Padomju okupācija un valodas politika pēc neatkarības atjaunošanas

LATVIEŠU VALODAS STĀVOKLIS LPSR

Formāli padomju režīms nebija asimilatorisks. PSRS sastāvēja no “nacionālajām republikām”, kurās attiecīgo republiku valodām bija ierādīta nozīmīga vieta izglītībā un kultūrā – līdzās krievu valodai kā PSRS galvenajam starpnacionālās saziņas līdzeklim. Tomēr faktiski nacionālās valodas visbiežāk tika pakāpeniski izstumtas no valsts pārvaldes un publiskās jomas kopumā, kur arvien vairāk dominēja krievu valoda. Pilnvērtīga izglītība un karjera bija iespējama, vienīgi izmantojot krievu valodu; tai tika dota priekšroka arī masu saziņā.

Latvijas valodisko situāciju okupācijas laikā ietekmēja ne tikai PSRS impēriskā valodas politika, bet arī imigrācija un varas attieksme pret to. Jau līdz ar Otrā pasaules kara beigām Latvijā iebrauca ievērojams skaits PSRS militārpersonu, kuras vēlāk atveda arī savas ģimenes. Vēlākajā posmā imigrācija lielākoties bija saistīta ar industrializāciju, kad Latvijas PSR uz dzīvi apmetās 500–700 tūkstošu cilvēku no citām PSRS republikām. Ņemot vērā, ka šie ļaudis lielākoties iebrauca no Krievijas vai citām republikām, kurās krievu valoda jau bija ieguvusi dominējošo lomu (kā Ukrainā un Baltkrievijā), krieviski runājošais Latvijas iedzīvotāju segments strauji pieauga.

Būtiski, ka šos iebraucējus neviens nemotivēja iekļauties latviskajā valodas telpā, tā vietā valstij dodot priekšroku segregācijai. Iebraucēju bērniem iesākumā tika veidotas īpašas “krievu klases” divplūsmu skolās, vēlāk – paralēla skolu sistēma latviešu un krievu valodā.

Arī darba vidē motivācija apgūt latviešu valodu lielākoties (lai gan ne vienmēr) bija ļoti zema. Uzņēmumi un iestādes arvien biežāk par darba valodu izvēlējās krievu valodu, ko labāk vai sliktāk pārvaldīja arī vairākums latviešu.

Tā iespaidā izveidojās t.s. asimetriskā bilingvālisma situācija, ko labi aprakstīja Atmodas laika joks par bilingvāliem latviešiem un monolingvāliem krievvalodīgajiem: “Nacionālists ir tas, kurš zina divas valodas; internacionālists – tas, kurš zina vienu.”

VALODAS JAUTĀJUMS ATMODAS LAIKĀ

Pašsaprotami, ka līdz ar neatkarības atjaunošanu viens no valodas politikas galvenajiem uzdevumiem bija mainīt šīs valodu attiecības atbilstoši principam par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā. Latviešu valodas statuss tika tiesiski stiprināts jau 1989. gadā, pieņemot Valodu likumu. Taču īsti jūtamas pārmaiņas iezīmējās 1992. gadā, kad grozījumi šajā likumā padarīja latviešu valodas zināšanas par priekšnoteikumu darbam daudzās publiskā un privātā sektora profesijās – t.sk. skolotāju, policistu, cietumsargu, ārstu u.c.

Lai saprastu šo izmaiņu vērienu, jāņem vērā, ka minētajās profesijās strādāja liels daudzums cilvēku, kuri latviešu valodu līdz šim nekad nebija mācījušies. Tas lika domāt par plašām valsts valodas apmācībām – kas arī tika veikts, šoreiz ar ANO Attīstības programmas palīdzību.

LATVIEŠU VALODA UN IZGLĪTĪBA

Tajā pašā 1992. gadā Latvijā tika likvidēta valsts finansēta augstākā izglītība citās valodās, izņemot latviešu. Pamatizglītība un vidējā izglītība krievu valodā, protams, turpināja pastāvēt, tiesa, tajā tika pakāpeniski palielināts valsts valodā mācāmo priekšmetu īpatsvars. Kopš 1995. gada mazākumtautību pamatskolās tika prasīts divus priekšmetus pasniegt latviski, vidusskolās – trīs.

Taču vislielākās pārmaiņas atnesa 1998. gadā pieņemtais Izglītības likums, kas paredzēja, sākot ar 2004. gadu, valsts finansētās mazākumtautību vidusskolās gandrīz pilnībā pāriet uz apmācībām valsts valodā. Šīs likumdošanas izmaiņas Latvijas krievvalodīgajā sabiedrības daļā tika uztvertas ar asu kritiku, ko stimulēja arī “krievvalodīgās” politiskās partijas.

Visaugstāko vilni šī opozīcija sita tieši pirms likuma faktiskās ieviešanas 2003. un 2004. gadā, kad protests pret reformu ieguva masveida raksturu. To ar dažu Krievijas politiķu atbalstu organizēja nereģistrētais “Krievu skolu aizsardzības štābs”, un tas bija vienīgais Latvijas krievvalodīgo masveida protesta gadījums kopš neatkarības atjaunošanas. Tas arī lika Saeimai 2004. gadā mīkstināt reformas nosacījumus.

Jaunajā variantā mazākumtautību vidusskolās 60 procentu nodarbību ir jānotiek valsts valodā, savukārt 40 procentu joprojām var tikt mācīti mazākumtautību valodā. Arī vidusskolas noslēguma eksāmenos jautājumi ir latviešu valodā, taču skolēniem tika dota iespēja pašiem lemt par to atbildēšanu latviešu vai mazākumtautību valodā.

Tiesa, jautājums par šīs mazākumtautību izglītības reformas sekām joprojām raisa diskusijas – gan attiecībā uz reformas ietekmi uz izglītības kvalitāti, gan to, cik lielā mērā mazākumtautību skolu skolotāji patiešām ievēro likuma nosacījumus. Turklāt valodas lietojums mazākumtautību skolās joprojām ir izteikti politizēts. No dažiem politiskajiem spēkiem izskan vēlme atgriezties pie 1998. gadā nospraustajiem mērķiem. Savukārt politiskie spēki, kas uzņēmušies aizgādnību par krievvalodīgo interesēm, brīdina par atkārtotu masu protestu iespējamību ar jau izmantoto zīmīgo saukli: “Krievu skolas ir mūsu Staļingrada.”

PUBLISKĀ UN PRIVĀTĀ JOMA

Valodas politikas īstenošana, protams, neaprobežojas vienīgi ar izglītību. 1999. gadā Saeima pieņēma Valsts valodas likumu, kurā reglamentēts latviešu valodas lietojums dažādās dzīves jomās. Šā likuma pieņemšana bija rezultāts ilgam procesam, kurā Latvijas Saeimas vairākuma viedoklis tika konfrontēts ar EDSO un Eiropas Savienības priekšstatiem par valodas regulāciju demokrātiskā valstī. Pieņemtā likuma versija bija kompromiss.

Valsts valodas lietošana tika stingri reglamentēta publiskajā sektorā. Privātajā sektorā valsts valodas lietojumu nekontrolē, vienlaikus nosakot, ka var regulēt valodas lietojumu tur, kur privātajā sektorā tiek skartas likumīgas sabiedriskās intereses (piem., apkalpojošajā jomā). Centieni regulēt valodas lietojumu privātajā jomā tādējādi tika līdzsvaroti ar cilvēktiesībām un Satversmē paredzētajām vārda brīvības garantijām.

Raugoties uz valodas lietojuma tiesisko regulējumu, neizbēgami jāuzdod arī jautājums par tā rezultātiem. Proti, kā mainījusies valsts valodas prasme un tās lietojums laika posmā kopš neatkarības atjaunošanas? Protams, līdzās politiskiem lēmumiem valodu prasmes un lietojumu ietekmē arī virkne citu faktoru – demogrāfiskās pārmaiņas, migrācija, kā arī ekonomiskā globalizācija. Tomēr Latvijas gadījumā tieši valodas politikai ir tikusi pievērsta ļoti nozīmīga loma, kas aicina izvērtēt tās rezultātus.

Vispirms – valsts valodas prasmes nelatviešu vidū pēdējo 25 gadu laikā nenoliedzami ir uzlabojušās. Īpaši tas attiecas uz jaunāko paaudzi; vecākās paaudzes valsts valodas zināšanas joprojām ir salīdzinoši vājas.

Šīs atšķirības labi demonstrē 2014. gadā veiktas aptaujas dati par valsts valodas zināšanu pašvērtējumu. Starp Latvijas iedzīvotājiem, kuru dzimtā valoda ir krievu, vecuma grupā no 18 līdz 24 gadiem latviešu valodu brīvi pārvalda 61,6 procenti; vecuma grupā no 55 līdz 74 gadiem šādi savas zināšanas vērtē tikai 12,2 procenti – t.i., starp paaudzēm ir vērojams pieckāršs labu valodas prasmju pieaugums.

Tāpat vērojamas atšķirības starp dažādiem Latvijas reģioniem. Proti, Zemgalē un Kurzemē valodu sakās brīvi pārvaldām attiecīgi 51,7 un 48,0 procenti krievvalodīgo, bet Rīgā un Latgalē šis skaits ir attiecīgi 21,6 un 19,2 procenti. Tas apstiprina sociolingvistiem labi pazīstamo tēzi, ka labas valodas zināšanas visdrīzāk pastāvēs tur, kur ikdienā ir daudz kontaktu ar šajā valodā runājošiem cilvēkiem – proti, salīdzinoši latviskajos Latvijas reģionos. Savukārt tajos reģionos, kur dzīvo lielas un samērā pašpietiekamas krievvalodīgo kopienas, kā Rīgā un Latgalē, latviešu valodas zināšanas neizbēgami būs vājākas.

KRIEVU VALODA PUBLISKAJĀ TELPĀ

Viens no Latvijas valodas politikas uzdevumiem ir arī krievu valodas lomas mazināšana publiskajā telpā, šādi kompensējot šīs valodas hegemoniju okupācijas laikā. Piemēram, šajā nolūkā 2005. gadā, kad Latvija ratificēja Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību, tā pievienoja ierobežojošas atrunas, kas skar tieši minoritāšu valodu lietojumu saziņā – ar tiesībām sazināties ar varas iestādēm minoritāšu valodās (Konvencijas 10. panta 2. punkts) un tiesības izmantot minoritātes valodu personvārdu atveidē un dažāda rakstura informācijā, piem., topogrāfiskās norādēs (Konvencijas 11. pants). Tādēļ likumsakarīgi ir vaicāt, kādas šobrīd ir krievu valodas zināšanas Latvijas iedzīvotāju vidū?

To Latvijas iedzīvotāju vidū, kuru dzimtā valoda ir latviešu, krievu valodas zināšanas ir kļuvušas vājākas, lai gan vājināšanās nav proporcionāla latviešu valodas zināšanu pieaugumam krievvalodīgo vidū. Arī šeit ir vērojamas atšķirības starp dažādām vecuma grupām. Vecāko cilvēku vidū krievu valodas zināšanas ir plaši izplatītas: grupā no 55 līdz 74 gadiem 72,9 procenti apgalvo, ka krievu valodu pārvalda brīvi.

Vecuma grupā no 18 līdz 24 gadiem krievu valodas brīvas prasmes līmenis ir vairāk nekā divas reizes zemāks – 33,1 procents. Arī šeit ir vērojamas līdzīgas reģionālas atšķirības: vislabākās krievu valodas zināšanas ir tiem latviešiem, kuri dzīvo vietās ar lielāku krievvalodīgo koncentrāciju – Rīgā, Latgalē, citās lielajās pilsētās.

Tiesa, labas latviešu valodas zināšanas vēl nenozīmē to lietošanu visās dzīves jomās. Aplūkojot datus par Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju lingvistisko uzvedību, var ievērot, ka latviešu valodu viņi lieto tur, kur tā ir nepieciešama noteiktu sabiedrisku funkciju veikšanai. Piemēram, latviešu valoda tiek lietota, kontaktējoties ar valsts un pašvaldību iestādēm. Tās lietojums pieaug arī darbvietās, kaut arī daudzās no tām pilnībā vai daļēji dominē krievu valoda.

Privātā saziņā ar draugiem Latvijas krievvalodīgie reizēm mēdz lietot arī latviešu valodu, tomēr pieejamie dati neliecina, ka šādā privātā saziņā latviešu valodas lietojums būtiski pieaugtu. Zināmas izmaiņas gan ir vērojamas valodas lietojumā uz ielas vai veikalā, šai gadījumā – par labu latviešu valodai.

Tajā, ka nelatvieši, par spīti labām latviešu valodas zināšanām, to ikdienā lieto samērā maz, iespējams, ir vainojama bieži vien pieminētā latviešu nevēlēšanās sazināties ar saviem citvalodīgajiem līdzpilsoņiem valsts valodā, tā vietā viegli pārejot uz krievu (šodien – arvien biežāk arī uz angļu) valodu.

MEDIJU VIDE

Sāpīgs jautājums attiecībā uz valodas lietojumu publiskajā telpā ir saistīts ar mediju vidi. Šajā jomā ir vērojams paralēlisms; proti, Latvijā pastāv divas, latviešu un krievu valodā funkcionējošas, mediju telpas, kas saturiski pārklājas tikai daļēji. Krievu valodā funkcionējošā mediju telpa lielā mērā ir sajūgta ar Krievijas Federācijas mediju ietekmi, kas atstāj būtisku iespaidu uz Latvijas krievvalodīgo publisko sfēru – īpaši elektronisko mediju jomā.

gada aptauja liecina, ka no Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem Krievijas TV kanālus biežāk nekā Latvijas kanālus skatās 50,8 procenti, savukārt gandrīz tikai Krievijas TV kanālus skatās 30,1 procents respondentu (latviešu vidū šie rādītāji ir attiecīgi 12,0 un 3,2 procenti). Tas diezgan skaidri parāda Latvijas informatīvās telpas sašķeltību, kas, starp citu, neveicina arī latviešu valodas zināšanu izplatību. Vienlaikus pozitīvā ziņa ir tā, ka latviešu valodas prestižs Latvijas cittautiešu vidū pakāpeniski aug; tāpat pieaug arī to cittautiešu skaits, kuri atzīst valsts valodas zināšanu par nepieciešamu un vērtē to pozitīvi.

SECINĀJUMI

Kopumā kopš neatkarības atjaunošanas latviešu valodas pozīcijas Latvijā ir nostiprinājušās gan likumdošanas, gan arī sociālo attiecību līmenī. Vairākums padomju okupācijas laika imigrantu ir apguvuši valsts valodu. Tās lietojums šobrīd ir kļuvis pašsaprotams jomās, no kurām vēl 1980. gados latviešu valoda bija gandrīz izstumta.

Vienlaikus, Latvijai kļūstot par Rietumu pasaules daļu, iekļaujoties globālajos ekonomiskajos un sociālajos procesos, latviešu valodai ir nācies saskarties ar jauniem izaicinājumiem – t.sk. arī ar angļu valodas straujo ienākšanu dažādās dzīves jomās, sākot no izglītības līdz publiskajai pārvaldei. Tieši tādēļ latviešu valodas saglabāšana arī turpmāk būs nozīmīgs politisks uzdevums, kam pamats likts Latvijas Satversmē.

Jāatzīst, ka šo uzdevumu īstenošanai nākotnē ir svarīgi mācīties no pagātnes neveiksmēm, tai skaitā pievēršoties valodas politikas “cukurgraudiņa” dimensijai – tā vietā, lai galveno akcentu liktu tikai uz “pātagas” elementiem. Latviešu valoda ir viena no Latvijas valsts pamatvērtībām. Tieši tādēļ tās sargāšana mūsdienu apstākļos nedrīkst būt politisks fetišs, bet gan atbildīgas un kompetentas valsts rīcības uzdevums.