Jaunajā Okupācijas muzeja izstādē nosauc vārdos Centrālcietumā čekas nošautos cilvēkus

“Mēs esam izdarījuši to, kas jau sen bija nepieciešams: atdodam visiem noslepkavotajiem vārdus un lielākajai daļai — piecdesmit pieciem — arī sejas. Līdz šim, izņemot tuviniekus, visa pārējā pasaule pēc izskata pazina tikai Arnoldu Čuibi un Miervaldi Lūkinu. Ar izstādi mēs atdodam noslepkavotajiem pēdējo godu, savukārt sabiedrībai — iespēju bezpersonisko statistiku ieraudzīt kā reālus cilvēkus,“ teic izstādes autore vēsturniece Inese Dreimane. Izstāde apskatāma bijušajā čekas galvenās mītnes pagalmā Rīgā, Brīvības ielā 61 un papildina jau esošo Latvijas Okupācijas muzeja izstādi “Stūra māja”. 

Latvijā padomju okupācijas pirmo gadu no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 1. jūlijam mēdz dēvēt par “Baigo gadu”. Šī viena gada laikā komunistiskā režīma represīvā iestāde — čeka — arestēja vismaz 3745 Latvijas pilsoņus, bet nogalināja — 400. Arestēto civiliedzīvotāju beztiesas nošaušana Centrālcietumā bija viens no pēdējiem komunistiskā režīma noziegumiem 1941. gadā.

Noziegums sāka atklāties pēc padomju varas bēgšanas — 1. jūlijā, kad Rīgu pārņēma vācu karaspēks. Vēl mūsdienās daudzās ģimenēs ir saglabājušies nostāsti par vecvecākiem vai vecvecāku vecākiem, kas gājuši uz Centrālcietumu meklēt pazudušos tuviniekus. Iespējams, ka izstāde būs iespēja aizpildīt “baltos plankumus” dažu dzimtu vēsturē.

Atrokot bedres tika atrasti 98 nošauti vīrieši (vienu atrada vēlāk), no kuriem drīz atpazina 69. Šī informācija tā arī palika, nepapildināta līdz mūsdienām.  Jaunākās izpētes gaitā ir izdevies iegūt biogrāfiskas ziņas par lielāko daļu bojāgājušajiem. Nogalināto vidū bija 79 latvieši, 7 krievi, 6 ebreji, 4 vācieši, 1 polis un 1 norvēģis. Vienā gadījumā tautība nebija nosakāma neprecīzi uzrakstīta vārda un uzvārda dēļ.

Vācu okupācijas vara šo čekas noziegumu izmantoja savos — antisemītiskas propagandas — nolūkos. Savukārt otrās komunistu okupācijas (1944/1945–1990) periodā šo notikumu nedrīkstēja pieminēt. Rezultātā slepkavības kļuva par statistiku, kuras traģismu gandrīz neviens vairs nesaskatīja. Izstāde ir veltījums bojā gājušo cilvēku piemiņai un pēdējā goda atdošana.