"…izdaru 2 revolvera šāvienus, pēc mana brīdinājuma vīrietis iesvieda uguni upē un aizbēdza."

Kā tuvi, līdzīga vecuma brāļi ģimenē, tāpat arī latviešu un lietuviešu tautas gadsimtu gaitā ir mērojušās spēkos, cenzdamies pierādīt viena otrai savu pārākumu. Tiesa, nopietnu ārēju apdraudējumu gadījumā mēs – latvieši un lietuvieši – esam gatavi stāvēt plecu pie pleca, lai aizstāvētu savu ģimeni Baltijas jūras krastā.

Konkurence neļauj abām tautām “iesnausties uz lauriem” – liek kaimiņiem augt raksturā, bet šī sāncensība dažkārt ir bijusi gana skarba.

16. februārī neatkarības dienu atzīmē Latvijas Dienvidu kaimiņvalsts Lietuva.

Pēc Neatkarības kara beigām viena no galvenajām Latvijas prioritātēm bija robežu noteikšana ar kaimiņvalstīm, tostarp ar Lietuvu. Šis process bija sarežģīts, jo sarunās ar kaimiņvalstīm radās domstarpības par konkrētu teritoriju valstisko piederību. Strīdi notika gan par Palangas piederību, gan par teritorijām Zemgalē un Latgalē. Jautājums tika atrisināts, iesaistot starptautisku šķīrējtiesu, kas 1921. gadā noteica Latvijas – Lietuvas robežu. 
Par robežas apsargāšanu un drošību rūpējās 1919. gada 7. janvārī dibinātā Latvijas robežsardze. Latvijas Okupācijas muzejā glabājas Latvijas Republikas robežsarga Antona Einburga darba gaitu uz Latvijas – Lietuvas robežas apraksts, kurā tiek atspoguļots laika posms no 1925. gada 8. janvāra līdz 18. decembrim. Robežsargi ne tikai veica valsts robežas aizsargāšanu, bet risināja arī citas problēmsituācijas.

Antons Einburgs dzimis 1881. gadā Zaļenieku novadā. Strādāja par pārmijnieku Garozas stacijā, bet pēc pārvākšanās uz Lielmēmeli kļuva par robežsargu. Pēc dienesta beigām strādāja par mežsargu. Lai arī žurnālā, kas tapis pirms 100 gadiem, galvenokārt, redzamas atzīmes “pie dienesta pienākumu izpildīšanas sevišķu notikumu nav bijis”, atsevišķos gadījumos tiek ziņots par dažādiem starpgadījumiem. Piemēram 4. jūnijā ziņots par bruņotiem vīriešiem brezenta mēteļos Lietuvas pusē, robežas tuvumā. Lai novērstu potenciālos draudus un nepieļautu nelikumīgu robežas šķērsošanu, komandieris deva pavēli “stingri un uzmanīgi apsargāt robežu”. Pēc pavēles saņemšanas Einburgs kāpa uz zirga un devās informāciju nodot saviem kolēģiem, savukārt divas dienas vēlāk robežsargi iesaistījās nozagta zirga meklēšanā.

Par spraigiem notikumiem pierobežā robežsargs ziņoja 30. septembrī. “Lietuvas pusē vīrietis ar garu kārti pie kuras piestiprināts drāšu sietiņš, tur salikta sveķaina malka no tās liela gaiša uguns, un otrā rokā gara kārts ar kuru zivis dur, ka es viņam uzprasīju kas jums šeit atvēleja durt zivis robežas upē. Viņš man atbildēja neviens. Es viņam pavēlēju pabeigt duršanu, viņš manis ar vārdiem nepaklausīja, es būdams otrā pusē upes, ar brīdinājumu no revolvera, izdaru 2 revolvera šāvienus, pēc mana brīdinājuma vīrietis iesvieda uguni upē un aizbēdza.”* Ieraksti žurnālā vēsta arī par ikdienišķām lietām, piemēram, algas saņemšanu patruļu maršrutiem u. tml. 
Aktīvs robežsargu darbs uz Latvijas – Lietuvas robežas turpinājās līdz pat Baltijas valstu okupācijai, kad abu valstu robežsardze tika likvidēta un robeža kļuva par PSRS iekšējo robežu, kas netika apsargāta, savukārt daudzus robežsargus represēja padomju varas iestādes. 

* - saglabāta oriģinālā rakstība.

Latvijas Okupācijas muzeja krājums.