Deportāciju atceres tradīcija Latvijā

Padomju deportāciju upuru pieminēšana ir svarīga daļa no Latvijas nacionālās atmiņu kultūras. Padomju deportācijās cieta daudzi Latvijas iedzīvotāji. Eksperti aplēsuši, ka kopējais deportēto skaits laikposmā no 1941. līdz 1951. gadam varētu pārsniegt 60 000 cilvēku. Desmitiem tūkstošu deportēto un desmitiem tūkstošu citu represiju upuru Staļina laikam Latvijas vēstures stāstā ir piešķīruši ārkārtēja necilvēcīguma veidolu. Latvijas valdības izveidotā komisija, kas pēta padomju okupācijas upurus, represijas un Latvijas valstij nodarītos zaudējumus 1, ir atzinusi, ka padomju deportācijās cietušie un bojā gājušie cilvēki ir vistiešāk aprēķināmie padomju režīma nodarītie zaudējumi.

Deportāciju upuru piemiņas tradīcija izveidojās 80. gadu otrā pusē un kļuva par vienu no Atmodas priekšvēstnešiem, kad 1987. gada 14. jūnijā Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki-86” sarīkoja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, lai pieminētu 1941. gada deportāciju upurus. Cilvēku zaudējumi, ciešanas un ilglaicīgā netaisnīguma sajūta, kā arī Rietumu pasaulē dominējošais priekšstats par padomju režīma nežēlīgumu kļuva par centrālajiem motīviem, kas 80. gadu beigās un 90. gados nostiprināja komunisma upuru piemiņu. Tieši valsts un pilsoniskās sabiedrības sākotnējās iniciatīvas deportāciju pieredzi padarīja par būtisku latviešu identitātes daļu, ko sociālantropoloģe Vieda Skultāne ir salīdzinājusi ar holokausta lomu ebreju identitātē.

Līdz ar Atmodas sākšanos visā Latvijas teritorijā pakāpeniski sāka veidoties politiski represēto klubi un biedrības, kuru biedri arī vairākumā gadījumu bija iniciatori deportāciju atceres vietu iekopšanai un piemiņas zīmju izveidei. Cilvēki tika aicināti brīvprātīgi ziedot finansiālos līdzekļus, līdzdarboties piemiņas zīmju/akmeņu dizaina izstrādē, piemērotāko vietu izvēlē, to labiekārtošanā. Visbiežāk piemiņas zīmes/akmeņi tika novietoti pie stacijām, kur cilvēki bija sasēdināti lopu vagonos, vietās, kur cilvēki vardarbīgi atvesti un turēti pirms izvešanas uz Sibīriju, piemēram, pie bijušajām pagastmājām, pasta ēkām, “čekas” namiem, arī pie baznīcām, retāk – deportēto cilvēku dzīvesvietu tuvumā, nopostīto māju vietās, pilsētu skvēros.

Latvijā ir apzinātas 390 piemiņas zīmes, kas veltītas deportāciju, represēto vai arī padomju režīma upuru piemiņai; 40 simboliskās kapa vietas – cilvēkiem, kuri savulaik deportēti un kuru atrašanās vieta nav zināma, bet piederīgie viņiem izveidojuši simboliskas piemiņas vietas; 109 reālas kapa vietas – deportāciju, represiju un režīma upuru apbedījumi, kuros apglabāts gan viens, gan vairāki desmiti un simti cilvēku. Tātad kopumā Latvijas teritorijā apzinātas 539 piemiņas vietas, kas veltītas deportāciju, represiju un režīmu upuriem.

Kopš neatkarības atgūšanas Latvijā komunisma upuru pieminēšanai pakāpeniski ir ieviestas četras oficiāli atzīmējamas dienas:

25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena; 14. jūnijs – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena; 23. augusts – Staļinisma un nacisma upuru atceres diena; decembra pirmā svētdiena – Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena. Ar deportāciju upuru pieminēšanu vistiešāk ir saistītas piemiņas dienas 25. martā un 14. jūnijā.

Deportāciju piemiņai ir ne tikai simboliska nozīme, bet arī saistība ar vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu. Jau PSKP ģenerālsekretāra Ņikitas Hruščova politikas izraisītā t. s. atkušņa laikā lielākā daļa deportēto atgriezās Latvijā. Šajā laikā padomju cilvēki ne tikai privāti, bet arī publiski atļāvās runāt par staļiniskajām represijām. Tomēr liberalizācijas periods 50. gadu otrajā pusē bija pārāk īss, lai sabiedrībā nostiprinātos alternatīva izpratne par padomju vēsturi. Vēlīnajā padomju periodā deportāciju tēma publiskajā telpā faktiski netika kritiski izvērtēta, biežāk šāda politika tika attaisnota ar nepieciešamību nosargāt padomju iekārtu. Turklāt deportētās personas padomju režīms nereti turpināja uzlūkot ar neuzticību – viņiem tika likti šķēršļi karjeras izaugsmei un ceļošanai uz t. s. Rietumu kapitālistiskajām valstīm. Tādējādi deportācijas saglabājās kā kauna traips daudzu cilvēku biogrāfijās un radīja nepārejošu netaisnīguma sajūtu. Latvijā ir aptuveni 16 tūkstoši cilvēku, kuriem piešķirts politiski represētā statuss. Starp šiem cilvēkiem daudzi bija deportēti padomju laikā. Personas, kurām ir piešķirts politiski represētā statuss, drīkst priekšlaikus pensionēties, kā arī saņemt citas priekšrocības, ko nosaka konkrētas pašvaldības normatīvie akti.

Taču vēsturiskā taisnīguma atjaunošana nozīmē arī vainīgo saukšanu pie atbildības. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja jau 1996. gadā pieņemtajā rezolūcijā Nr. 1096 par pasākumiem, kas nepieciešami, lai likvidētu bijušo totalitāro komunistisko režīmu atstāto mantojumu, ir ieteikusi izmeklēt un saskaņā ar Krimināllikumu sodīt indivīdus, kuri komunistiskā totalitārā režīma laikā ir veikuši krimināla rakstura darbības. Kopš 1991. gada par dalību padomju deportāciju īstenošanā apsūdzības izvirzītas pret astoņām personām. Kopumā notiesāti pieci cilvēki: Alfons Noviks, Mihails Farbtuhs, Jevgēņijs Savenko, Nikolajs Larionovs un Nikolajs Tess.

Deportāciju atcerē ir iesaistījušās vairākas valstiskas un nevalstiskas organizācijas, kuru primārais mērķis ir padomju deportāciju vēstures apzināšana, informācijas sistematizēšana un sabiedrības izglītošana. Latvijā darbojas vairāki desmiti politiski represēto biedrību, kas nodarbojas ar piemiņas tradīcijas kopšanu reģionos. Par vienu no aktīvākajām un redzamākajām nacionāla līmeņa organizācijām ir kļuvis 1993. gadā dibinātais Latvijas Okupācijas muzejs (LOM). Padomju represijas ir centrālais elements muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. LOM videoliecību arhīvā, ko veido vairāk nekā 2000 vienību, apmēram 40 procentu ir deportēto stāsti.

Deportāciju vēstures izpētē un komunicēšanā aktīvi ir līdzdarbojies arī Latvijas Valsts arhīvs (LVA). Šī iestāde paveikusi ļoti apjomīgu darbu, apkopojot informāciju un dokumentus par izsūtītajiem. Viens no lielākajiem LVA projektiem ir “Aizvestie”. Projekta ietvaros tika izveidota Latvijas deportēto iedzīvotāju datubāze un tapa divsējumu grāmata “Aizvestie”, kurā publicēti dati par 1941. un 1949. gadā – divos lielākajos deportāciju viļņos – no Latvijas izsūtītajām personām. 2000. gadā dibinātais fonds “Sibīrijas bērni” arī ir devis lielu ieguldījumu padomju deportāciju atceres tradīcijas kopšanā. Fonda paspārnē ir izveidota apjomīga kolekcija – videointervijas ar izsūtītajiem bērniem. Šīs intervijas ir izmantotas daudzās fonda dibinātājas un režisores Dzintras Gekas veidotajās dokumentālajās filmās. Fonds “Sibīrijas bērni” organizē piemiņas pasākumus arī ārpus Latvijas, dodoties ekspedīcijās uz izsūtījuma vietām (Vjatlagā, Soļikamskā, Kirovā, Omskā, Noriļskā u. c.), kur ir uzstādītas piemiņas zīmes.

Izsūtīto cilvēku atmiņu stāsti tiek regulāri publicēti, un to dramatizējumi, kā arī represēto dzeja nereti kļūst par deportāciju piemiņas dienu neatņemamu sastāvdaļu. Atmodas periodā represēto atmiņas visbiežāk parādījās preses izdevumos, bet pēc neatkarības atjaunošanas ir izdoti vairāki daudzsējumu atmiņu krājumi, kuros cilvēki dalās deportāciju pieredzē. Piemēram, Gunāra Freimaņa redakcijā desmit sējumos ir izdots atmiņu un dokumentu krājums “Es sapni par dzimteni pagalvī likšu: Latvieši padomju vergu nometnēs un izsūtījumā”. Savukārt Andas Līces redakcijā sešos sējumos ir izdota grāmata “Via dolorosa: Staļinisma upuru liecības”. Apjomīgs ir arī fonda “Sibīrijas bērni” izdotais divsējumu dzīvesstāstu krājums “Sibīrijas bērni: mums bija tas jāizstāsta”. Tāpat kopš 90. gadiem publicēta virkne reģionālu atmiņu krājumu. Atmiņu krājumus papildina atsevišķas izsūtīto autobiogrāfijas – pēdējos 20 gados gandrīz ik gadu dienasgaismu ir ieraudzījuši jauni politiski represēto cilvēku memuāri.

Padomju deportācijas ir atbalsojušās arī latviešu daiļliteratūrā. Kopš Atmodas lasītāju uzmanību izpelnījušies vairāki romāni, kas saistīti ar deportāciju tēmu: “Ekshumācija” (Anita Liepa), “Pļauka” (Vera Volkeviča), “Nelaikā dzimušie” (Osvalds Mauriņš), “... un tad ienāca postītājs” (Skaidrīte Gailīte), “Likteņa līdumnieki” (Vladimirs Kaijaks), “Pieci pirksti” (Māra Zālīte). Tāpat būtiska loma bijusi dokumentālajam kino – uzņemts desmitiem filmu par padomju deportācijām. Latvijas teātros ir iestudētas arī vairākas oriģināllugas, kurās centrālā tēma ir padomju deportācijas. Starp spilgtākajiem piemēriem minama “Teātra TT” iestudētā izrāde “Pieskarties baltajam lācim!” (2005, režisors Lauris Gundars) un Latvijas Nacionālā teātra izrāde “Veļupes krastā” (2010, režisors Valters Sīlis).

IETEICAMĀ LITERATŪRA

D. Bleiere un J. Riekstiņš, Latvijas iedzīvotāju pirmā masveida deportācija. 1941. gada 14. jūnijs, Rīga, Latvijas Valsts arhīvs, 2007

D. Bleiere un J. Riekstiņš, Latvijas iedzīvotāju otrā masveida deportācija. 1949. gada 25. marts, Rīga, Latvijas Valsts arhīvs, 2008

M. Kaprāns, O. Procevska, L. Uzule un A. Saulītis (red.), Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā. Atmiņu politika un publiskā telpa, Rīga, Mansards, 2012

1 Komisija PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai.