Janvāra mēneša priekšmets “Stunda ir situsi!”

1991. gada janvāris Latvijā zināms kā Barikāžu laiks. Lai arī 1990. gada 4. maijā LPSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, tajā tika noteikts pārejas periods un Latvijas teritorijā joprojām atradās liels skaits atjaunotajai valstij nelojālu personu. Šķelšanās notika gan Iekšlietu ministrijā, gan citās valsts iestādēs, radot bažas par potenciālām neatkarības pretinieku provokācijām. 

1991. gada janvāris Baltijā iezīmēja jaunu posmu sadursmēs starp Baltijas republiku neatkarības atbalstītājiem un pretiniekiem. 1991. gada 2. janvārī OMON vienības pēc LKP CK pirmā sekretāra Alfrēda Rubika pavēles ieņēma Latvijas brīvās preses centru “Preses namu’’, daļēji paralizējot tā darbu. Paralēli darbinieku kabinetos tika veiktas kratīšanas, bet ēkā netika ielaistas Latvijas amatpersonas. 1991. gada 12.-13. janvārī Viļņā notika vairākas pret padomju varu organizētas demonstrācijas. Naktī uz 13. janvāri padomju armijas vienības veica  militāro operāciju, kuras mērķis bija ieņemt Lietuvas Radio un televīzijas ēku, ap kuriem bija sapulcējušies simtiem Lietuvas neatkarības atbalstītāju. Uzbrukuma laikā pie Viļņas televīzijas torņa tika nogalināti 14 civiliedzīvotāji, bet 110 ievainoti.

Reaģējot uz notikumiem Viļņā, 13. janvāra plkst. 4.45 no rīta Latvijas iedzīvotājus radio uzrunāja Latvijas Republikas Augstākās Padomes (LR AP) priekšsēdētājs Dainis Īvāns, informējot klausītājus par notikumiem Viļņā un aicinot pulcēties Domu laukumā uz AP aizstāvēšanu. Rīgā sāka ierasties smagā tehnika, bet 11. novembra krastmalā notika manifestācija, kurā piedalījās 500 000 cilvēku. Barikāžu celtniecība valsts neatkarības apdraudējuma gadījumā, valsts iestāžu plānos tika apspriesta kopš 1990. gada novembra.

2024. gada janvāra mēneša priekšmets ir cilvēktiesību aizstāvības  grupas “Helsinki – 86” izplatītais uzsaukums aizstāvēt Latvijas valsti barikādēs. Neformālo grupu “Helsinki – 86”, 1986. gada jūlijā Liepājā dibināja Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks, un Mārtiņš Bariss. Grupas sākotnējais mērķis bija 1975. gada Helsinku konferences gala dokumenta punktu, kas attiecās uz tautu un indivīdu tiesību brīvību, izpildes vērtēšana, tomēr ar laiku tās darbība paplašinājās. Grupa nodarbojās ar Zviedrijā izdotā žurnāla “Auseklis” sagatavošanu. 1986. gada 6. jūlijā grupas dalībnieki vērsās pie Padomju Savienības Centrālās Komitejas Centrālās komitejas ģenerālsekretāra Mihaela Gorbačova ar lūgumu realizēt LPSR konstitūcijas 69. pantu, kas noteica, ka republikām ir tiesības izstāties no PSRS. Šāda prasība bija uzskatāma par ļoti drosmīgu, bet netika pildīta. 1987. gada 14. jūnijā “Helsinki – 86” organizēja ziedu nolikšanu 1941. gada 14. jūnijā deportēto upuru piemiņai. Lai arī varas iestādes dažādos veidos centās kavēt šo pasākumu, piemēram, Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks, un Mārtiņš Bariss, saņēma pavēstes par iesaukšanu padomju armijā, tas notika un tajā piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku. Arī turpmāk “Helsinkieši” turpināja līdzīgu akciju organizēšanu.

1991. gada janvārī tapušais uzsaukums ir iespiests uz rotaprinta, pārnēsājamas poligrāfijas mašīnas, kas paredzēta maztirāžas izdevumu iespiešanai. Padomju okupācijas periodā šo tehnoloģiju informācijas izplatīšanai izmantoja pretpadomju aktīvisti. Lai arī 1991. gada janvārī politisko iniciatīvu bija pārņēmusi Latvijas Tautas Fronte (LTF), Helsinki – 86 dalībnieki turpināja līdzdarboties sabiedrības procesos. 

Barikādes Rīgā risinājās no 13. janvāra līdz 27. janvārim. Diemžēl arī barikādēs Rīgā bija civiliedzīvotāju upuri. Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienība (OMON) veica vairākus uzbrukumus barikāžu aizstāvjiem. 16. janvārī pildot dienesta pienākumus, pie Vecmilgrāvja tilta tika nošauts satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks , bet 17. janvāra vakarā OMON uzbrukumā Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai gāja bojā Rīgas milicijas darbinieki Vladimirs Gomonovičš un Sergejs Konoņenko, bet Bastejkalnā nāvīgi ievainoja kinooperatorus Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni, kas dokumentēja OMON darbības, kā arī vidusskolēnu Ediju Riekstiņu. Barikādes nostiprināja sabiedrība pastāvošo vēlmi pēc pilnīgas Latvijas neatkarības, kas tika izpildīta 1991. gada 21. augustā līdz ar konstitucionālā likuma “Par Latvijas republikas valstisko statusu” pieņemšanu.