Tie, kuri pēdējā laikā apmeklējuši Latvijas Okupācijas muzeju, iespējams, ir pamanījuši sievieti, kuras gida nozīmītē ir arī Ukrainas karogs. Šī ir Viktorija un viņa ir no Ukrainas. Viņa ieradās Latvijā, kad dzimtajā pilsētā sākās karš.
Kāpēc Latvija? Viņai šeit bija ģimenes draugi, tāpēc lēmumu pieņemt nebija grūti. Viktorijai pietrūkst mājas, taču viņa stāsta, ka Rīgas skaistums, kā arī viesu ģimenes kaķis ļauj saglabāt pozitīvu noskaņojumu.
Kāpēc viņa sāka strādāt šeit, muzejā? Atbilde ir pavisam vienkārša – agrāk viņa strādāja muzejā par zinātnisko pētnieci un pasniedzēju. Viņas iepriekšējā darba vieta 12 gadus bija V.N. Karazina Nacionālās universitātes vēstures muzejs Harkivā. Viņai bija nepieciešamas 5 dienas, lai nokļūtu Latvijā, un, ierodoties pavasarī, pirmais iespaids bija: “Tik auksti!”. Taču Viktorija ir absolūti iemīlējusies Latvijas arhitektūrā, TV tornī un jūrā. Viņa ir ne tikai gide Latvijas Okupācijas muzejā, bet arī Stūra mājā, ko viņa raksturo kā foršu pieredzi atmosfēras un autentiskās vietas dēļ. Mūsu valstu starpā ir daudz līdzības, bet ir arī daudz jaunā.
Nesen viņa noslēdza līgumu ar radošo stipendiju programmu Ukrainas pilsoņiem, kā ietvaros tiks izstrādāta oriģinālizstāde “Rožu iela”. Izstāde būs veltīta Stūra mājā ieslodzītajām sievietēm abos Latvijas padomju okupācijas posmos.
Ja pajautātu Viktorijai, ko viņa atvestu mājās no Latvijas, viņa atbildēs: “Sajūta būt drošai.” Viņas mantra tagad ir “nezaudēt cerību un optimismu.”
Esiet laipni aicināti apmeklēt abus muzejus, kur, iespējams, satiksiet Viktoriju!