Bērns no pazemes!

1949. gada 25.martā uz Sibīriju tika deportēti vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāji. Starp deportētājiem, lielākoties, bija lielie zemes īpašnieki jeb kulaki. Par kulakiem padomju vara Latvijā uzskatīja cilvēkus, kuriem Latvijā piederēja vismaz 30 ha zemes, vai kuri saimniecībā nodarbināja algotu darbaspēku. 

1948. gada 10. augustā kulaku sarakstā tika iekļauta Alma Biezais (1901 — 1978). Almai piederēja 33,4 hektāru liela  saimniecība Adulienes pagasta Snēveliņos. Saimniecībā bija 12 govis, 13 aitas, 3 zirgi un 8 cūkas. Pirms Otrā pasaules kara Alma bija apprecējusies ar Jāni Biezo, tomēr karam sākoties, viņi izšķīrās, un Alma palika viena ar bērniem – Hārdiju (1931) un Aldu (1941). Jānis Biezais vācu okupācijas laikā dienēja sardzes dienestā, bet Vācu armijai atkāpjoties no Latvijas teritorijas, Biezais tai pievienojās un Latvijā vairs neatgriezās.  

1949. gada 25. martā Almu un Aldu deportēja  uz Tomskas apgabalu. Lai arī deportēto sarakstos bija arī Hārdijs, deportāciju dienā viņš atradās komandējumā Rīgā, un no deportēšanas izvairījās. Alma deportāciju dienā līdzi paņēma sava vīra militāros apbalvojumus – medaļu Par Latviju 1918–1928, Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi Par Tēvzemi 1918–1920 un fotogrāfiju. 
Mātes un meitas ceļš uz nometinājuma vietu ilga divas nedēļas. Sākumā viņas tika izmitinātas cietuma barakās Tomskā, bet pēc tam pārvestas uz Parabeļas pilsētu.

Alma strādāja kolhozā Malije Bugri sādžā, tomēr smagā darba dēļ viņai ievērojami pasliktinājās veselība. Almai arī neizdevās atrast piemērotu mājokli, un viņa ar meitu bija spiesta dzīvot zemnīcā. 1950. gada 22. janvārī Almas māsa Anna Viks nosūtīja vēstuli laikraksta Cīņa redakcijai, ka viņas māsa ir salauzusi roku, un ir vārga un darbnespējīga, un lūdza viņai atļaut atgriezties Latvijā, kur par viņu varētu parūpēties dēls, tomēr šāda vēstule nekad netika publicēta un lūgums netika izpildīts.  

Alda savas skolas gaitas uzsāka Malije Bugri skolā, bet pēc ceturtās klases mācības turpināja Parabeļā. Attiecības ar krievu bērniem skolā bija normālas. Alda, kura dzīvoja zemnīcā, dažkārt tika saukta par bērnu no pazemes, tomēr viņai izdevās atrast arī draugus, kas ar viņu kopā bija gan darbos, gan nedarbos. 1952. gadā Alda salauza roku un slimnīcā viņai atklātas utis, tādēļ tika nogrieztas viņas bizes un pilnībā noskūti mati. 
Almai un Aldai izdevās atgriezties Latvijā 1956. gadā. Atgriezties Latvijā abām palīdzēja Almas māsa Anna un Latvijā palikušais dēls Hārdijs, kurš strādāja par traktoristu līdz pabeidza brigadiera kursus. Hārdijs strādājis par brigadieri Valkas mašīnu un traktoru stacijā (MTS), bet pēc tam darbu turpināja Cesvaines MTS līdz 1952. gadā tika iesaukts Padomju armijā.

Visi publikācijas attēlos redzamie priekšmeti atrodas Latvijas Okupācijas muzeja krājumā un ir aplūkojami Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijā.