30. maijā dzimšanas diena dzejniecei Vizmai Belševicai

Ko tā var līdzēt ko var dot,

Ja galva līkst zem pienākuma,

Kas grib un nespēj aizlidot.

Vizma Belševica

1931. gada 30. maijā dzimusi latviešu dzejniece Vizma Belševica. 1963. gadā žurnālā “Karogs” tika publicēts viņas dzejoļu cikls “Siržu seifi”. To kritizēja Komunistiskās partijas funkcionāri un dažādi kultūras darbinieki, kuri uzskatīja, ka Belševicas daiļrade neatbilst Padomju Savienības ideoloģiskajām nostādnēm. Laikrakstā “Literatūra un māksla” dzejas krājums raksturots sekojoši: 

 “(…) nav gandrīz nekādas sasaukšanās ar šīsdienas dzīvi, bet dominē dzejas tēlu miglainība, estētisms, subjektīvi, no mūsu sabiedriskās dzīves atrauti pārdzīvojumi, kas vairākos dzejoļos Ieslīgst pat gluži dekadentiskā gultnē.” Vēl lielāku padomju varas kritiku izraisīja 1969. gadā iznākušais dzejoļu krājums “Gadu gredzeni”, kurā bija iekļauti dzejoļi par latviešu tautas likteni, veidojot analoģijas starp dažādiem notikumiem.

Vēji trako. Vēji kauc. Rīga klusē.
Klusē akmens sievas kailās.

Klusē heraldiskie zvēri.
Klusē torņi. Torņu galos
Gaiļi klusē.

Vēji ārdās. Vēji rēc. Rīga klusē.
Tā kā atslēga, kas klusē,

Kad ap dzelzi svīstot sitas
Paņēmēja pulss.

Iekarotājs vienmēr krīt.
Viņa asinis uz bruģa
Klusēs.

Vēji vēzē. Vēji sit. Rīga klusē.
Vienaldzība? Trulums? Gļēvums?
Nejautā. Tev neatbildēs.

Pārejošam vajag kliegt.
Taisnoties. Pierādīt.
Mūžīgais var klusēt.

(Gadu gredzeni. Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga.1967)

Dzejoļu krājumā iekļauto politisko zemtekstu dēļ tas izraisīja plašu rezonansi gan sabiedrībā, gan politiskajās aprindās. Līdzīgi kā “Siržu seifi”, arī “ Gadu gredzeni” izraisīja padomju varas funkcionāru neapmierinātību, tomēr sekas bija smagākas, kā pēc iepriekšējā dzejoļa krājuma publicēšanas. Dzejas krājumu izņēma no apgrozības, bet Belševicas dzīvoklī drošības iestādes veica kratīšanas. Belševica tika iekļauta varas “melnajā sarakstā”, kā rezultātā dzejniecei tika aizliegts publicēties, un viņas uzvārds pamazām pazuda no izdevumu lappusēm. 

Neskatoties uz varas centieniem, cilvēki turpināja lasīt Belševicas dzeju.1976. gadā, divus gadus pēc publicēšanās aizlieguma beigām, tika izdots Vizmas Belševicas dzejoļu krājums “Madarās”, kurā bija iekļauti 70 dzejoļi. Atšķirībā no iepriekšējiem dzejoļu krājumiem, kuros Belševicas dzejoļiem bija redzams politisks un nacionāls zemteksts, “Madarās” šie motīvi parādās daudz mazāk un lielāks uzsvars tiek likts uz personīgiem pārdzīvojumiem.

Vai būtu bēdīgāk? Vai smagāk?

Nē, viss pa vecam, kā aizvien

Ar dievgosniņu kukuragās

Pa rīta miglu smilga brien.

Un saule tur pie debess juma

Ko tā var līdzēt ko var dot,

Ja galva līkst zem pienākuma,

Kas grib un nespēj aizlidot.

Nedz noturēt, nedz vaļā palaist

Un nekad mūžā neaiziet

Līdz siltai sausai noras malai,

Kur sārtas kaķpēdiņas zied.

 (Madarās. Ikdienība.1976.)

Šī grāmata tika arī izvesta no padomju Latvijas un izplatīta ASV. Latvijas Okupācijas muzeja krājumā glabājas “Madarās” kopija, ko 1970. gadu beigās ASV izgatavojusi latviešu trimdas sabiedriskā darbiniece Dagmāra Vallena. Šādi pašizdoti latviešu autoru darbi bija viens no veidiem, kā trimdas kopiena saglabāja savu kultūras saiti ar dzimteni.

Sākoties Atmodai, Belševica aktīvi iesaistījās Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības un Latvijas Tautas frontes darbībā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas turpināja savu radošo darbību. Vizma Belševica mūžībā aizgāja 2005. gadā. Mūsdienās Vizma Belševica tiek dēvēta par savas paaudzes rakstniecības godīguma un nepakļāvības simbolu.