In Memoriam Viņas Majestāte Karaliene Elizabete II

VIŅAS KARALISKO AUGSTĪBU ELIZABETI II PIEMINOT:

TRĪSDESMIT MINŪTES AR KARALIENI UN CILVĒKU

Man bija neaizmirstams gods būt Apvienotās Karalistes karalienes Elizabetei II gidam vizītē Latvijas Okupācijas muzejā 2006. gada 19. oktobrī, teju pirms 16 gadiem. Viņas aiziešana viņsaulē man liek atkal un atkal kavēties minūtēs, kas man toreiz bija dotas, un, atceroties, viņu pieminēt. Kā karalieni.  Kā cilvēku. 

Protokols bija strikts.  Trīsdesmit minūtes no sliekšņa līdz slieksnim. Trīsdesmit minūtes Latvijas okupācijas vēsturei, īsām sarunām ar pieciem okupācijas lieciniekiem. Latvijas pirmās ģimenes klātbūtnē. Vai tas iespējams? Es savu gida scenāriju biju iestudējis un zināju uz minūti, kad mums kur jābūt un cik laika mums vēl atlicis.  Bet vai to zināja karaliene? Viss ritēja labi.  Karaliene nebija jāsteidzina. Minūtes tikšķēja, stāsts risinājās. Pirmais pārbaudījums – tikšanās ar holokausta lieciniekiem. Fotogrāfs nebija varējis atturēties nenofotografējis mani pārbaudām pulksteni. Jā, viņš vēlāk atzinās. Ko viņš nezināja – es konstatēju, ka bijām ietaupījuši minūti. Un tad vēl tikšanās ar Gulaga lieciniekiem.  Ar Sandru Kalnieti. Parakstīšanās viesu grāmatā. Muzeja direktores Gundega Micheles veltes. Kad karaliene pārkāpa slieksni, man kāds uzsita uz pleca, teica: neticēju, ir tieši 30 minūtes. Protokols bija izpildīts.

Jā, karaliene bija karaliene. Viņai bija iekšējais pulkstenis, kas palīdzēja veikt savus karaliskos pienākumus ne tikai precīzi, bet arī bez mazākās sajūtas, ka viņa nav klausījusies, uzklausījusi un pateikusi laipnu vārdu. Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vēlāk Rātslaukumā bija teikusi, ka par redzēto un dzirdēto karalienei noritējusi asara. Es to neredzēju, bet varu ar pārliecību teikt: tas tā varēja būt. Karaliene – cilvēks. Neaizmirstama. Trīsdesmit minūtes pārtop mūžīgā atmiņā, piemiņā, mierā. Klusā asarā.

Valters Nollendorfs