1991. gada janvāra barikādēm - 35

Leons Briedis : „Janvāra dienās Rīgā visa Latvija nostājās uz sava goda un pašcieņas barikādēm. Tas bija mūsu cerību un gribasspēka laiks. Mūsu kailo un lepno dzīvību liecinājums par Latvijas neatkarību un brīvību. Šajās bezgala skaudrajās un vienlaikus tik neparasti apgarotajās janvāra dienās un naktīs mēs pirmo reizi neskaitāmo totalitārisma gadu laikā pa īstam nokratījām dvēselēs un prātos iezīdušās verdzības važas. Mēs patiesi atskārtām, ka vairs neesam necilvēcīgās varas viegli manipulējamu, lētticīgu ļaužu bars, bet gan Tauta. 1991. gada janvāris – vēl viens mūsu Gara atdzimšanas un atjaunotnes laika sprīdis ceļā uz neatkarību un brīvību.” (No fotoalbuma „1991. Janvāris. Latvija” (Rīga : Latvijas Kultūras fonds, 1991))

Dr. hist. Ainārs Lerhis "1991. gada janvāra barikādes – Latvijas notikumu starptautiskais konteksts"

1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. PSRS vadība centās nepieļaut Baltijas reālu neatkarību. PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs aicināja iznīcināt “fašistu un viņu algotņu” pieminekļus. Kremļa plāni bija likvidēt Latvijas Republikas valsts varas institūcijas un ieviest tiešu PSRS prezidenta pārvaldi. Ar formālo iemeslu nodrošināt ikgadējo iesaukumu PSRS bruņotajos spēkos Jazovs 1991. gada 7. janvārī izdeva pavēli nosūtīt uz Baltiju desanta karaspēka vienības.

Naktī no 12. uz 13. janvārī Viļņā, neatkarības atbalstītājiem aizstāvot parlamenta ēku un televīzijas centru, PSRS militāristu uzbrukumā tika nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēki. Radās vērtējums, ka, tāpat kā 1905. gadā, arī 1991. gadā 13. janvāris ir kļuvis par “asiņaino svētdienu”. Latviešu kinooperatoram Jurim Podniekam izdevās atvest uz Rīgu videomateriālus no Viļņas par PSRS militārpersonu noziegumu pret civiliedzīvotājiem, un nākamajā dienā tos jau ieraudzīja pasaulē.

Latvijas Tautas frontes vadītāji Dainis Īvāns un Romualds Ražuks 13. janvāra agrā rītā Latvijas Radio aicināja Latvijas iedzīvotājus pulcēties Doma laukumā Rīgā, lai izteiktu savu atbalstu lietuviešiem un paustu gatavību turpināt uzsākto valsts neatkarības atjaunošanas ceļu. 13. janvārī 11. novembra krastmalā Rīgā notika Latvijas Tautas frontes organizētā “Vislatvijas protesta manifestācija sakarā ar iespējamo bruņoto apvērsumu un Padomju armijas bruņotām akcijām Lietuvā”. Tajā piedalījās ap 600 000 iedzīvotāju. Mītiņa dalībnieki sāka spontāni veidot barikādes šaurajās Vecrīgas ielās. “Barikāžu laiks” Rīgā un citās Latvijas pilsētās ilga no 13. līdz 27. janvārim.

Latvijas Republikas Augstākā Padome 13. janvārī pieņēma “Aicinājumu Latvijas tautai” un lēmumu par Augstākās Padomes aizsardzības štāba izveidošanu. Jau pirmajās pāris dienās no laukiem un mazpilsētām Rīgā ieradās liels daudzums kravas automašīnu ar baļķiem, betona bluķiem, šķembām un citiem celtniecības materiāliem. Galvenie apsargājamie objekti bija Augstākā Padome, Ministru Padome, Radionams Doma laukumā, Telefona un telegrāfa centrāle Dzirnavu ielā, Radio un televīzijas centrs Zaķusalā, kā arī tilti. Barikādes izveidoja arī Liepājā, Kuldīgā un pie Ulbrokas. Neapbruņoti cilvēki devās uz barikādēm no daudzām Latvijas pilsētām. Barikādēs svarīgo objektu aizsargāšanā piedalījās vismaz 50 tūkstoši cilvēku.

Krievijas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Boriss Jeļcins 13. janvārī ieradās Tallinā un aicināja dienestā no Krievijas iesauktos PSRS karavīrus nepiedalīties akcijās pret Baltijas republiku civiliedzīvotājiem.

Sakarā ar Baltijas jauniešu iesaukšanu Padomju armijā Amerikas Latviešu apvienības (ALA) priekšsēdētājs Valdis Pavlovskis jau 7. janvārī nosūtīja vēstuli ASV prezidentam Džordžam Bušam. Sakarā ar PSRS karaspēka papildvienību sūtīšanu uz Baltiju Lietuvas Republikas, Latvijas Republikas un Igaunijas Republikas diplomātiskie pārstāvji ASV Stasis Lozoraitis, Anatols Dinbergs un Ernsts Jāksons 12. janvārī izdeva kopīgu paziņojumu sakarā ar PSRS īstenoto “Baltijas valstu trešo militāro okupāciju 51 gada laikā”. 14. janvārī A. Dinbergs kopā ar Lietuvas un Igaunijas diplomātiem iesniedza kopīgu notu ASV Valsts departamentā sakarā ar traģiskajiem notikumiem dienu iepriekš. Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdis Gunārs Meierovics publicēja paziņojumu par notikumiem Baltijā un izvirzīja mērķi ciešā sadarbībā ar Latvijas Republikas valdību ietekmēt Rietumvalstu valdības, lai tās bloķētu PSRS agresiju Baltijas valstīs.

OMON uzbrukumā barikādēm pie Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem 16. janvārī ievainoja vairākus barikāžu aizstāvjus un nogalināja Satiksmes ministrijas auto vadītāju Robertu Mūrnieku. 20. janvārī ap 100 000 demonstrantu Maskavā protestēja pret PSRS vardarbību Baltijas valstīs. Tās pašas dienas vakarā OMON spēki Rīgā uzbruka Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkai.

Barikāžu laikā Latvijas Republikas Augstākās Padomes Preses centrā reģistrējās vairāki simti ārvalstu žurnālistu, kuri katru dienu sniedza informāciju lielākajiem masu medijiem visā pasaulē. Informatīvo un tulkošanas atbalstu Preses centram sniedza Amerikas Latviešu apvienības un Pasaules Brīvo latviešu apvienības preses centri, kas tolaik arī strādāja diennakts režīmā. Barikāžu dienās Amerikas Latviešu apvienība organizēja diennakts dežūras, lai operatīvi sekotu ziņām no Latvijas un nekavējoties informētu ASV iestādes par jaunākajiem notikumiem Latvijā un Baltijā.

Nepiepildījās PSRS cerības, ka Irākas pret Kuveitu aizsāktā kara ēnā pasaule nepievērsīs uzmanību PSRS militārajai darbībai Baltijā. Notika gluži otrādi – pasaules presē daudzkārt tika vilktas paralēles starp situāciju Kuveitā un Baltijā. Vairāku valstu (ASV, Kanādas, Austrijas, Beļģijas, Lielbritānijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas, Somijas, Japānas, Islandes, Francijas u.c.) un vairāku starptautisko organizāciju (NATO, Eiropas Padomes, Eiropas Parlamenta, Sociālistiskās Internacionāles u.c.) augstas amatpersonas nosodīja PSRS rīcību Baltijā. Eiropas Drošības un sadarbības  dalībvalstu apspriedē Vīnē PSRS pārstāvji izteicās pret Austrijas, Somijas, Šveices, Polijas, Ungārijas un Čehoslovākijas priekšlikumu par ārkārtējas sanāksmes rīkošanu sakarā ar stāvokli Baltijā.

Barikāžu aizstāvju nevardarbīgā pretošanās ne tikai deva pretsparu OMON specvienībām, bet arī ar plaša starptautiskā atbalsta palīdzību novērsa PSRS vadības lēmumu izsludināt ārkārtas stāvokli un prezidenta pārvaldi Latvijā. Barikāžu aizstāvju apņēmīgā rīcība bija spilgts nevardarbīgās pretošanās piemērs. Ievērojamā mērā arī starptautiskās rezonanses rezultātā PSRS karaspēks neuzdrošinājās barikādes likvidēt, ieņemt Latvijas Republikas parlamenta, valdības un citu iestāžu ēkas. PSRS izrādījās spiesta rēķināties ar neapbruņoto cilvēku organizētu nevardarbīgu pretošanos Baltijā.

Dr. hist. Ainārs Lerhis