1940. gada jūnijā Padomju Savienība okupēja Latviju, Lietuvu un Igauniju, iznīcinot Baltijas valstu neatkarību. Lai izvairītos no represijām, tūkstošiem baltiešu bija spiesti doties bēgļu gaitās un sākt savu dzīvi jaunos, nezināmos apstākļos. Līdz 1950. gadu beigām ASV, Kanādā, Austrālijā un Lielbritānijā bija izveidojušās skaitliski lielas latviešu, lietuviešu un igauņu kopienas, kas dibināja savas organizācijas un aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. Baltiešu pārstāvji trimdā centās pievērst pasaules uzmanību Baltijas valstu okupācijai. Tas tika darīts gan protesta akciju formā, gan arī tiekoties ar dažādu valstu politiķiem. Viena no organizācijām, pie kā baltieši vērsās bija Apvienoto Nāciju Organizācija.
ANO bija Tautu Savienības pēctece, kas dibināta 1945. gada 26. jūnijā. Tās mērķi — starptautiskā miera un drošības nostiprināšana. Organizācijas pamats bija 1942. gada 1. janvārī 26 valstu parakstītā Apvienoto Nāciju deklarācija. Lai arī deklarāciju vēlējās parakstīt Latvijas sūtnis ASV Augusts Bīlmanis, viņam tas netika ļauts, lai nesarežģītu attiecības starp PSRS un ASV.
BATUN izgatavotais protesta plakāts
1965. gada 13. novembrī Ņujorkā latviešu, lietuviešu un igauņu organizācijas pulcējās mītiņā “Baltic Freedom Rally”, kurā tika atgādināts par Baltijas valstu okupācijas un aneksijas 25. gadadienu. Akcijas iniciatori bija lietuviešu trimdinieki, kas īsi pirms pasākuma norises uzaicināja akcijā piedalīties arī latviešus un igauņus. Mītiņš pulcēja vairāk kā 12 000 cilvēku. Informācijas izplatīšanai organizatori zvanīja latviešiem, kuru vārdus atrada telefongrāmatā. Pēc protesta akcijas tās dalībnieki nolēma dibināt organizāciju BATUN jeb Baltic Appeal to United Nations (Apvienotais Baltiešu aicinājums).
Organizāciju dibināja vienotajā Baltiešu konferencē 1966. gada 12. un 13. februārī Ņujorkā. BATUN mērķis — informācijas vākšana par situāciju Baltijas valstīs, kura pēc izvērtēšanas tika iesniegta ANO. Par organizācijas vadītāju ievēlēja Lietuvas pārstāvi monsinjors Jonas Balkunas.