“Grāmatai būtu jāatrodas katra latvieša grāmatu plauktā”. Žaņa Skudras liecība par okupēto Latviju

Pirms 50 gadiem, 1976. gadā, Stokholmā izdotā grāmata “Okupētās Latvijas dienasgrāmata. 1944–1972” ir spilgta liecība par dzīvi padomju okupācijas apstākļos. Tās autors, novadpētnieks Žanis Skudra, riskējot ar savu brīvību, dokumentēja Latvijas ainavas, lauku pārmaiņas un ikdienu, bet par šo darbu vēlāk samaksāja ar deviņiem ieslodzījumā pavadītiem gadiem. Atzīmējot grāmatas izdošanas 50. gadadienu, ir vērts atcerēties ne tikai pašu grāmatu, bet arī tās tapšanas stāstu. Kā savulaik rakstīja recenzents Vilis Hāzners, šī ir grāmata, kurai būtu jāatrodas katra latvieša grāmatu plauktā.

Grāmatas autors bija novadpētnieks Žanis Skudra (1924–1994), taču tā tika izdota ar pseidonīmu Jānis Dzintars. Ikdienā viņš strādāja Rīgas Bioķīmisko preparātu eksperimentālajā rūpnīcā, bet brīvo laiku veltīja fotografēšanai un novadpētniecībai. Atvaļinājumos Skudra apceļoja Latviju, fotografēja un aprakstīja redzēto, dokumentējot desmitiem pilsētu, ciemu un lauku sētu. Viņu vadīja vēlme saglabāt liecības par pēckara pārmaiņām, īpaši Latvijas laukos. Grāmatā publicēti viņa ceļojumu apraksti, fotogrāfijas un pārdomas par dzīvi okupētajā Latvijā.

Pirmās grāmatas ievadvārdos Žanis Skudra raksta:“Kara gadi, pat pret paša gribu, paši aizveda garos jo garos ceļojumos. Pēckara gados darba gaitās tiku pa šiem ceļiem krustām šķērsām izbraukājis; tie bija kara mašīnu sabradāti, tā ka uz priekšu nevarēja tikt. Visur nācās redzēt kara pēdas bumbu bedres, šāviņu nokapātus mežus. Kurzemes frontes rajonos rēgojas tikai krāsmatas un nokapātu  koku stumbri, un cik nebija tādu, kas dzīvoja zemnīcās. No tā laika ir pagājuši gadi, jau daudzus no mūsu tēvijas līkumotajiem lielceļiem nomainījušās platās asfalta šosejas, par kurām tagad lielā ātrumā drāžas mašīnas. Bet līdz ar šo straujo ritmu viss kļuvis vienmuļš, jo viss acīm tīkamais – vecās dzirnavas, krogus, baznīca, ceļu līkums gar pašu ezera ūdeni vai upītes līčiem, sēta koku puduros, birztalas, muižu un muižiņu centri – viss tas palicis vecajos ceļu līkumos.” 

Grāmatā autors ne vien dokumentē Latvijas ainavas un kultūrvēsturisko vidi, bet arī kritiski vērtē padomju saimniekošanas sekas. Viņš raksta par kolhozu sistēmas negatīvo ietekmi uz dabu un Latvijas lauku vidi, kā arī pievēršas sociālajām problēmām, tostarp plaši izplatītajam alkoholismam.

Žaņa Skudras pieraksti un fotogrāfijas Zviedrijā nonāca ar Laimoņa Niedres (1924–2007) starpniecību. Otrā pasaules kara laikā Niedre tika iesaukts darba  dienestā, vēlāk pārcelts uz Latviešu leģionu un nonāca angļu gūstā. Pēc kara viņš dzīvoja pārvietoto personu nometnē Vācijā, bet 1947. gadā izceļoja uz Zviedriju.

No 1960. gadiem Niedre vairākkārt viesojās Latvijā, kur joprojām dzīvoja viņa ģimene. Vienā no šīm vizītēm viņš iepazinās ar Žani Skudru, un abu starpā izveidojās sadarbība. Vairāku tikšanos laikā Skudra Niedrem nodeva savus pierakstus un fotogrāfijas, kurus viņš izveda uz Zviedriju. Abu tikšanās notika gan Latvijā, gan Igaunijā. Latvijā abi tikās Rīgas etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Jūrmalā un dažādos dzīvokļos, bet Igaunijā tikās “Viru” viesnīcā un tās apkārtnē.

1976. gadā grāmatu “Okupētās Latvijas dienasgrāmata” izdeva Latviešu nacionālais fonds, ko 1947. gadā Zviedrijā dibināja dzejnieks Andrejs Eglītis. Fonda uzdevums bija informēt brīvo pasauli par notikumiem padomju okupētajā Latvijā. Lai gan organizācija tika izveidota Zviedrijā, tās darbībā iesaistījās arī latvieši no Anglijas, ASV, Kanādas, Dienvidamerikas un Austrālijas. Pēc iznākšanas grāmata saņēma labas atsauksmes. Kā grāmatas recenzijā “Daugavas Vanagu”  mēnešrakstā rakstīja atvaļinātais Latvijas armijas un latviešu leģiona virsnieks Vilis Hāzners: “Grāmatai būtu jāatrodas katra latvieša grāmatu plauktā, kas vēl atceras savu dzimteni un gribētu atmiņās pakavēties savā pagastā, pilsētā, pie tās upēm, ezeriem un mežiem, vai redzēt un kaut ko tuvāk uzzināt par baznīcu, kurā kristīts vai laulāts, tāpat savu piederīgo atdusas vietām.”

Arī pēc grāmatas iznākšanas Žaņa Skudras un Laimoņa Niedres sadarbība turpinājās. 1978. gada jūnija sākumā abi ieradās Tallinā uz kārtējo tikšanos, taču to izjauca no Latvijas atbraukušie Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieki. Viņi abus arestēja un nogādāja Rīgā. Tā kā Niedre bija Zviedrijas pilsonis, Zviedrijas Ārlietu ministrija vērsās pie Padomju Savienības varasiestādēm, pieprasot informāciju par viņa atrašanās vietu. PSRS amatpersonas atbildēja vienīgi to, ka Niedre Rīgā vairs neatrodas, nesniedzot nekādu citu informāciju par viņa likteni.

1978. gada 23. oktobrī sākās tiesas prāva pret abiem arestētajiem. Apsūdzībā tika norādīts, ka Skudra nodevis Zviedrijas pilsonim fotonegatīvus, kuros redzami militāri objekti un dzelzceļa līnijas. 1978. gada decembrī LPSR Augstākā tiesa Skudram piesprieda brīvības atņemšanu uz 12 gadiem ar mantas konfiskāciju. Ieslodzījumu Skudra izcieta nometnē Permas apgabalā. Laimonis Niedre tika apsūdzēts par to, ka emigrantu organizācijas “Latvijas Nacionālais Fonds” vadītāju Valdemāra Ģintera un Andreja Eglīša uzdevumā izveda uz ārzemēm ziņas, kas uzskatāmas par valsts un militāriem noslēpumiem, kuras bija plānots izmantot pret PSRS interesēm. Lai arī Zviedrijas varasiestādes paziņoja, ka centīsies panākt sava pilsoņa atbrīvošanu, Laimonim Niedrem tiesa piesprieda 10 gadu ieslodzījumu stingrā režīma labošanas darbu nometnē un mantas konfiskāciju. Ieslodzījumu Niedre izcieta Potmā, bet pirms tam atradās arī citās ieslodzījumā vietās. 1979. gada aprīlī Niedri no ieslodzījuma atbrīvoja un viņš atgriezās Zviedrijā, turpretim Skudra palika ieslodzījumā.

Jau pēc Žaņa Skudras aresta 1980. gadā Latviešu nacionālais fonds izdeva “Okupētās Latvijas dienasgrāmatas” otro daļu, kurā bija apkopotas fotogrāfijas un apraksti no  Skudras braucieniem laika posmā no 1974.–1977. gadam. Ņemot vērā, ka šis darbs tika izdots jau pēc Skudras aresta, grāmatas ievadā ir publicēts tiesas  spriedums Žaņa Skudras un Laimoņa Niedres lietā, kā arī Skudras komentāri par situāciju. Niedre, komentējot apsūdzības, teica sekojošo : “Tas viss ir izgudrots. Es Skudram, ik reizes tiekoties, lūdzu, lai viņš nofotografē labas lauku ainavas, saglabātas lauku sētas, dzirnavas, pilis, senus krogus, un bez tam vēl esošās luterāņu baznīcas.”

Trimdas latvieši protestēja pret Žaņa Skudras arestu. Protesti, kuros tika pieprasīta Skudras atbrīvošana notika vairākās vietās pasaulē.  Skudras gadījumu aktualizēja arī ASV Pārstāvju palātas loceklis Hovards Volpī, pēc kuras ierosinājuma tika nosūtīta 12 deputātu parakstīta vēstule Leonīdam Brežņevam, pieprasot Žaņa Skudras  tūlītēju atbrīvošanu. 1984. gada 10. decembrī, protestējot pret cilvēktiesību neievērošanu Padomju Savienībā, aktīvisti ANO Cilvēktiesību dienas demonstrācijā Kičnerā, Kanādā  palaida gaisā balonus ar  aicinājumu sūtīt Ziemassvētku sveicienus PSRS politieslodzītajiem, un viens no baloniem aicināja nosūtīt sveicienu Žanim Skudram. Tāpat Skudras fotogrāfija paradījās arī citos materiālos, kuros tika aktualizēts politieslodzīto stāvoklis PSRS.

Neskatoties uz trimdas latviešu protestiem un ASV politiķu centieniem panākt viņa atbrīvošanu, Žanis Skudra brīvību atguva tikai 1987. gadā. Pēc atgriešanās viņš atsāka nodarboties ar novadpētniecību, īpašu uzmanību veltot sava dzimtā Vadakstes pagasta vēstures un kultūrvēsturiskā mantojuma dokumentēšanai.