Ieskats muzeja krājumā – ‘’Dievs, Tēvija, pulks’’

1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju Padomju Savienība uz attāliem tās reģioniem deportēja aptuveni 15 500 Latvijas iedzīvotājus. Deportāciju mērķis bija salauzt jebkādu pretošanos padomju varai. Viens no deportētajiem bija Daugavpilī dienējušais 1. Jātnieku pulka kapteinis Aleksandrs Bolšaitis.

2022. gadā jūnijā “Ieskats muzeja krājumā” tiek aplūkota viņa sudraba etvija ar zelta uzkalumu – Latvijas armijas Jātnieku pulka krūšu zīmi, kas bija dāvana A. Bolšaitim Latvijas Karaskolu beidzot. Muzejam etviju dāvinājis Aleksandra Bolšaiša dēls Pēteris.

Aleksandrs Bolšaitis dzimis 1900. gadā Jelgavā. 1920. gada sākumā viņš sāka dienestu Latvijas armijā – Vidzemes papildus bataljonā, vēlāk dienēja robežsardzē, bet gada beigās iestājās Karaskolas Jātnieku nodaļā. Dienesta laikā pabeidza vairākus kursus un tika paaugstināts amatā. A. Bolšaitis sākotnēji komandēja jātnieku vadu, bet vēlāk bija sapieru-spridzinātāju komandas priekšnieks, līdz 1928. gadā ar I šķiru beidza virsnieku kursus un saņēma kapteiņa dienesta pakāpi.

A. Bolšaitis dienēja Latvijas armijā līdz 1940. gadam un pēc tās likvidācijas tika pārcelts Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā, kur neilgu laiku bija 186. strēlnieku pulka ķīmiskā dienesta priekšnieks. 1941. gada jūnijā 24. teritoriālā strēlnieku korpusa vienības nosūtīja uz apmācībām Litenē, kur 1930. gados Latvijas armijas Latgales divīzija bija izveidojusi mācību poligonu un vasaras lauka nometnes vietu. Karavīri došanos uz Liteni uztvēra ar zināmu skepsi, jo bija skaidrs, ka visus korpusā dienošos karavīrus Litenes nometne nespētu uzņemt. Neskatoties uz šīm bažām, karavīriem bija jāpiedalās šajās mācībās.

Mācības ritēja kā ierasts līdz 13. jūnijam, kad nometnē ieradās grupa jaunāko virsnieku no citām karaspēka daļām. Par turpmākajiem notikumiem savās atmiņās raksta cits Litenē nonākušais – 195.strēlnieku pulka 2.rotas komandieris kapteinis Juris Ozolinš: “14. jūnijs, sestdiena. No rīta kā parasti notika apmācības. Bet pēc tam pēkšņi rīkojums: Gulbenē esot ieradies armijas apgabala komandieris un gribot izdarīt jaunatsūtītā krievu papildinājuma kaujas sagatavotības skati. Tāpēc nekavējoši vajadzīgs ietērpt viņus pilnā apbruņojumā, pagaidām to aizņemoties no latviešu kareivjiem, un nosūtīt viņus uz skates vietu. Mūsu vienībā aizdot pienācējiem savu kaujas tērpu, šautenes un patšautenes tiek uzdots manam vadam.”

Pēc 24. teritoriālā strēlnieku korpusa atbruņošanas virsnieki saņēma rīkojumu ierasties pulka štābā, no kurienes vēlāk doties uz turpmāko apmācību vietu. Virsniekus iesēdināja automašīnās un aizveda uz mežu netālu no Gulbenes, kur atradās Sarkanās armijas militārpersonas un PSRS Iekšlietu tautas komisariāta darbinieki. Pie karavīriem pienāca kāds cilvēks, kurš uzdevās par virsnieku un teica: “Mūsu šīsdienas nolūks ir – rokas augšā!’’. Kā atminas kapteinis J. Ozolinš, tad turpmākā notikumu attīstība bija ļoti strauja: “Tanī pat brīdī viņš izšāva, vērsa pret mums savu pistoli. […] Aizmugurē atskanēja šāviens – tur mūsu komisārs Negodiko nošāva kapteini (Mārtiņu) Linmeijeru [12. Bauskas kājnieku pulka kapteinis Mārtiņš Linmeijers.], kurš ar saviem nesamiem gāja kolonas beigās.”

Pārējie virsnieki, tostarp arī A Bolšaitis, tika aplenkti un nogādāti Gulbenes dzelzceļa stacijā, no kurienes nākamajā dienā viņus deportēja uz Krasnojarskas novada Noriļsku. A. Bolšaiti notiesāja ar brīvības atņemšanu uz desmit gadiem. Sodu izciešot Noriļskā, kur viņam bija jāpiedalās metalurģiskā kompleksa celtniecībā, kā arī jāstrādā vara un niķeļa raktuvēs. Aleksandrs Bolšaitis nomira 1942. gada 19. novembrī.

Izmantotā literatūra: Juris Ozolinš. Izrēķināšanās ar latviešu virsniekiem Litenes nometnē 1941.gada 14.jūnijā un viņu deportēšana uz Noriļsku. Okupācijas varu politika Latvijā 1939-1991. Latvijas Valsts arhīvs.1999.129.-131.lpp.