Trešais ceļš. Pretošanās kustība Latvijā Otrā pasaules kara laikā

Otrā pasaules kara laikā Latvija zaudēja savu valstiskumu un turpmākajos gados piedzīvoja padomju-nacistu-padomju okupācijas varu nomaiņu. Tāpēc Latvijas un arī pārējo Baltijas valstu pretošanās kustību pētniecībā problemātiski ir piemērot līdz šim ārzemju historiogrāfijā paustās jau gatavās teorētiskās atziņas, t. sk. par pretošanās un kolaborācijas formām un to savstarpējo mijiedarbību nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajā Rietumeiropā, jo tās pamatā ir veidotas, balstoties atšķirīgos okupācijas varas un tai pakļauto iedzīvotāju attiecību modeļos, neņemot vērā vairākas okupācijas pārdzīvojušo Dienvidaustrumeiropas (Dienvidslāvija, Grieķija) un Centrālaustrumeiropas (Polija, Lietuva, Latvija, Igaunija) zemju atšķirīgo pieredzi Otrā pasaules kara gados.

PRETOŠANĀS KUSTĪBAS SAVDABĪBA

Otrā pasaules kara gados Latvijā darbojās vairākas pretošanās kustības, kam bija viens pretinieks – nacistu okupācijas režīms, bet atšķirīgi politiskie mērķi, kas ierobežoja vai nepieļāva to sadarbības iespējas. Bez nacionālās pretošanās kustības, kas iestājās par Latvijas valstiskās suverenitātes atjaunošanu de facto okupētās, bet de iure pastāvošās Latvijas Republikas teritorijā (resp. izmantojot šo teritoriju savu mērķu sasniegšanai), kara laikā cīņā pret nacionālsociālistisko Vāciju darbojās arī citu valstu un tautu pārstāvētas pretošanās kustības, kuru mērķis nebija Latvijas neatkarības atjaunošana, turklāt tajās piedalījās ne tikai šo ārvalstu, bet arī okupētās Latvijas iedzīvotāji. Tāda bija padomju (PSRS) pretošanās kustība, kas cīnījās par PSRS un tās okupēto un inkorporēto teritoriju padomju valstiskuma atjaunošanu, un poļu (Polijas) pretošanās kustība, kas iestājās par Polijas neatkarības atgūšanu.

• 1) Latvijas pretošanās kustība pauda latviešu tautas pašnoteikšanās centienus un cīņā par Latvijas neatkarību bija vērsta ne tikai pret tobrīd pastāvošo nacistiskās Vācijas okupāciju, bet arī pret pirms tam pārdzīvoto un kara gaitā otrreiz tuvojošos PSRS okupāciju. Tā bija visa veida (individuāla un kolektīva, bruņota un nevardarbīga) pret nacistu okupācijas varu virzīta pretestību, kas bija vērsta uz 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu neatkarīgi no šīs idejas aizstāvju nacionālās, politiskās vai sociālās pārstāvniecības. Politiskais mērķis – neatkarīga Latvija – bija tas kopīgais pamatelements, uz kā balstījās visu šo gan atsevišķu indivīdu, gan mazāku un lielāku pagrīdes grupu darbība, neatkarīgi no tā vai dažādas pretošanās kustības organizācijas bija vai nebija viena otrai zināmas vai savstarpēji saistītas, vai tās sadarbojās vai nesadarbojās savā starpā, vai arī tām piemīta dažāda, nereti pat pretēja, nelegālās (politiskās) darbības izpratne, taktika un metodes (nevardarbīga pretošanās, sabotāža, bruņota cīņa u. c.). Arī viņu iestāšanās par 1922. gada demokrātisko Satversmi, 1934. gada 15. maija autoritāro valsts iekārtu vai citu reformētu vai vēl neskaidri definētu Latvijas valsts nākotnes vīziju šinī gadījumā bija ar pakārtotu nozīmi attiecībā uz pretošanās kustības virsmērķi – cīņu par Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošanu.
• 2) Padomju pretošanās kustības vēršanās pret agresoru – nacistiskās Vācijas okupācijas režīmu un tā kolaborantiem – bija pamatota un attaisnojama pašā Padomju Savienības teritorijā, bet nepamatota pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gada 1. septembrī PSRS okupētajās un anektētajās valstīs (t. sk. Latvijā) vai to teritorijās, attiecībā pret ko agresors vispirms bija pati PSRS, bet tikai pēc tam – nacistiskā Vācija. Kaut arī padomju pretošanās kustības (t. sk. tajā līdzdarbojošos Latvijas Republikas pilsoņu) vēršanās pret vienu no okupantiem bija vērtējama pozitīvi no to valstu interešu viedokļa, kas bija iesaistītas cīņā pret hitlerisko Vāciju un veicināja ātrāku nacionālsociālistiskā režīma sakāvi Otrajā pasaules karā, vienlaikus tā bija cīņa par cita okupanta – staļiniskās PSRS atgriešanos, kas bija klajā pretrunā ar Latvijas un citu okupēto zemju valststiesiskām pozīcijām un sekmēja otra ne mazāk noziedzīga – komunistiskā režīma nostiprināšanos Austrumeiropā, tāpēc vērtējama negatīvi.
• 3) Polijas pretošanās kustība līdzīgi kā Latvijas pretošanās kustība pamatā bija vērsta pret diviem agresoriem – Padomju Savienību un Vāciju. Lielāko daļu no šīs pretošanās kustības Latvijā veidoja vietējie poļu tautības iedzīvotāji, kuru politiskā nostāja bija neviennozīmīga, jo daļa no viņiem iestājās arī par poļu apdzīvoto Latvijas teritoriju pievienošanu Polijai.

LATVIJAS PRETOŠANĀS KUSTĪBA

Daudzu Latvijas pretošanās kustības grupu, organizāciju un indivīdu nelegālā darbība, kas aizsākās jau 1941.–1942. gadā, lielākoties izpaudās kā pretestība vācu okupācijas varai un tautas nacionālo interešu aizstāvība, izplatot savus uzskatus visplašākajos sabiedrības slāņos. Pretošanās nacistiem notika gan kā ārpus okupācijas režīma sistēmas pastāvoša atsevišķu indivīdu un organizāciju nelegāla darbība, kur bija iesaistītas visdažādākās aprindas; gan ārēji legāla, bet iekšēji slēpta, pret okupācijas režīmu vērsta rīcība, daudziem tās dalībniekiem atrodoties vācu okupācijas varas dažādu pārvaldes, saimniecisko, militāro un citu iestāžu dienestā. Neskatoties uz pretošanās kustības centienu un aktivitāšu dažādību (iestāšanās pret latviešu iesaistīšanu kārtības dienesta bataljonos, Valsts darba dienestā (Reichsarbeitsdienst) (RAD) un nosūtīšanu darbos uz Vāciju 1941.–1942. gadā; protests pret mobilizāciju leģionā un aicinājumi saglabāt tautas dzīvo spēku un palikt dzimtenē 1943.–1944. gadā u. c.), un Vācijas-PSRS kara gaitas un vietējo norišu ietekmi uz viņu darbību (esošo un potenciālo pretošanās kustības dalībnieku iesaukšana leģionā, ģenerāļa Jāņa Kureļa militārās grupas likvidēšana u. c.), šīs pretestības izpausmes līdz pat kara beigām bija vērstas “uz iekšu” un norisinājās uz vietas nacistu okupētajā Latvijā. Objektīvu iemeslu dēļ šiem pretošanās kustības dalībniekiem neizdevās sasniegt savu galveno politisko mērķi – Latvijas valstiskuma atjaunošanu, tomēr viņi veica nozīmīgu darbu Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā nacistu okupācijas gados, kas atstāja paliekošu iespaidu arī uz turpmāko pretestību un nepakļaušanos padomju okupācijas režīmam pēckara gados.

Līdzās iepriekšminētajām pretestības izpausmēm 1943.–1944. gadā vācu okupētajā Latvijā pastāvēja arī “uz āru” virzīta pretestība, ko pārstāvēja galvenokārt bijušo politisko darbinieku veidotā Latvijas Centrālā padome ar profesoru Konstantīnu Čaksti priekšgalā, kuras sastāvs, mērķi un darbība Latvijas sabiedrībā nebija plaši pazīstama. Tās dalībnieki arī atklāti nevērsās pret nacistu okupācijas varas prettautisko politiku (ebreju holokausts 1941. gadā, latviešu leģiona izveidošana 1943. gadā u. c.), bet, balstoties uz 1922. gada Satversmi kā vienīgo pamatu neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošanai, lielākoties nodarbojās ar politiskām diskusijām savas organizācijas iekšienē, kā rezultāts bija vairāku deklarāciju pieņemšana un slepena nosūtīšana uz ārzemēm. LCP arī izrādījās galvenā un gandrīz vienīgā nacionālās pretošanās kustības organizācija, kas vāca materiālus un informāciju par patieso situāciju un sabiedrības noskaņojumu nacistu okupētajā Latvijā, turklāt šīs ziņas caur Latvijas diplomātiem Rietumos sasniedza arī dažādas Rietumu sabiedroto institūcijas. Pateicoties LCP, latviešu pretošanās kustības dalībnieku prorietumnieciskā nostāja neaprobežojās tikai ar simpatizēšanu ASV un Lielbritānijas uzvarai karā un izteiktajām cerībām par šo Rietumu lielvalstu atbalstu Latvijas neatkarības centienu īstenošanā, bet izpaudās arī reālā nelegālā politiskā (sakari ar Lietuvas un Igaunijas pretošanās kustību pārstāvjiem u. c.), informatīvā un praktiskā (nelegālās bēgļu laivu akcijas uz Zviedriju u. c.) darbībā.

Vēl pretestību nacistu okupācijas režīmam Latvijā izrādīja arī atsevišķas ebreju pretošanās grupas un indivīdi, kā mērķis bija izglābties no bojāejas holokaustā, arī vācu tautības karavīru – dezertieru un citas grupas, kā mērķis bija izdzīvot un sagaidīt kara beigas, bet vēl lielāks bija to cilvēku skaits, kas, neatkarīgi no viņu nacionālās, politiskās, reliģiskās vai sociālās piederības, izrādīja individuālu pretestību nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīmam, izvairoties no piespiedu darba pienākumu pildīšanas, dienesta dažādos militāros formējumos, sabotējot okupācijas režīma saimnieciskos pasākumus, glābjot nacistu vajātos līdzcilvēkus (ebrejus, padomju karagūstekņus u. c.) utt. Nereti šāda individuālā nepakļaušanās saplūda kolektīvā pretestībā vai iekļāvās organizētās nelegālās pretestības izpausmēs nacistu okupācijas varai, piemēram, pretošanās grupām veidojoties no leģionāriem, kas bija izvairījušies no mobilizācijas vai dezertējuši, dodoties bēgļu gaitās pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju utml.

NOSLĒGUMS

Situācijā, kad Latvijas teritoriju pārvaldīja viena – nacionālsociālistiskās Vācijas – vara, turklāt draudēja arī otras – PSRS okupācijas varas atgriešanās, Latvijas tautas pašnoteikšanās centienus un vēlmi atgūt valstisko neatkarību pauda spontāni un pakāpeniski izveidojusies nacionālā pretošanās kustība, kam piemita dažādas organizētas un neorganizētas izpausmes. Atšķirībā no nacistu okupētās Rietumeiropas, pretošanās kustībām Baltijas valstīs nācās cīnīties ne tikai pret vienu, bet diviem ienaidniekiem – Padomju Savienību un nacionālsociālistisko Vāciju. Baltijas tautu interesēs nebija nacistiskās Vācijas militārā spēka vājināšana cīņā pret PSRS, jo konkrētajā vēsturiskajā situācijā tā bija vienīgā militārā vara, kas varēja aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos. Tas arī bija iemesls tam, ka nereti kolaborācija ar nacistiem tika uzskatīta par sadarbību ar mazāko ļaunumu, bet pretošanās kustībai pret nacistiem lielākoties bija nevardarbīgs raksturs. Kaut arī Latvijas tautai nebija lemts izmantot savas pašnoteikšanās tiesības un atjaunot neatkarīgu Latvijas Republiku, tomēr kara gados izveidotie sakariem starp nacionālo pretošanās kustību un Rietumu sabiedrotajiem ielika pamatus un spēlēja savu lomu Baltijas valstu neatkarības atgūšanā un to starptautiskajā atzīšanā pusgadsimtu vēlāk.

iETEICAMĀ LITERATŪRA

• H. Biezais, Kurelieši: Nacionālās pretestības liecinieki, Itaka, Mežābele, 1991.
• E. Andersons, L. Siliņš u. c., Latvija un Rietumi: Latviešu nacionālā pretestības kustība. 1943–1945, Rīga: LU žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2002.
• A. Ezergailis (ed.), Stockholm Documents. The German Occupation of Latvia. 1941–1945: What Did America Know? (Symposium of the Commision of the Historians of Latvia, 5). Riga: Publishers of the Historical Institute of Latvia, 2002.
• Dz. Ērglis, Latvijas Centrālās padomes vēstures nezināmās lappuses. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2003.
• J. Swain, Latvia’s Democratic Resistance: a Forgotten Episode from the Second World War, European History Quarterly, 2009, 39 (2), pp. 241-263.
• U. Neiburgs, Draudu un cerību lokā: Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941-1945), Rīga, Mansards, 2017.