Barikāžu laiku atceroties. Valdas Liepiņas stāsts

Es barikāžu dienās nebiju Vecrīgā. Nebiju Zaķu salā. Vispār – Latvijā nebiju. Atrados tālajā Austrālijā, Melburnā. Piedzimu un uzaugu Austrālijā, kur latviešu sabiedrība allaž cīnījās par Baltijas valstu neatkarību. Liktenīgajās 1991.gada janvāra dienās, ļoti aktīvi sekojām līdz Latvijas notikumiem. Tās bija ļoti saspringtas dienas – informācijas kanāli bija pamazām atvērušies un tā nu Austrālijas plašsaziņas līdzekļi arī mūsu jautājumiem pievērsās. Mēs sapratām, ka ir jāizmanto katra iespēja izmantot šo “vilni”. Izšķiroša bija Jura Podnieka nu jau vēsturiskie ieraksti no Viļņas, kad padomju karaspēks tur uzbruka nevainīgiem cilvēkiem. Ja atceramies, ka 1991.gadā nebija ne mobilo telefonu, ne interneta, ne youtube, nedz arī citu momentāni pārraidāmu līdzekļu, tad Podnieka filma bija patiess lūzums informācijas piegādei pasaulei, kas, manuprāt, šodien nav vēl īsti novērtēts. Turklāt, šie ieraksti neapstrīdami pierādīja to, ka Gorbačovs nebūt nebija “mīksts un pūkains”, kā daudzi vēlējās viņu iedomāties.

Taču par mūsu barikāžu dienu notikumiem Melburnā ir vajadzīga maza atkāpe. 1989.gada 3. decembrī Dainis Īvāns tikās ar tautiešiem Melburnā. Šajā dienā sākās arī Latvijas Tautas Frontes Austrālijas nodaļas (LTF AN) biedru uzņemšana, bet īstā dibināšana bija 27.decembrī. Ņemot vērā apgrūtinātos sakarus ar tālo kontinentu, nolēma dibināt nodaļu, lai frontes domei un valdei būtu ērtāk sazināties tikai ar vienu Austrālijas centru. Tā sākās aktīva un neatlaidīga sadarbība ar LTF Latvijā un Austrālijā, kuras kulminācija, bet ne beigas, bija 1991.gada 21.augustā.

Tajā laikā telefoniska sazināšanās ar Latviju notika caur Maskavu. Tas bija visnotaļ ļoti sarežģīts un neuzticams process. 1989.gada nogalē Melburnā viesojās „Padomju jaunatnes” žurnāliste Vija Vāvere. Gudrojām, kā visefektīvāk nosūtīt ziņas publicēšanai laikrakstā. Austrālijas daudzvalodu raidstacijā SBS, kurā es strādāju, vēl lietoja teleksu. To lietoja arī “Padomju jaunatnes” redakcijā. Sarunājām, ka es ziņas sūtīšu ar teleksu. Šī vienošanās izvērtās liktenīga. 1990.gada Dziesmu Svētku laikā, tiekoties ar LTF informācijas centra pārstāvjiem, vienojāmies, ka, ņemot vērā, ka LTF birojā arī ir teleksa aparāts, viņi mums ziņas sūtīs pa teleksu.

1990.gada nogalē pēc Kultūras Dienām notika Austrālijas latviešu organizāciju sanāksme. Mēs vairāki „jaunā gada gājuma” pārstāvji ieminējāmies, ka caur neformāliem kanāliem bijām uzzinājuši, ka situācija Baltijā izskatās visai saspringta un, ka būtu ieteicams jau tagad mobilizēties demonstrācijām, sākt gatavoties. Citi nepiekrita. Ilgi nebija jāgaida. Pienāca ziņas par latviešu zēnu tvarstīšanu armijai.

Janvāra pirmajās dienās Melburnā sanāca LTF AN un LNNK grupa un nolēma organizēt gājienu un demonstrāciju Melburnā. Lai cik tas arī nebūtu liktenīgi, demonstrācija, ar valdības pārstāvju klātbūtni, bija paredzēta un notika 1991.gada 12.janvārī. Sākās trauksme Lietuvā. Pirms demonstrācijas, no raidstacijas vēl paspēju saņemt pēdējās teleksa ziņas no LTF Rīgā un tās nolasīt demonstrācijā. Tā kā šis arī bija Irākas kara sākuma posms, kāds garāmgājējs mums „silti ieteica”, lai mēs paziņojam par naftas atradni Baltijā – tad visa pasaule nākšot palīgā. Jāatzīstas, ka sajūtas bija baisas. Demonstrācijā piedalījās ne tikai baltieši, bet arī mūsu draugi, kam bija līdzīgas bažas. Ukraiņu bija īpaši daudz. Šajās dienās izstrādājām demonstrāciju paziņošanas tīklu. Pēc saraksta  katram LTF AN biedram bija uzdots sazināties ar pieciem biedriem, kas tad atkal tālāk sazinājās. Tādejādi varējām ātri un efektīvi izplatīt jaunākās ziņas.

17.janvārī pie ASV vēstniecības Viktorijā notika Baltiešu padomes organizēts mītiņš. Padomes pārstāvjiem bija paredzēta vizīte pie vēstnieka. Kad sasveicinājāmies ar vēstnieku viņš paziņoja, ka pirmais šāviens nupat izskanējis Irākā. Mums garastāvoklis sašļuka, bet pusstundas garajā tikšanās laikā, viņš apgalvoja, ka ASV turpināšot savu atbalstu Baltijas valstīm. 

Tās bija visai drudžainas dienas. Es raidstacijā gaidīju ziņas. Baltiešu kopienu pārstāvji rakstīja un zvanīja raidstacijas ziņu dienestam un baltieši raidījumu vadītājiem, lūdzot papildziņas. Šī bija pirmā (un pēdējā) reize raidstacijas vēsturē, kad atsevišķām valodu grupām (jo raidstacija bija sadalīta pēc valodu, ne tautību, principa) tika atvēlēts papildraidlaiks. Trīs nedēļas, stundu pirms pusnakts trešdienas vakaros latvieši un lietuvieši varēja uzzināt jaunāko par notikumiem savās valstīs. Lai gan Maskava droši vien domāja, ka uz Irākas notikumu fona, pasaulei Baltijas valstis neinteresēs, tā kļūdījās. Janvāra dienās Baltijas valstīs starptautiskie mediji bija ļoti aktīvi – daudz pienāca ziņu no BBC, CNN un Reuters, neminot vēl mūsu pašu ziņu dienestus (LTF un AP). Šajā laikā SBS Radio lietuviešu raidījumu vadītājs bija Gabriels Žemkalnis. Viņam bija daudz jaunumu no Lietuvas, jo, kā tikai šajās dienās atklājās, viņš bija Vītauta Landsberģa brālis. Gabriels ar tēvu bija spiesti doties trimdā, bet Lietuvā palika viņa brālis Vītauts ar māti. Vācijas bēgļu gaitās viņi savu uzvārdu bija lietuviskojuši uz Žemkalni (līdzīgi darīja arī vairāki latvieši). Tā nu bija vēl viens ziņu avots ar “pirkstu uz pulsa”. Kad pienāca kādas jaunas ziņas, informējām vietējos medijus. Nenoliedzami SBS radio māsai SBS televīzijai varējām ātri sniegt aktuālākās ziņas. (Vēl jo vairāk tāda bija SBS televīzijas priekšrocība 1991.gada augusta dienās, kad Austrāliju visātrāk sasniedza tās ziņas, ko mēs latvieši varējām saņemt caur vairākiem privātiem kanāliem).

20.janvāris bija briesmīga diena. Aizgūtnēm nāca ziņas no Latvijas. Katra ziņa baisāka par iepriekšējo. Vienu brīdi ziņoja, ka Latvijas ziņu diktors Juris Lapiņš esot nošauts, taču pēc brīža pienāca informācija, ka kinooperators Andris Slapiņš gājis bojā. Pēdējās ziņas arī paziņoju savai mātei, nezinādama, ka viņa Slapiņu pazina. Latvijas traģēdija pieņēma vēl personiskākus vaibstus. Es pat lāga neatceros ar kādu neatlaidību un pa kādiem kanāliem toreiz sameklēju Jura Podnieka telefona numuru. Sazinājos ar “Labvakar” žurnālistu Ojāru Rubeni, kurš man iedeva Podnieka mobilā telefona numuru – jā, Podnieks bija viens no retajiem, kam toreiz bija mobilais telefons. Sazvanījos ar viņu Doma baznīcā, kur viņš tur ierīkotajā medpunktā gaidīja ziņas par otru savu kinooperatoru un draugu, Gvido Zvaigzni. Neskatoties uz savienojuma traucējumiem, tā bija emocionāli spēcīga un graujoša intervija, ko Austrālijas latvieši varēja noklausīties nākamajā latviešu raidījumā.

Pēc traģiskajiem notikumiem Rīgā, 27.janvārī LTF AN rīkoja Piemiņas dievkalpojumu Melburnas Svētā Krusta baznīcā. Baznīca bija pārpildīta, visi Austrālijas plašsaziņas līdzekļi bija klāt un ziņoja ne tikai par dievkalpojumu, bet arī par notikumiem Latvijā. Dievkalpojumā dziedāja Melburnas latviešu biedrības koris “Rota”, kas nodziedāja Alfrēda Kalniņa dziesmu “Ūdensrožu vainags”. Reti dzirdēts tik spēcīgs un izjusts dziedājums.

Valda Liepiņa,

Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēde;

1991. gadā Latvijas Tautas frontes Austrālijas nodaļas priekšsēdētāja;

Austrālijas SBS radio latviešu raidījumu vadītāja un žurnāliste

Atmiņas publicētas LU Akadēmiskajā apgādā izdotajā grāmatā “Posteņos. Barikādes atceras žurnālisti”, 2025