LPSR politiskā vēsture un personīgā pieredze: konfrontācija un mijiedarbība nacionālkomunisma kontekstā

Cilvēku personīgā pieredze ne vienmēr ir tieši saistīta ar politiskās vēstures notikumiem, un arī tad, ja šāda saistība ir vērojama, ir vērā ņemamas variācijas, kā notikumu aculiecinieki interpretē vēstures notikumus. Personīgās atmiņas atspoguļo emocionālu un grupas (ģimenes, sociālā slāņa, nācijas) vērtībās balstītu reakciju uz vēsturisku traumu, un šī reakcija ir neizbēgami sociāla. Notikumus cilvēki atceras, ja tie tiek atzīmēti, ja tie ir emocionāli piesātināti, ja tie ir personīgi svarīgi. Taču, kāda nozīme tiek piešķirta notikumiem, kādā kontekstā tie tiek pasniegti, ir atkarīgs no vērtību orientācijas un no tā, kā šos notikumus vērtē sabiedrība. Mainoties sabiedrības uzskatiem, mainās arī tas, kā cilvēki novērtē savu pieredzi. Piemēram, t. s. nacionālkomunisti, kuri kļuva par Latvijas Kompartijas tīrīšanu upuriem 1959.–1961. gadā, savu pieredzi varēja interpretēt ļoti atšķirīgi 60. gados, 80. gadu beigās un 90. gados. Individuālā pieredze ir viens no komponentiem sociālās atmiņas veidošanās procesā, taču vienlaikus sociālā atmiņa iezīmē ietvaru, kurā notiek pagātnes atcerēšanās.

INDIVIDUĀLĀS PIEREDZES UN SOCIĀLĀS ATMIŅAS ATTIECĪBAS

Kristofers Hjūers un Rons Robertss norāda, ka sociālās atmiņas veidošanās dinamiku nosaka trīs komponentu mijiedarbība. Tie ir – akadēmiskā vēstures zinātne, personīgā pieredze un kolektīvā atmiņa. Akadēmiskās vēstures mērķis ir sistemātiski, atbilstoši noteiktiem zinātniskiem principiem un pēc iespējas objektīvāk atklāt pagātnes notikumu ainu, turklāt agrākos uzskatus un idejas pastāvīgi revidēt jauno zināšanu kontekstā. Kolektīvā atmiņa kā kolektīvās identitātes izpausme savukārt balstās uz tradīciju, tā ir subjektīva, balstās uz kolektīvu notikumu atcerēšanos, un tās mērķis ir sasaistīt kopienas. Individuālā pieredze ir empīriska un vienlaikus arī subjektīva, jo to ietekmē gan tas, kā konkrētais indivīds uztver notikušo, gan arī kolektīvās vērtības, kuru ietekmē cilvēks ir veidojies, citu aculiecinieku atmiņas, arī vēsturnieku darbi. Pat vispersonīgākās atmiņas nav iespējams atraut no sociālā konteksta, tādēļ arī visas ārējās ietekmes katrs indivīds transformē savu vērtību un uzskatu kontekstā. Sociālajā atmiņā akadēmiskās vēstures racionalitātei nākas pastāvēt līdzās kolektīvās un personīgās atmiņas subjektivitātei, emocionalitātei, kā arī kolektīvo vērtību un mītu iedarbīgumam (no kā bieži vien nav brīvi arī akadēmiskie vēsturnieki).

Samērā populārs pieņēmums ir tāds, ka pietiek skolā mācīt “pareizo” vēsturi, lai veidotu valsts pamatvērtības akceptējošu skolēnu vērtību sistēmu, tomēr šāds uzskats ir vienkāršots. Piemēram, Padomju Savienībā vēstures mācīšana tika traktēta kā “pareiza” pasaules uzskata veidošanas pamats, bet ne visi latviešu skolēni akceptēja to vēstures versiju, kas tika mācīta skolā, jo tā bija pretrunā kā ar kolektīvo atmiņu, tā arī ar viņu vecāku vai vecvecāku empīrisko pieredzi, kas tika nodota ģimenē no vienas paaudzes otrai. Šobrīd jautājums, kurā pastāv izteikta politikas un sociālās atmiņas konfrontācija, ir jautājums par Latvijas okupāciju. Arī šajā jautājumā saduras pretēji skatījumi, kas balstās uz atšķirīgām sociālās atmiņas izpausmēm. T. s. krievvalodīgo attieksmi pret okupācijas faktu bieži vien nosaka nevis vēsturisko faktu nezināšana vai neakceptēšana, bet gan aizvainojuma sajūta par savu stāvokli neatkarīgajā Latvijas valstī un neapmierinātība ar tās politiku, kas var balstīties kā negatīvā personīgajā pieredzē, tā arī tajos priekšstatos, kas valda ģimenē, relevantajās sociālajās grupās un kas ir ieguvusi noteiktu formu tādās kolektīvās atmiņas manifestācijās kā 9. maija svinības. Tas apstiprina kolektīvās atmiņas koncepta pamatlicēja Morisa Halbvaha (Maurice Halbwachs) uzskatu, ka kolektīvā un personīgā atmiņa būtiski atšķiras no vēsturnieku veiktās pagātnes rekonstrukcijas. Vēsturnieks, kurš ciena savas zinātnes pamatprincipus, centīsies būt objektīvs arī tad, ja viņa atklājumi nonāks pretrunā ar vispārpieņemto vērtību sistēmu. Savukārt kolektīvā un personīgā atmiņa primāri ir tagadnes, tās struktūru un nozīmju izpausme.

NACIONĀLKOMUNISMS SOCIĀLĀS ATMIŅAS KONTEKSTĀ

Individuālo diskursu, īpaši biogrāfisko, visai būtiski ietekmē politiskais konteksts un priekšstati par vēlamo un nevēlamo politisko uzvedību, kas ir valdošie tajā vai citā laika posmā. Kolektīvajā atmiņā noteiktu laika posmu uztvere un interpretācija mainās atbilstoši sabiedrības noskaņojumam un interesēm. Atsevišķi notikumi vai parādības var nonākt uzmanības centrā un izraisīt vērā ņemamu interesi, bet pēc kāda laika sabiedrība var zaudēt interesi par tiem. Viena no padomju laika vēstures epizodēm, kur šīs transformācijas izpaužas ļoti uzskatāmi, ir nacionālkomunisms Latvijas vēsturē. Šī problēma bija viens no vēstures diskusiju un jaunatklāšanas procesa centrālajiem jautājumiem 1988.–1990. gadā, kas bija saistīts kā ar noklusētās vēstures atklāšanu, tā arī ar to, ka jautājums par nacionālkomunisma reabilitāciju izvirzījās priekšplānā politiskajā cīņā Latvijas Komunistiskajā partijā starp valstiskās neatkarības piekritējiem un tās pretiniekiem. Patiesības atklāšana par nacionālkomunistu darbību bija kļuvusi par reformkomunistu ieroci cīņā ar LKP CK reakcionāro spārnu, kas vērsās pret Atmodu. 1988. gada maijā LKP CK izveidoja komisiju 1959.gada jūlijā pret nacionālkomunistiem vērsto vajāšanu izvērtēšanai. 1989. gada janvārī tika nolemts publicēt 1959. gada 7.-8. jūlija plēnuma materiālus, kas arī tika izdarīts. Tomēr tas arī bija vienīgais, ko izdevās īstenot. LKP konservatīvā spārna pretestība 1959. gada notikumu izvērtēšanai bija ārkārtīgi spēcīga, un komisijas izstrādātos priekšlikumus par jūlija plēnuma lēmumu atcelšanu un partijas sodu noņemšanu E. Berklavam, A. Ņikonovam un citiem nacionālkomunistu vajāšanu upuriem, LKP 25. kongress 1990. gada aprīlī atteicās akceptēt.

Aprakstītajā politiskajā kontekstā nacionālkomunisti Indriķis Pinksis, Pāvils Pizāns, Vilis Krūmiņš, Voldemārs Kalpiņš aktīvi tika aicināti uz intervijām, presē tika publicētas viņu atmiņas. Lielā mērā balstoties uz šīm atmiņām un uz publicētajiem LKP dokumentiem, tika izveidota arī tā nacionālkomunisma naratīva, kura dominē vēstures literatūrā arī šodien. Tā laika politiskajā kontekstā viņi uztvēra sevi un faktiski arī reprezentēja kā labos, ideālistiskos, Latvijas un latviešu tautas intereses aizstāvošos komunistus pretstatā ļaunajiem Maskavas pakalpiņiem (A. Pelšem u. c.). Šajās atmiņās ir saskatāms arī turpinājums 70. gadu sākumā “17 latviešu komunistu vēstulē” paustajam, ka Latvijā Kompartijas politika bija novirzījusies no “patiesā” sociālisma – tēma, kas bija populāra padomju sešdesmito gadu kreiso intelektuāļu diskursā. Tomēr šāda pagātnes reprezentācija bija savā ziņā pretrunā ar latviešu sabiedrības viedoklī un presē 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā pastāvošo tendenci padomju pagātni reprezentēt kritiski un ar kopumā ļoti negatīvo attieksmi ne tikai pret komunismu un komunistiem, bet vispār jebkādām kreisajām ideoloģijām. Tādēļ 90. gados nacionālkomunisma tematika gandrīz pazūd no preses slejām un lielā mērā arī no memuāru literatūras. Autori, kuri raksta par savu tā laika pieredzi un kuri ir bijuši tuvi nacionālkomunistu aprindām, drīzāk cenšas sevi pasniegt kā antikomunistus, kas jau tolaik ir sapratuši komunisma kaitīgo ietekmi uz Latvijas un latviešu tautas interesēm.

Pateicoties publicētajai atmiņu grāmatai “Zināt un neaizmirst” un arī savai politiskajai darbībai šajā kontekstā priekšplānā izvirzās Eduards Berklavs. Viņš tiek uztverts kā nacionālkomunistu centrālā figūra. E. Berklavs savās atmiņās kā savu galveno nopelnu un darbības stimulu izceļ tieši cīņu ar rusifikāciju, ar to saprotot kadru nomaiņu, migrācijas ierobežošanu un valodas politiku, respektīvi, priekšplānā izvirzās nacionālisma komponente viņa uzskatos. Savās atmiņās viņš raksta, ka jau 50. gados esot bijis vīlies komunisma idejās. E. Berklava evolūcija nacionālisma virzienā bija notikusi vairāku gadu desmitu garumā, tomēr var izvirzīt jautājumu, cik tā bija tipiska un vai atspoguļoja viņa patiesos uzskatus 50. gados. Viens no pazīstamiem nacionālkomunistiem, V. Kalpiņš dienasgrāmatā 1993. gadā rakstīja: “Pret Latvijas pārpludināšanu ar krieviem vērsāmies ne jau rusofobijas dēļ. Sapratām, ka, tā turpinoties, var izjukt visa tā Savienība. (..) Aizstāvējām latviešu nācijas tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi, nevis lai atbrīvotos no padomju varas, bet lai saglabātu to, gan izveidojot tai jaunu, cilvēcisku seju.” Vienlaikus 90. gadu beigās presē un arī zinātniskajā pētniecībā atgriezās nacionālkomunisma tēma, kas bija saistīts arī ar izmaiņām dominējošajā politiskajā diskursā. Lai gan padomju laika negatīvā reprezentācija joprojām bija dominējošā nacionālā mēroga presē, taču lokālajā presē tā bija pieklusinātāka un attieksme – lietišķāka. Nacionālkomunistu darbībā vairāk tiek izceltas rūpes par latviešu tautas interesēm un latviešu kultūru, bet par viņu darbības kolaboracionistisko aspektu tiek runāts mazāk.

Runājot par individuālās atmiņas ietekmi uz sociālās atmiņas veidošanos un politiskās vēstures reprezentācijām, būtisks aspekts ir tas, ka tajā izteiktāk fiksējas notikumi, kas ir atstāstīti, līdzpārdzīvoti ar citiem cilvēkiem. Ikviena emocionāla pieredze vēlas tikt emocionāli nodota citiem. Rodas jautājums, cik lielā mērā nacionālkomunistu atmiņas ir ietekmējis tas, ka par šiem notikumiem līdz pat 1988. gadam publiski vispār netika runāts. Var pieņemt, ka 1959. gada nacionālkomunistu sagrāves upuri bija dalījušies savos pārdzīvojumos ar ģimenes locekļiem, tuvākajiem draugiem, tomēr tikpat labi tas varēja nenotikt. Nerunāšana par notikumiem radīja pārrāvumu kolektīvās apziņas veidošanā, kuru vēlākās atmiņas vairs nespēja aizpildīt. Daudzi notikumi laika gaitā izbālēja no atmiņas, tādēļ arī Atmodas un vēlākajās atmiņās ir sastopamas daudzas neprecizitātes un kļūdas, kas gan varēja izrietēt arī no centieniem tieši vai netieši attaisnot savu rīcību, apzinoties, ka viņu uzvedība attiecībā pret saviem kolēģiem ne vienmēr bijusi korekta, vai arī, ka viņu darbībā nacionālisma ir bijis krietni mazāk, nekā gribētos atzīt.

SECINĀJUMI

1959. gada nacionālkomunistu sagrāves reprezentācija atmiņu literatūrā atspoguļo attieksmi pret padomju režīma novērtējumu, kas pastāv latviešu sabiedriskajā apziņā. Tas nosaka gan to, vai vispār un kādā veidā šis jautājums tiek pasniegts, kā arī to, kā notikumu dalībnieki vērtē savu pieredzi. Kā personisko atmiņu, tā arī tās ietekmi uz sociālo atmiņu šajā gadījumā ir ietekmējis arī tas, ka gandrīz 30 gadus, no 1959. līdz 1988. gadam, šī personīgā pieredze netika izrunāta publiski. Jautājums par personīgās pieredzes pārrāvumu, tās nodošanu sabiedrībai padomju režīma apstākļos ir aktuāls ne tikai nacionālkomunisma aspektā, bet vispār visas padomju okupācijas vēstures kontekstā.

IETEICAMĀ LITERATŪRA

• E. Berklavs. Zināt un neaizmirst, Rīga, Preses nams, 1998
• A. Grāpis (sast.), Stāja. Voldemāra Kalpiņa laiks, Rīga, Pils, 2011
• M. Kaprāns, ‘Padomju laika biogrāfiskā atbrīvošanās: pagātnes pragmatiskā reprezentācija latviešu memuāros’, grām.: M. Kaprāns, G. Strenga un N. Bekmans-Dīrkess, Atmiņu kopienas: atceres un aizmiršanas kultūra Latvijā, Rīga, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, 2016
• B. Rimé and V. Christophe, ‘How Individual Emotional Episodes Feed Collective Memory’, in J.W. Pennebaker, D. Paez, B. Rimé (eds.), Collective Memory of Political Events: Social Psychological Perspectives, New Jersey: Lawrence Erlbaum Associates, 1997