Atcerēties, pieminēt, atgādināt.
1940. gada 17. jūnijā (pēc iepriekšējā dienā izteiktā PSRS ultimāta) plkst. 5.00 no rīta Latvijas robežu šķērsoja padomju karaspēks ar 90000 karavīru un tankiem. Rīga tika sasniegta 13.00.
Latvijas valdība bija pārliecināta, ka pretošanās būtu saistīta ar milzīgiem upuriem latviešu tautai bez reālām iespējām gūt kādu uzvaru, jo Latvijas teritorijā jau atradās 25000 liels padomju karaspēks saistībā ar 1939. gada 5. oktobra līgumu. Turklāt Lietuva līdzīgam ultimātam bija pakļāvusies jau 15. jūnijā un tur jau atradās padomju armija.
Tās pašas dienas vakarā Kārlis Ulmanis radiouzrunā paziņoja par valdības atkāpšanos un savu palikšanu valsts prezidenta amatā. Radiorunā K. Ulmanis apgalvoja, ka viss notiek saskaņā ar abpusēju vienošanos un ienāk “draudzīgas valsts karaspēks”. Runā tika teikti slavenie vārdi: “Es palieku savā vietā, jūs palieciet savās!”
Pasaules iespējas reaģēt uz šiem notikumiem bija niecīgas, jo 14. jūnijā nacistiskās Vācijas karaspēks bija iegājis Parīzē, trūka arī pietiekamas informācijas par notikumiem Baltijas valstīs. Izpratni par notikušo okupāciju neveicināja Latvijas valsts galvas publiskie paziņojumi, bruņotas pretestības un diplomātisku protestu trūkums.
Pretēji tā laika valdības cerībām 17. jūnijam sekoja daudzi traģiski notikumi Latvijas valsts un tautas vēsturē, kā arī milzīgi cilvēku upuri.
Šobrīd 17. jūnijs tiek pieminēts kā Latvijas Republikas okupācijas diena.