Ziedot Muzejam
Katrs ziedojums ir Muzeja darbības dzinējspēks, kas ļauj Muzejam strādāt un izglītot cilvēkus no visas pasaules.
Esam pateicīgi katram ziedotājam un aizcinām ikvienu ziedot.
Aktualitātes
“37 diennaktis bijām ceļā, nepārtrauktā braucienā. Gulējām zem klajas debess, cietām badu un slāpes!”
Otrā Pasaules kara laikā Latvijas iedzīvotāji karoja gan Padomju Savienības, gan nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos. Karam beidzoties, latviešu karavīru turpmākie likteņi bija ļoti atšķirīgi. Tūkstošiem nacistiskās Vācijas armijā karojošo Latvijas iedzīvotāju krita Sabiedroto valstu gūstā. Rietumu Sabiedroto gūstā nonāca aptuveni 25 000 latviešu karavīru, kuri atradās karagūstekņu nometnēs Eiropa, bet PSRS gūstā nonāca aptuveni, bet gandrīz 50 000 nonāca padomju gūstā un ilgāku vai īsāku laiku bija ieslodzīti PSRS filtrācijas nometnēs, daļa no tiem tika tiesāti un sodīti ar nāvi vai ieslodzījumu soda nometnēs.
Viens no latviešu karavīriem, kas pēc Otrā Pasaules kara nonāca Padomju Savienības filtrācijas nometnē, bija Pēteris Stepiņš (1914–1999). Pēteris Stepiņš dzimis Krāslavas apriņķa Aulejas pagastā. 1932. gadā viņš uzsāka vēstures studijas Latvijas Universitātē, kuras 1941. gadā beidza ar izcilību. Stepiņš specializējās arheoloģijā, un pēc universitātes absolvēšanas bija Pieminekļu valdes Kurzemes inspektors. Piedalījies un vadījis vairākus arheoloģiskos izrakumus.
Stepiņa iesāktā zinātniskā darbību pārtrūka 1944. gada martā, kad viņu iesauca Latviešu leģionā. Viņš dienēja 19. divīzijas sastāvā. Lai arī oficiāli Stepiņš bija tulks-mašīnrakstītājs, realitātē viņš pildīja kara ziņotāja pienākumus. 1944. gada 10. oktobrī Stepiņa vienība pameta Rīgu un devās uz Kurzemi, kur sākotnēji nonāca Kuldīgā, bet pēc tam devās uz Liepāju.
Stepiņš piedalījās kaujās pie Džūkstes un Irlavas, bet saprotot situāciju kaujaslaukā, kopā ar savu vienību sāka atkāpšanos, un kara beigas sagaidīja kādā saimniecībā. Kā savā audio liecībā Latvijas Okupācijas muzejam atceras Pēteris Stepiņš: “Saimniekam, pie kura mēs apmetāmies, bija radiouztvērējs ar baterijām, un mēs klausījāmies kā Rietumos notiek kapitulācija, Berlīne padodas.” Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā Sarkanā armija sāka intensīvi meklēt Kurzemē palikušos latviešu leģionārus. Stepiņš ar cīņu biedriem izšķiras nepadoties Sarkanās armijas gūstā un devās uz Laizes pagastu, kur Stepiņš iepriekš bija piedalījies arheoloģiskajos izrakumos. Laizē Pēteris apmetās kādā ēkā, bet cerības par mierīgu dzīvi sagrāva kaimiņienes sauciens: “Bērni, dodieties projām, tagad ķer tādus kā Jūs.” Kaimiņiene latviešu karavīriem līdzi iedeva puskukuli maizes, speķi un ar asarām acīs no viņiem atvadījās.
Pētera Stepiņa karavīra cepure. Latvijas Okupācijas muzeja krājums.
Dažas dienas pēc kara beigām Stepiņš tomēr krita Sarkanās Armijas gūstā, un tika nogādāts uz Talsiem, kur viņu nopratināja. Pēc pratināšanas ceļš turpinājās uz dzelzceļa staciju un 18. maijā vilciens atstāja Latviju virzienā uz Austrumiem. Kā liecībā Latvijas Okupācijas muzejam savu ceļu atminas Stepiņš : “37 diennaktis bijām ceļā, nepārtrauktā braucienā. Gulējām zem klajas debess, cietām badu un slāpes!” Pēc ilgstošā ceļa karagūstekņi nonāca galamērķī, Habarovskas apgabala Sovetskaja Gavaņas pilsētā, kur Stepiņš piedalījās Baikāla - Amūras dzelzceļa būvniecības darbos. Darbs bija smags, Stepiņš atminas, kā divi karagūstekņi celtniecības darbu laikā gājuši bojā. Arī pats Stepiņš saslima ar dizentēriju un tika nogādāts slimnīcā. Stepiņam izdevās atveseļoties, palīdzēja zālēs, ko Sarkanās armijas karavīri kā kara trofeju bija ieguvuši karojot Japānā. Pēc atveseļošanās Stepiņš turpināja strādāt, bet pēc tam, kad karagūstekņi bija pabeiguši dzelzceļa posma Komsomoļska - Sovetskaja Gavan būvniecību, ikdienas darbi kļuva nedaudz vieglāki.
Latvijas Okupācijas muzeja krājumā glabājas vairāki priekšmeti no Pētera Stepiņa dienesta Latviešu leģionā un karagūstekņu nometnē pavadītā laika. Viena no tām ir Stepiņa karavīra formas tērpa cepure – laiviņa. Slēpjoties kādā mājā Kurzemē, mājas saimniece cepuri nokrāsoja melnā krāsā, lai tādējādi slēptu Stepiņa piederību Latviešu leģionam. Tāpat muzeja krājumā glabājas arī Stepiņa karote-dakša, ko viņš izmantojis gan kara laikā, gan ieslodzījumā.
1946. gada rudenī Stepiņam radās iespēja atgriezties mājās. Stepiņš sarunā atceras: “Tad kad pienāca ziņa, ka jābrauc mājās, tas bija tīri neticami. Tur bija tāds dakteris Arfejejevs, abi ar sievu arī bija, ne jau aiz žēlestības tikuši tur, galvenais ārsts tajā lielajā lazeretē Sovetskaja Gavan, tas, kad ieraudzīja, kad man sēžot ilgāku laiku pamst kājas, viņš teica: “Tūlīt taisies braukt mājās. Esi invalīds. Invalīdus vienus no pirmajiem laidīs mājās”, un tā arī bija.” 1946. gada 13. oktobrī Stepiņš sāka savu atpakaļceļu uz Latviju. Stepiņš atminas, ka viena no pirmajām lietām, ko viņš darīja, atgriežoties dzimtenē, bija došanās aplūkot, vai nav nojaukts Brīvības piemineklis.
Pēc atgriešanās Latvijā, Stepiņam bija liegts dzīvot tuvāk kā 100 km no Rīgas. Stepiņš strādāja par skolotāju Liepājas 1. vidusskolā un Liepājas Mākslas vidusskolā, un bija Liepājas muzeja ārštata līdzstrādnieks. Paralēli piedalījās vairākos arheoloģiskajos izrakumos, galvenokārt Kurzemē. Stepiņš veicis arheoloģiskos izrakumus Vārtājas senlejā, Bārtas “Pukuļos”, Durbē un citviet.
Pētera Stepiņa karote-dakša. Latvijas Okupācijas muzeja krājums.
Other Posts
12.03.2026.
Vēsturiska uzziņa piemiņas zīmei “Svešo varai spītējot”
12.03.2026.
Latvijas Okupācijas muzejs nodos Rīgas domei pieminekļa “Svešo varai spītējot” teritorijas labiekārtojuma projektu
11.03.2026.
Aicinājums apmeklēt labdarības koncertu "Svešo varai spītējot, savu valsti apliecinot"
10.03.2026.
Muzejā viesojas Čehijas Republikas prezidents
09.03.2026.
Ielūgums uz piemiņas plāksnes atklāšanu