11. novembris – Lāčplēša diena

1918. gadā jaundibinātā valsts bija jāceļ "no nulles", 1919. gadā, lielākā Latvijas teritorija bija atbrīvota, bet valsts pastāvēšana vēl nebūt nebija garantēta, tādēļ par nozīmīgāko notikumu mūsu valstī tajā laikā var minēt 1919. gada Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku.
1919. gada 11. novembrī Latvijas armija sakāva Bermonta vadītos apvienotos vācu monarhistu un krievu baltgvardu spēkus (Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju) Rīgā un atbrīvoja Daugavas kreiso krastu. Uzvara pār Bermonta armiju nodrošināja Latvijas neatkarības nostiprināšanos un valsts pastāvēšanu. Tāpēc šis datums – 11. novembris – ir kļuvis par simbolu latviešu karavīru uzvarām Brīvības cīņās (Neatkarības karā). Karavīri aizstāvēja neatkarību, Latvijas valsti, kurai pieauga tautas atbalsts un ko faktiski tikai nupat dažus mēnešus iepriekš – 1919. gada vidū līdz ar Pagaidu valdības atgriešanos Rīgā – bija uzsākts reāli celt un nostiprināt.

Svarīgākie notikumi šajā laikā

Pēc sakāves Cēsu kaujās, saskaņā ar 3. jūlijā noslēgto Strazdumuižas pamiera līgumu vācu karaspēkam visdrīzākajā laikā bija jāatstāj Latvija. Vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs bija nolēmis doties vēlāk karagājienā uz Krieviju, lai gāztu padomju varu, bet pēc tam viņam bija tālejošs plāns atjaunot monarhiju arī Vācijā. Lai neizraisītu Antantes (Sabiedroto) valstu pretdarbību sakarā ar Strazdumuižas pamiera līguma noteikumu neizpildīšanu, vācu nodomi palikt Baltijā tika maskēti. Aktīvi vervējot vācu karavīrus un bijušās cariskās Krievijas armijas karagūstekņus Vācijā, tika izveidota ap 50 000 vīru liela armija. Septembrī Golcs noslēdza līgumu ar Bermontu. Bermonta karaspēkā bija ap 50 000 karavīru, tas gan skaitliski, gan apbruņojuma ziņā bija ievērojami pārāks par Latvijas armiju.

Bermonts 6. oktobrī nosūtīja Latvijas Pagaidu valdībai telegrammu ar prasību bez pretestības nodrošināt viņa armijas vienību netraucētu virzīšanos cauri Rīgai un Latvijas teritorijai uz lielinieku fronti. Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība atteicās to darīt. Nesagaidot atbildi, Bermonts 6. oktobrī izdeva pavēli par uzbrukumu Rīgai.
Pēc niknām cīņām naktī no 9. uz 10. oktobri Latvijas armija atstāja Pārdaugavu.
9. oktobra vakarā ienaidnieks tuvojās Daugavas tiltiem. Rīgas iedzīvotāji gar Daugavas labo krastu sāka rakt ierakumus un gatavoties pretinieka uzbrukumu atsišanai.
10. oktobrī Latvijas armijas karavīriem un virsniekiem pie Rīgas tiltiem izdevās apturēt ienaidnieku. Tas bija pirmais nozīmīgais panākums, kas deva cerības.

Morāls atbalsts cīnītājiem bija sabiedrisko darbinieku uzmundrinājumi. Neilgi pirms bermontiādes sākuma bija izdota Raiņa poēma “Daugava”, ko cilvēki lasīja šajās cīņu dienās. Cilvēkus arī iedvesmoja Kārļa Skalbes publikācijas Latvijas laikrakstos, aktuāls kļuva iepriekš viņa rakstītais: "Latvija dzimst no viņas kareivjiem. Kas gan Latvija šinī brīdī? Tā ir tikai zvērests un solījums. Latviju izglābs tie, kas viņai solījušies.”
15. oktobrī notika Latvijas armijas uzbrukums, ko atbalstīja Antantes lielvalstu Lielbritānijas un Francijas karakuģu artilērija.
Šeit varam atzīmēt vēstures mācību – citi nāk palīgā tam, kas pats spēj cīnīties. Latvijas armijas daļas ieņēma svarīgus stratēģiskus objektus – Daugavgrīvas cietoksni un Bolderāju. Cīņas notika arī ārpus Rīgas.

Latvijas Pagaidu valdība izsludināja mobilizāciju armijā. Drīz pēc tam sākās latviešu nacionālais pacēlums. Tūkstošiem brīvprātīgo atsaucās uz Latvijas Pagaidu valdības aicinājumu steigties palīgā Tēvzemei. Latvijas liktenis atkal izšķīrās pie Daugavas. Avīzes rakstīja, ka Melnais bruņinieks atkal nāk.
 Bermonta armijas uzbrukums izsauca Latvijas sabiedrībā tādas dusmas, ka pirmo reizi kopš valsts dibināšanas apvienoja iedzīvotājus. Nedēļas laikā radās spēcīga aizsardzības armija. Tā apvienoja dažādu paaudžu, tautību, šķiriskās piederības un politisko uzskatu cilvēkus. Īstenojās otra vēstures mācība – panākumus var gūt tad, ja tauta ir vienota. Karavīriem palīdzēja civiliedzīvotāji – viņi veica dažādus darbus, vāca  līdzekļus, apgādāja ar zālēm, drēbēm u.c..

Izšķirošais uzbrukums Bermonta armijai sākās 1919. gada 3. novembrī Dienvidu frontē. Pēc nedēļu ilgām kaujām 9. novembrī sākās Latvijas armijas pretuzbrukums pretinieka karaspēkam Rīgā. 11. novembra rītā pēc niknām cīņām Rīgas Pārdaugava bija atbrīvota. Latvijas armijas uzvara tieši Rīgā un galvaspilsētas atbrīvošanas datums ieguva simbolisku nozīmi. Tomēr cīņas vēl nebija beigušās. Tās turpinājās Zemgalē un Kurzemē. 20. novembrī Latvijas armija uzsāka uzbrukumu visā frontes līnijā.  Turpmākajās dienās Latvijas karaspēks, atbrīvojot Kurzemi un Zemgali, vajāja Bermonta karaspēka atliekas līdz Latvijas – Lietuvas un tālaika Latvijas – Mēmeles (Klaipēdas) apgabala robežai pie Palangas.
Decembra sākumā Latvija bija atbrīvota no bermontiešiem .

Bermontiādes notikumi parāda, ka iespējams uzvarēt, pat esot šķietami vājākās pozīcijās. Uzvarot Bermonta karaspēku, bija panākta Latvijas teritorijas lielākās daļas (izņemot Latgali un dažas pierobežas teritorijas) atbrīvošana no ārvalstu karaspēka.

Kā ir veidojušās Lāčplēša dienas atzīmēšanas tradīcijas?

Pēc uzvaras 11. novembrim – Rīgas atbrīvošanas dienai – tika dots Lāčplēša dienas nosaukums. 1920. gadā tika nodibināts Lāčplēša kara ordenis, ko laikā līdz 1928. gadam piešķīra par nopelniem Latvijas Neatkarības karā (pirmie ordeņa kavalieri tika apbalvoti svinīgajā parādē Esplanādē, Rīgā, 1920. gada 11. novembrī). Līdz 1939. gadam 11. novembrim, katru gadu svinīgi atzīmēja kā Lāčplēša dienu. Padomju okupācijas gados Lāčplēša dienu turpmāk svinēt bija aizliegts – dažās ģimenēs to uzdrošinājās slepus atzīmēt šaurā lokā.

Pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara Lāčplēša dienu Latvijā atklāti atzīmēja Trešās atmodas laikā 1988. gadā. Emocionāls bija brīdis 1988. gada 11. novembrī, kad rakstnieks Alberts Bels un leģendārais strēlnieks un aktieris Ēvalds Valters uzvilka Latvijas karogu Rīgas pils Svētā Gara tornī. Jau gadu vēlāk – 1989. gada 10. novembrī Lāčplēša diena (Varoņu piemiņas diena) tika atzīta par vēstures atceres dienu, un 11. novembrī to atzīmēja oficiāli. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas 1990. gada 3. oktobrī ar likumu Lāčplēša diena kalendārā tika noteikta kā atceres diena (Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena).

Izveidojās tradīcija Lāčplēša dienu Rīgā atzīmēt ar svecīšu iedegšanu pie Rīgas pils mūra sienas. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas mūsu sabiedrība ir atjaunojusi gan Latvijas pirmā neatkarības laikmeta piemiņas dienu atzīmēšanas tradīcijas, gan radījusi arī jaunas. Latvijas dažādās pilsētās tiek rīkotas armijas svinīgas parādes. 20. gadsimta 90. gados aizsākās tradīcija iedegt logos svecītes. Latvijā tiek pieminēta arī Antantes (Sabiedroto) lielvalstu palīdzība toreiz Neatkarības cīņās – tāpēc Rīgā, 11. novembra krastmalā ir atjaunota piemiņas plāksne. Lāčplēša kara ordenis nav atjaunots, lai gan bijuši izteikti vairāki ierosinājumi to darīt. Pēdējos gados var vērot Lāčplēša dienas atzīmēšanas vēršanos plašumā Latvijas pilsētās un ciemos, dodoties lāpu gājienos. Arvien vairāk jēdziena “Brīvības cīņas”, kas ir vēsturiski izveidojies un nav nepareizs termins, vietā tiek lietots precīzāks jēdziens “Neatkarības karš”, līdzīgi kā to lieto virknē citu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu. Plaši ir izplatīts uzskats, ka tieši 11. novembris ir diena, kad atzīmēt visos karos cīnījušos Latvijas brīvības cīnītāju piemiņu, un ka šis datums ir “Latvijas karavīru diena”.

Kāds latviešu trimdas darbinieks savulaik ir teicis vārdus: “Brīvība ir mūžīga modrība”. Lāčplēša diena atgādina, ka ir svarīgi vienmēr būt nomodā par mūsu valsti, ieguldīt pūles Latvijas drošībā un aizsardzībā.

Ainārs Lerhis,
Dr. hist., Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadošais pētnieks