Jūnija mēneša priekšmets - dāvana dēlam

1941. gada 14. jūnijā vairāk nekā 15 400 Latvijas pilsoņu deportēja uz attāliem PSRS reģioniem. Deportāciju mērķis bija salauzt jebkāda veida pretošanos padomju okupāciju režīmam.

Deportācijas iznīcināja tūkstošiem ģimeņu visā Latvijā. Viena no ģimenēm bija Priedīšu ģimene, kura dzīvoja Līgatnes apriņķa “Priedīšu” mājās. Pēteris Priedītis (1898) bija sabiedriskais darbinieks – strādājis par darbvedi Līgatnes pagasta pārvaldē, bijis aktīvs organizācijas “Aizsargi” biedrs un Neatkarības kara dalībnieks. Darbojies arī politiskajā partijā “Kristīgā Savienība”. Anna Priedīte (1893) iepriekš bija precējusies ar Eduardu Zalcmani un laulībā piedzima dēls Jānis (1919). Pēc vīra nāves Anna pārcēlās uz Līgatni, kur strādāja par šuvēju. Līgatnē viņa iepazinās un apprecējās ar Pēteri Priedīti.

1941. gada 14. jūnijā Pēteri, Annu un Annas dēlu Jāni Zalcmani deportēja no Līgatnes strādnieku ciemata. Deportācijas laikā ģimene tika izšķirta – Pēteris Priedītis nonāca ieslodzījumā nometnē Severlagā, kur nomira 1942. gada 4. februārī, bet Anna ar Jāni, kurš mātei devās līdzi brīvprātīgi, nonāca nometinājumā Krasnojarskas novada Kozuļkas rajona Ustj – Portā pie Jeņisejas upes, bet pēc tam divas reizes viņus pārcēla uz citām nometinājuma vietām.

Nometinājumā Anna strādāja par naktssargu noliktavā. Anna dēlam Jānim no dzijas, kas savērpta no lāča kažoka spalvām un zvejniecībai paredzētiem diegiem, uzadīja vesti. Anna lāča kažoka spalvas ieguva no mēteļa, kurš viņai bija piešķirts darbam noliktavā.

Jānis saslima ar tuberkulozi nometinājumā. Viņa māsa Īda, kura nebija represēta, jau 1945. gadā nosūtīja vēstuli LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētājam ar lūgumu atļaut mātei un brālim atgriezties Latvijā, bet tika saņemts atteikums. Šādas vēstules Īda sūtīja vairākkārt, bet Annu ar Jāni no nometinājuma atbrīvoja tikai 1956. gadā.