Latvijas neatkarības ideja starptautiskajā politikā (1940–1991)

Tā kā Latvijas okupācija un aneksija balstījās uz prettiesiskiem pamatiem, Latvijas valsts de iure turpināja pastāvēt. Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas jautājuma uzturēšanai, kas ilga vairāk nekā 50 gadu, starptautiskajā politikā un tiesībās nebija precedenta, un tas atstāja ietekmi uz starptautisko tiesību attīstību. Turklāt, uzturot dzīvu ideju par Latvijas neatkarību un aktīvi to aizstāvot starptautiskajā politikā, Latvijas diplomāti un trimdas sabiedriskās organizācijas deva ievērojamu ieguldījumu Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanā.

LATVIJAS REPUBLIKAS ĀRLIETU DIENESTA IEGULDĪJUMS LATVIJAS NEATKARĪBAS IDEJAS UZTURĒŠANĀ

1940. gada jūlija vidū Latvijas Republikas (LR) ārlietu dienests uzsāka diplomātisko cīņu pret Padomju Savienības (PSRS) veikto agresiju pret Latvijas neatkarību. Diplomāti ar protestiem pret okupāciju vērsās pie Rietumvalstu valdībām, aicinot turpināt atzīt Latvijas Republiku de iure. Latvijas ārlietu dienests pēc 1940. gada okupācijas bija vienīgā Latvijas Republikas valsts varas iestāde, kura turpināja pildīt savas funkcijas, pārstāvot valsti starptautiski. Vairākās valstīs (ASV, Lielbritānijā, Argentīnā, Šveicē) darbu turpināja Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības. Laikā no 1940. līdz 1991. gadam LR ārlietu dienests turpināja izstrādāt un paust oficiālu viedokli Latvijas valsts vārdā. Latvijas diplomāti nemitīgi atgādināja par Latvijas valsts starptautiski tiesisko pastāvēšanu, apstākļiem Latvijā un par nacistiskās Vācijas un PSRS īstenotajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem un noziegumiem pret Latvijas valsti un tās iedzīvotājiem. Latvijas diplomāti aktīvi cīnījās pret Rietumvalstīs izplatīto PSRS komunistisko propagandu un sekoja, lai netiktu pārskatīta Rietumvalstu nostāja Baltijas valstu okupācijas jautājumā. Diplomāti runāja ne tikai ārzemēs nokļuvušo, bet arī nacistu un padomju režīma apstākļos (Latvijā, Sibīrijā u.c.) dzīvojošo latviešu labā. Piecdesmit gadus Latvijas diplomāti ārzemēs uzturēja ticību neatkarības atjaunošanai. Latvijas un pārējo Baltijas valstu de iure statusa uzturēšana, tāpat kā triju valstu ārlietu dienestu darbības turpināšanās 50 gadu garumā, ir bezprecedenta gadījums pasaules diplomātijas vēsturē.

LATVIEŠU TRIMDAS RIETUMVALSTĪS STARPTAUTISKĀS AKTIVITĀTES

Kopš 1945. gada arī latviešu trimda Rietumvalstīs Baltijas valstu okupāciju uzskatīja par pagaidu stāvokli, uzturēja dzīvu valsts pastāvēšanas un turpināšanās ideju, par galveno uzdevumu uzstādot latvietības saglabāšanu svešumā un Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Lielākās un politiski aktīvākās latviešu kopienas atradās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Austrālijā, Kanādā, Lielbritānijā, Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR) un Zviedrijā. 1940. gadu beigās – 1950. gadu sākumā mītnes valstīs izveidojās centrālās latviešu trimdas organizācijas. Daudzus gadus trimdas organizācijas pieņēma rezolūcijas un memorandus, kurus nosūtīja Rietumu valstu valdībām, pieprasot PSRS okupācijas izbeigšanu Latvijā un valstiskās neatkarības atjaunošanu. Kopš 1965. gada nozīmīgu lobēšanas darbu Baltijas valstu jautājumā pie ANO un tās dalībvalstu delegācijām veica trimdas baltiešu izveidota organizācija BATUN (Baltic Appeal to the United Nations). Robežšķirtni latviešu trimdinieku politiskajās aktivitātēs iezīmēja 1970. gadu vidus, kad līdz tam vairāk lokāli orientētā trimdas darbība kļuva daudz aktīvāka tieši starptautiskā līmenī. Pirmkārt, tā bija cīņa, lai Austrālija atceltu leiboristu valdības lēmumu atzīt Latvijas aneksiju de iure. Plaša politiskā lobija darba rezultātā baltiešu trimdiniekiem izdevās panākt lēmuma atcelšanu. Otrkārt, PSRS centās panākt savu rietumu robežu starptautisku atzīšanu (tas nozīmētu atzīt PSRS robežu, kas aptvēra arī Baltijas valstis). PSRS izdarīja spiedienu, lai Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) Helsinku Nobeiguma aktā tiktu ietverts robežu negrozāmības princips. ASV, Lielbritānija, Kanāda, Beļģija un citas Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) valstis deklarēja, ka Nobeiguma akta parakstīšana tomēr nemaina viņu realizēto Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku. 1980. gados trimdas organizācijas ne vien reaģēja uz pasaules politikā notiekošo, bet arī pašas sarīkoja vairākas plašas politiskas akcijas. Piemēram, 1985. gada jūlijā vairāk nekā 300 baltiešu un citu valstu pārstāvji, kā arī ap 50 žurnālistu devās braucienā ar kuģi gar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas krastiem. Akcija “Baltijas brīvības un miera kuģis” bija vērsta pret padomju okupāciju Baltijā un piesaistīja lielu Rietumu masu informācijas līdzekļu uzmanību Baltijas valstīm. Nozīmīgs virziens bija arī nelegālas informācijas nosūtīšana uz Latviju un no Latvijas saņemtās informācijas izplatīšana ārzemēs par nelikumībām un cilvēktiesību pārkāpumiem.

PASAULES VALSTU NOSTĀJA BALTIJAS VALSTU JAUTĀJUMĀ

Pasaules valstīm jau 1940. gadā bija jāieņem noteikta politiska nostāja attiecībā uz notikumiem Baltijas valstīs – no tā bija atkarīga praktisku jautājumu risināšana. Starptautiskajā politikā un diplomātijā tādejādi radās “Baltijas jautājums” (Baltijas valstu jautājums), kura būtība bija saistīta ar PSRS īstenoto Baltijas valstu okupāciju un Rietumvalstu reakciju uz to. Baltijas valstu okupāciju pirmās neatzina ASV (Samnera Vellsa (Welles) 1940. gada 23. jūlija deklarācija), tādejādi aizsākot ilggadīgu Baltijas valstu okupācijas de iure neatzīšanas politiku starptautiskajā diplomātijā. Baltijas valstu okupācijas neatzīšana bija svarīga latviešu, igauņu un lietuviešu tautām, jo saglabāja iespēju atjaunot neatkarību, nevis dibināt jaunas valstis. Valstis pēc to attieksmes pret Baltijas jautājumu varēja iedalīt vairākās grupās: pirmā bija viskonsekventākā un neatzina okupāciju ne de facto, ne de iure, otrā grupa atzina okupāciju un inkorporāciju tikai de facto, bet neatzina to de iure, trešā uzskatīja, ka PSRS rīkojusies likumīgi, bet ceturtā valstu grupa necentās konkretizēt savu pozīciju un vadījās no politiskās konjunktūras principiem. Visstingrākajās neatzīšanas politikas pozīcijās bija ASV, Kanāda un Austrālija. Lielbritānijas pieeja bija mērenāka. Zviedrija jau 1940. gada vasarā faktiski bija atzinusi Baltijas valstu aneksiju. Francija un VFR nekad neatzina Baltijas valstu okupācijas un aneksijas likumību. Kopumā apmēram 50 valstis tādā vai citādā veidā neatzina Baltijas valstu okupāciju de iure. Aukstā kara gados Baltijas valstu jautājuma aktualitāte bija atkarīga no atslābuma vai saspīlējuma periodiem Austrumu un Rietumu (PSRS un ASV) attiecībās. Abu lielvalstu konfrontācija aktualizēja Baltijas valstu problēmu, tomēr reālpolitikas principi guva pārsvaru, un Baltijas valstu jautājums tika uzturēts, bet netika risināts. Aukstā kara spriedzes mazināšanās un zināms dialogs ar PSRS ienesa nelielas korekcijas ASV pieejā Baltijas jautājumam. Pateicoties baltiešu trimdas organizāciju aktivitātei un atsevišķu politiķu spiedienam, ASV Kongress kļuva par vienu no galvenajiem lobijiem neatzīšanas politikas saglabāšanā. Baltijas valstu jautājums periodiski tika aktualizēts arī Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO), Eiropas Padomes Parlamentārā asamblejā, EDSA, Eiropas Parlamentā u.c., starptautiskajā politikā turpinot uzturot nozīmīgu jautājumu par Baltijas valstu un to tautu stāvokli.

CEĻŠ UZ LATVIJAS NEATKARĪBAS DE FACTO ATJAUNOŠANU

1980. gadu beigās iedzīvotāji arī pašā Baltijā sāka paust savu nostāju Baltijas valstu nākotnes jautājumā. Mihaila Gorbačova (Горбачёв) politika sekmēja attiecību uzlabošanos starp PSRS un Rietumvalstīm, kas dažreiz atstāja pretrunīgu ietekmi uz pieeju Baltijas jautājumam. Rietumvalstīs pieauga interese par Baltijas valstīm, tomēr vienlaikus Rietumvalstu vadītāji, baidoties, ka PSRS ātrs sabrukums var izsaukt globālu nestabilitāti un kodolieroču izplatību, atbalstīja M. Gorbačovu un neforsēja Baltijas jautājuma ātru atrisināšanu. 1980. gadu beigās Rietumvalstu pārstāvju vizītes uz Latviju deva iespēju uzsākt pirmos kontaktus ar Latvijas neatkarības idejas piekritējiem. ASV un citu valstu diplomāti uzsvēra inkorporācijas neatzīšanu un tādēļ kontaktu iespējamību vienīgi ar nevalstiskām organizācijām. Neatkarības ideju atbalstošās organizācijas uzsāka ārpolitisko nevalstisko “tautas diplomātijas” kontaktu dibināšanu, kuru viens no mērķiem bija iegūt arī starptautisku rezonansi. LR Augstākā Padome 1990. gada maijā Latvijas neatkarības de facto atjaunošanai izveidoja pārejas perioda valdību. Beidzās “tautas diplomātijas” periods un sākās pāreja uz valstisko diplomātiju. 1990. gada maijā – 1991. gada augustā notika Latvijas valdības pārstāvju pieņemšana augstā līmenī ASV, Vācijā, Francijā, Anglijā, Kanādā, Zviedrijā, Dānijā u.c. valstīs. Tādā veidā Rietumvalstis izteica arvien lielāku atbalstu Latvijas parlamenta un valdības centieniem atjaunot valstisko neatkarību. NOSLĒGUMS Latviešu trimdas daudzpusīgā darbība bija viens no faktoriem, kas veicināja un atvieglināja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Ievērojama nozīme bija LR ārlietu dienesta un trimdas konsekventajai nostājai par 1918. gadā proklamētās valsts neatkarības atjaunošanu atbilstīgi Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai, nevis jaunas valsts dibināšanu. Arī Rietumvalstu īstenotā Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanas politika atviegloja triju valstu atjaunotās neatkarības starptautisku atzīšanu 1991. gada augustā – septembrī.