NACISTISKĀ OKUPĀCIJA

Padomju Savienība (PSRS) un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu (Hitlera–Staļina paktu). Tā slepenais protokols paredz Polijas dalīšanu un PSRS “interešu sfērā” iekļaut Somiju, Igauniju, Latviju un Bukovinu.

 

_{Vairāk klausies Muzeja raidierakstā "Kas tad bija?"}

Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.

PSRS karaspēks iebrūk Polijā.

Vācija un PSRS paraksta robežu un draudzības līgumu, kas precīzi sadala Poliju, PSRS “interešu sfērā” un slepenos protokolos iekļauj Lietuvu, paredz etnisko vāciešu izceļošanu no PSRS “interešu sfēras” un slepeno dienestu sadarbību.

 

_{Vairāk klausies Muzeja raidierakstā "Kas tad bija?"}

Pakļaujoties militāram un politiskam spiedienam Latvija paraksta Savstarpējas palīdzības paktu ar PSRS, atļaujot valsts rietumos izveidot Sarkanās armijas un padomju kara flotes bāzēs ap 25 000 PSRS karavīru

Latvijas valdība noslēdz līgumu ar nacionālsociālistisko Vāciju par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.

Padomju kara flote sāk Baltijas valstu jūras blokādi. Nākamajās dienās padomju drošības spēki uzbrūk trim Latvijas austrumu robežsardzes posteņiem. Ēkas nodedzina, piecus nogalina, 37 sagūsta un aizved uz Krieviju.

PSRS iesniedz Latvijai ultimātu, pieprasot Latvijas Ministru kabineta atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežotu ielaišanu Latvijā. Latvijas valdība ultimātu pieņem bez protesta un pretošanās.

PSRS bruņotie spēki okupē visu Latvijas teritoriju.

Padomju okupācijas vara Latvijā izveido Maskavai paklausīgu valdību Augusta Kirchenšteina vadībā.

Pārkāpjot Latvijas Satversmi, notiek nelikumīgas Saeimas vēlēšanas, kurās atļauj piedalīties tikai vienam kandidātu sarakstam – komunistu kontrolētajam Latvijas Darba Tautas blokam.

Jaunā Saeima vienbalsīgi pasludina Latviju par “sociālistisku padomju” republiku un lūdz to uzņemt PSRS sastāvā. Kārlis Ulmanis atsakās no valsts galvas amata; nākamajā dienā viņu deportē uz PSRS.

PSRS Augstākā Padome anektē okupēto Latviju.

Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās Komitejas (VK(b)P CK) Politbirojs apstiprina Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Konstitūcijas projektu.

Okupētajā Latvijā stājas spēkā Krievijas PFSR Kriminālkodekss, kura 58. pantu, Kontrrevolucionāri noziegumi,  lieto politiskām apsūdzībām.

Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija. Uz tāliem PSRS apgabaliem izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju. Lielāko daļu no pieaugušiem vīriešiem arestē un iesloga soda nometnēs.

Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas kara darbība Latvijas teritorijā. 1. jūlijā vācu armija ieņem Rīgu; līdz 7. jūlijam okupē visu Latvijas teritoriju.

Nacisti nekavējoties sāk ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.

Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu (Ostland), kurā Latvija ir viens no četriem apgabaliem.

Sāk Rīgas geto ieslodzīto ebreju masveida iznīcināšanu. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā vairāk nekā 70 000 vietējo ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas glābt vismaz 577 Latvijas ebrejus.

Nacistiskais okupācijas režīms izveido sev pakļautu Latviešu Zemes pašpārvaldi.

Ādolfs Hitlers paraksta pavēli izveidot "Latviešu SS brīvprātīgo leģionu." Leģions nav militārs formējums, bet apzīmējums divām divīzijām un citām SS militārajā spārnā iekļautām, Vācijas armijas augstākajai pavēlniecībai pakļautām vienībām, kurās dienēja galvenokārt nelegāli iesaukti latvieši. 

Četru bijušo Latvijas politisko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kuras mērķis ir demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošana. Par LCP priekšsēdētāju ievēlē Konstantīnu Čaksti.

Teherānas konferencē ASV, Lielbritānijas un PSRS vadītāji apspriež pēckara kārtību Eiropā. Josifs Staļins panāk PSRS tiesības paturēt savā kontrolē Baltijas valstis.

Latvijas Centrālā Padome apstiprina memorandu ar prasību atjaunot neatkarīgu Latvijas Republiku, ko paraksta 188 politiķi un kultūras darbinieki.

Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu pie Šķaunes. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.

Ģenerālis Jānis Kurelis un kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu latviešu militāru vienību vācu armijas pakļautībā. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.

 

_{Vairāk klausies Muzeja raidierakstā "Kas tad bija?"}

Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu un pagaidu valdības izveidošanu. Deklarācija netiek izsludināta, un pagaidu valdība netiek izveidota. Vairums LCP locekļu dodas bēgļu gaitās.

Saprotot Kureļa grupas nolūkus, vācu Drošības dienests (SD) arestē tās galveno štābu. Astoņus virsniekus notiesā uz nāvi. Pārējos nosūta uz fronti vai iesloga koncentrācijas nometnēs. Leitnanta Roberta Rubeņa komandētais bataljons atsakās padoties un izcīna vairākas kaujas pret vācu vienībām. 

Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās sabiedrotie akceptē PSRS hegemoniju Baltijā.

PSRS Iekšlietu komisariāta karaspēks uzbrūk latviešu nacionālo partizānu nometnei Stompaku purvā Latvijas ziemeļaustrumos.  Tā ir pirmā un lielākā nacionālo partizānu kauja pret padomju varu.

Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka daļas Kurzemē, t.sk. latviešu vienības. Daļa latviešu karavīru pievienojas nacionālajiem partizāniem.

Latvijas PSR Augstākās padomes deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.

PSRS Ministru Padome izdod rīkojumu par Latvijas nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgo lauksaimnieku deportāciju no okupētās Latvijas uz attāliem PSRS apgabaliem.

Okupācijas režīms īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju. Uz PSRS tāliem apgabaliem izsūta 42 125 cilvēkus – galvenokārt lauciniekus.

Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā paātrinās lauksaimniecības kolektivizācija. Kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas; tiek izveidotas 3857 kopsaimniecības.

Sākas t.s. "Franču grupas" aresti. Arestē un uz 7 līdz 25 gadiem notiesāja 13 latviešu inteliģences pārstāvjus, kuri tikušies neformālos literāros vakaros, lai pārrunātu kulturālas tēmas ar uzsvaru uz franču literatūru. 

Josifa Staļina nāve.

Ņikitu Hruščovu ievēlē par PSKP CK ģenerālsekretāru.

Izveido PSRS kontrolēto Eiropas valstu militāro bloku – Varšavas līguma valstu organizāciju.

PSRS Augstākā padome izsludina dekrētu par politisko ieslodzīto amnestiju, kas daudziem deportētajiem ļauj atgriezties Latvijā. 

PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina personības kultu.

Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.

Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistu darbību; seko represijas.

Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.

Hruščovs spiests atteikties no Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (PSKP CK) ģenerālsekretāra amata; viņa vietā PSRS vadību pārņem Leonīds Brežņevs.

Atklāj Pļaviņu hidroelektrostaciju, kuras ūdenstilpne appludina kultūrvēsturisku Daugavas ielejas ainavu.

Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju Čehoslovākijā sākas “Prāgas pavasaris”.

PSRS un Varšavas līguma valstu karaspēks iebrūk Čehoslovākijā, pārtraucot demokratizācijas procesu.

PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā. 

Gdaņskā, Polijā nodibina neatkarīgo Polijas arodbiedrību Solidarność, kura nākamajā desmitgadē ir galvenais spēks Polijas ceļā uz demokrātiju un neatkarību no Maskavas. 

Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs; 1984. gadā viņam seko Konstantīns Čerņenko; 1985. gadā 11. martā Mihails Gorbačovs.

Baltijas tribunāls Kopenhāgenā, Dānijā.

Baltijas miera un brīvības kuģis brauca no Stokholmas garām Latvijas un Igaunijas krastiem uz Helsinku Eiropas Drošības un sadarbības konferenci.

Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu "Helsinki 86”.

Čatokvas (Chautauqua) institūts rīkoja konferenci Jūrmalā, kur nākamais ASV vēstnieks Maskavā Džeks Metloks (Jack Matlock) ziņoja, ka ASV nav nekad atzinusi Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā.

Kritisks raksts laikrakstā Literatūra un māksla izraisa plašu sabiedrības kampaņu pret jaunas hidroelektrostacijas būvi, kas appludinātu vēl vienu Daugavas kultūrvēsturisku ainavu. 

Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).

Pēc Helsinku grupas aicinājuma notiek protesta akcija pie Brīvības pieminekļa Rīgā, pirmoreiz pieminot 1941. gada deportāciju upurus.

Protests pie Brīvības pieminekļa sakarā ar Hitlera–Staļina pakta noslēgšanas gadadienu.

Arkādijas parkā Rīgā VAK rīko protestu pret migrāciju un plānoto Rīgas  metro būvi.

Arkādijas parkā Rīgā VAK rīko protestu pret migrāciju un plānoto Rīgas  metro būvi. Latvijas Radošo savienību plēnumā žurnālists Mavriks Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.

Nodibina Latvijas Nacionālās Neatkarības kustību (LNNK).

Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju ievēlē Daini Īvānu.

Nodibina LPSR Darbaļaužu internacionālo fronti kā LTF pretspēku, tautā sauktu par Interfronti, kura protestē pret valsts valodas likumu un citiem LTF deklarētajiem mērķiem. 

Interfrontes protesti pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.

Latvijas PSR Augstākā Padome pieņem valodu likumu. Latviešu valodai piešķir valsts valodas statusu.

Baltijas ceļš – 660 km gara cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm –  protestē pret Hitlera–Staļina pakta sekām.

Krīt Berlīnes mūris.

Tautas manifestācija "Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.

Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās pirmo reiz ir izvēle, un Latvijas Tautas Fronte iegūst 2/3 vairākuma.

Vislatvijas tautas deputātu sapulce, kurā piedalās 8086 visu līmeņu deputāti, pieņem aicinājumu Latvijas PSR Augstākajai Padomei (LPSR AP) atjaunot Latvijas valstisko neatkarību.

LPSR AP pieņem Deklarāciju par nodomu atjaunot Latvijas Republikas neatkarību, atgādinot arī par Latvijas valsts de iure pastāvēšanu starptautiskajās tiesībās okupācijas laikā un to, ka spēkā ir 1922. gada Satversme.

 

Vācijas atkalapvienošanās.

PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā. 13. janvārī padomju militārie spēki uzbrūk televīzijas tornim Viļņā, nogalina 14 un ievaino ap 200 cilvēku.

Latvijas iedzīvotāji piedalās barikāžu celtniecībā Rīgā, lai aizstāvētu Latvijas varas iestādes pret iespējamiem padomju drošības spēku uzbrukumiem. Konfliktos nogalina piecus, ievaino daudzus.

Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, gandrīz 3/4 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.

Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēlē Borisu Jeļcinu.

Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs neizdodas.

Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti un par spēku zaudējušu 4. maija deklarācijā nosacīto pārejas periodu.

Pēc Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanas sekoja šī fakta starptautiska atzīšana un valsts uzņemšana starptautiskās organizācijās. 1991. gada septembrī Latvija pievienojās Eiropas Drošības un sadarbības apspriedei un Apvienoto Nāciju organizācijai. 1994. gada augustā no valsts tika izvests Krievijas Federācijas karaspēks. 
Atgūtās neatkarības nostiprināšana izpaudās arī iekšpolitiski. 1993. gada martā tika ieviesta nacionālā valūta — lats. Tā paša gada jūlijā sanāca 5. Saeima un Latvijas Satversme stājās spēkā pilnā apjomā. 1994. gada jūlijā tika pieņemts Pilsonības likums, kas noteica naturalizācijas kārtību. 
Politiska norobežošanās no postpadomju telpas kļuva neatgriezeniska 2004. gadā, kad Latvija tika uzņemta Eiropas savienībā un NATO. 2012. gada februārī Latvijas tauta referendumā noraidīja priekšlikumu dot oficiālu statusu krievu valodai. Ekonomiska integrācija Eiropā sasniedza jaunu līmeni 2014. gada janvārī, kad Latvija pievienojās eirozonai un laida apgrozībā ES kopējo valūtu.

 

Foto: Krievijas karaspēka daļas Pērnavas ielā sagatavošana izvešanai. 1994. gads.