Atskats "Baigā gada" piemiņas brīdī

6. jūlija pievakarē Balto krustu kapulaukā Rīgas I Meža kapos notika “Baigā gada” upuru 84. gadskārtas piemiņas brīdis, ko organizēja Rīgas Politiski represēto biedrība.

Piemiņa tika sākta ar NBS kapelāna Ingmāra Ļakas vadītu svētbrīdi, kurā lūdzot pēc Kunga svētības, apsardzības un nezūdošajām mantām, par kurām Jēzus runā Mateja evaņģēlija sestajā nodaļā. Mantām, ko šīs pasaules zaglis nespētu atņemt ne miera, ne nemiera laikā.

Piemiņas brīdi vadīja Latvijas Okupācijas muzeja pārstāvis Rihards Pētersons – ne tikai piesakot runātājus, bet arī klausītāju prātos atainojot smeldzošas pagātnes ainas, kas balstītas vēstures liecībās un atklājumos. Piemēram, par to, ka šajā kapulaukā atdusas arī “Baigajā gadā” okupantu varas nogalinātais Masļenku robežsardzes priekšnieks Frīdrihs Puriņš, kura ģimene tika noslepkavota jau iepriekš – traģiskajā uzbrukumā Latvijas robežai dažas dienas pirms okupācijas sākuma, par ko rakstīts Muzeja jaunākajā tematiskajā burtnīcā Austrumu robežas sardzē. Noziegums Masļenkos 1940. gada 15. jūnija rītā.

Ar aizkustinošiem stāstiem, atmiņām un cerību par Latvijas nākotni rosinošiem uzsaukumiem klātesošo patriotu priekšā runāja Rīgas Politiski represēto biedrības vadītājs Jānis Lapiņš, Latvijas Aizsargu organizācijas Štāba rotas komandieris Gatis Ulmanis un Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa delegāts Aivars Andersons, bet runu starplaikos ar savām dziedošajām balsīm sanākušo sirdis skāra senioru sieviešu koris Daugavas vanadzes Ārijas Zeltiņas vadībā, koris Tēvija un Edgars Lipors no vīru kopas Vilki.

Atcerēsimies. Pieminēsim. Atgādināsim. 

Latvijā padomju okupācijas pirmo gadu no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada jūlija sākumam mēdz dēvēt par “Baigo gadu”. Šajā apmēram gadu ilgajā posmā okupācijas vara politiskā režīma nomaiņu ieviesa ar smagām represijām pret Latvijas iedzīvotājiem. Līdzās masu deportācijai, ko sarīkoja 14. jūnijā, arī visa gada laikā notika Latvijas iedzīvotājiem aresti un  nogalināšana. Līdz šim ir zināms par vismaz 3745 Latvijas iedzīvotāju arestiem un 400 nogalināšanas gadījumiem.

Arestēto civiliedzīvotāju beztiesas nošaušana Centrālcietumā bija viens no pēdējiem komunistiskā režīma noziegumiem 1941. gadā. Īsi pirms okupācijas varas bēgšanas uz Padomju Savienību, Valsts drošības tautas komisārs Semjons (Simons) Šustins uzrakstīja rezolūciju uz apcietināto saraksta: „Sociālās bīstamības dēļ – visus nošaut“. Šie cilvēki bija arestēti dažas dienas pirms kara, un viņus vairs nevarēja paspēt aizvest uz Krieviju. Tā saucamais Šustina saraksts un arī otra saraksts, ko parakstījis čekas izmeklēšanas daļas priekšnieks Jānis Vēvers, tagad atrodas Latvijas Okupācijas muzeja krājumā. 

Noziegums Centrālcietumā atklājās pēc padomju varas bēgšanas — 1941. gada 1. jūlijā, kad Rīgu ieņēma vācu karaspēks. 4. jūlijā, atrokot  divas bedres cietuma teritorijā,  tika atrasti 98 nošauti vīrieši, no kuriem drīz atpazina 69. Vienu vīrieti atrada vēlāk. Nogalināto cilvēku mirstīgās atliekas 6. jūlijā guldīja Rīgas Meža kapos, aizsākot veidot Balto krustu kapulauku. Nogalināto vidū bija 78 latvieši, 7 krievi, 7 ebreji, 4 vācieši, 1 polis un 1 norvēģis. Vienā gadījumā tautība nebija nosakāma.

“Baltie krusti” Meža kapos pastāvēja līdz 1969. gadam, kad tos novāca un virs padomju režīma upuru kapavietām sāka veidot jaunus apbedījumus. Lai iezīmētu un sāktu atjaunot Balto krustu kapulauku, 1990. gada 14. jūnijā tika uzstādīts lielais Baltais krusts visu bojā gājušo piemiņai. 2006. gada novembrī Balto krustu kapulaukā atklāja memoriālu Ēna, ko projektēja arhitekte Marta Daugaviete un Somijas granītā iemiesoja tēlnieks Jānis Karlovs.

2005. gadā Kultūras ministrija Baltos krustus iekļāva Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.