienas izņēma un iekārtoja telpas dievkalpojuma vajadzībām. Tā, ka viņiem garīdznieku nebija, tad viņi lūdza garīdzniekus no Lietuvas, no Latvijas.”