Krieviski runājošie Latvijā: hibrīdiskās identitātes

Esmu pētījis Latvijas krieviski runājošo iedzīvotāju nostāju pret Latvijas un Krievijas politisko un informatīvo telpu. Manuprāt, krieviski runājošie ir izveidojuši unikālu identitātes stāvokli, kas vienlaikus noraida un pieņem gan latvisko, gan krievisko identitāti. Tādējādi krieviski runājošo identitāte Latvijā ir sarežģīts latviskās un krieviskās identitātes hibrīds.

KRIEVIJAS TAUTIEŠU POLITIKA

Pēdējos gados Krievija ir pastiprinājusi pūles sasniegt savus tautiešus ārzemēs. Krievija ne tikai mēģina izveidot ciešākas attiecības ar saviem tautiešiem, bet arī mazināt identificēšanos ar to valsti, kurā krieviski runājošie dzīvo. To panāk, uzsverot īpašības, kas it kā padara krievus unikālus – krievu tradīciju respektēšana, kolektīvisms (sobornostj), krievu valoda, liberālisma un individuālisma nicināšana un dziļa cieņa pret Krievijas izpratni par Otro pasaules karu.

Būtisks šīs stratēģijas aspekts saista krieviskuma (russkostj) kulturālās iezīmes ar to, ka “īstiem krieviem” vajadzētu atbalstīt Krievijas Federācijas politiku. Tādējādi Krievijas stratēģija politizē krievu kulturālo identitāti, lai izveidotu vienotu krievu tautiešu kopienu ar nedalītām vērtībām un nedalītu politisko lojalitāti Krievijai.

Nepārsteidz, ka Baltijas valstis, Ukraina un Rietumi kopumā tiek atainoti kā šo krievu vērtību ienaidnieki. Šīs valstis tiek apzīmētas kā fašistiskas, kulturāli samaitātas, par daudz liberālas un ka tās nonicina Krievijas vēsturi un kultūru. Tādēļ Krievijas tautiešu politika cenšas novērst krieviski runājošo latviskošanu.

LATVIJAS NACIONĀLĀ TELPA

Neskatoties uz Krievijas pūlēm, manuprāt, daudzi Latvijas krieviski runājošie nejūt tik ciešas politiskās saites ar Krievijas Federāciju, kā Kremlis ir cerējis. Tajā pašā laikā signāli, kas nāk no Latvijas valsts, paradoksālā kārtā apstiprina Maskavas nepārprotamo vēstījumu. Latvijas mediju un politiskās telpas analīze liecina, ka krieviski runājošos bieži attēlo kā lojālākus Maskavai nekā Rīgai. Piemēram, krieviski runājošo vēlme lietot krievu valodu vai Krievijas medijus tiek uzskatīta par pierādījumu skaidrām politiskām un kultūras saitēm ar Krievijas Federāciju.

Ja Krievija cenšas politizēt krievu kultūru, tad tas pats sakāms par Latvijas valsti. Tiem krieviski runājošiem, kuru lielākajai daļai vecāki vai vecvecāki nonāca Latvijā padomju okupācijas laikā, nepārtraukti atgādina viņu nelikumīgo statusu Latvijā. Pilsonības likums, valodas politika, politiskās debates un diskusijas par vēsturi – tas viss pastiprina priekšstatu par nelikumību un veicina piederības trūkumu. Nesen pieņemtā Latvijas Satversmes preambula tam ir izcils piemērs. Tur etniskās Latvijas tautas (latviešu nācijas) jēdziens ir skaidrots kā Latvijas valsts centrālais kodols. Krieviski runājošajiem tādējādi atliek maz iespēju, ka viņus pieņems kā likumīgus Latvijas tautas kodola dalībniekus.

IDENTITĀTES STRATĒĢIJAS

Neraugoties uz negatīvo spiedienu gan no Latvijas, gan Krievijas politiskās telpas, krieviski runājošie Latvijā ir spējuši sev izveidot hibrīdas identitātes, kas vienlaikus ir latviskas un krieviskas. Vairākumam krieviski runājošo daudzi faktori vēl arvien ir ļoti svarīgi – to skaitā krievu valoda un vēstures izpratne (galvenokārt par Otro pasaules karu). Kaut gan lielākā daļa krieviski runājošo domā, ka ir svarīgi mācīties latviešu valodu, un uzskata Latviju par savām mājām, pierādījumi liecina, ka viņi negrib pazaudēt savu krievisko kultūras identitāti. Tādēļ krievu valodas saglabāšana ir krieviski runājošo galvenās rūpes.

Tomēr politiskās saites ar Krievijas Federāciju ir visai vājas. Latvijā daudzi krieviski runājošie izjūt kulturālu pārākumu pār Krievijas krieviem. Viņi izrāda lepnumu par to, ka ir eiropejiskāki un civilizētāki. Daudzi Krieviju uzskata par svešu un savādu zemi. Tādēļ identifikāciju ar Krievijas kultūru nevajadzētu uzskatīt par pierādījumu prezidenta Putina un Krievijas politikas atbalstam.

Vēsturiskās atmiņas pārstāv vienu no vissarežģītākajām un strīdīgākajām kultūras jomām. Kopumā ir pieņemts, ka krieviski runājošajiem un etniskajiem latviešiem ir atšķirīgi uzskati par Otrā pasaules kara vēsturi. Taču pat šajā ziņā krieviski runājošajiem Latvijā un krieviem Krievijā uzskati atšķiras. Gados jauni krieviski runājošie zināmā mērā arvien vairāk ir ar mieru pieņemt, ka Padomju Savienība okupēja Latviju. Tai pašā laikā daudzi krieviski runājošie vēlas uzsvērt Sarkanarmijas pozitīvo (atbrīvotāja) lomu uzvarā pār fašismu. Tas liecina, cik lielā mērā krieviski runājošie ir gatavi pieņemt naratīvus un identitāti gan no Latvijas, gan Krievijas telpas.

POLITIKAS IETEIKUMI UN SECINĀJUMI

Šīs pētniecības rezultāti ved pie vairākiem loģiskiem politikas ieteikumiem. Vissvarīgākais – politikas veidotājiem jāapzinās vairākuma Latvijas krieviski runājošo sarežģītā un hibrīdiskā identitāte. Tajā pašā laikā daudziem krieviski runājošajiem ir grūti justies pieņemtiem kā Latvijas kodola kopienas pārstāvjiem. Lai gan Latvija ir viņu dzimtene, īstenotā politika bieži vien rada iespaidu, ka Latvijas valsts pārstāv etnisko latviešu intereses un etnisko latviešu nāciju.

Viens no veidiem, kā to pārvarēt, būtu depolitizēt krievu kultūru un pārstāt uztvert krievu valodu un kultūru kā apdraudējumu Latvijas pastāvēšanai. Kā redzams Krimas aneksijas gadījumā, prezidents Putins dedzīgi vēlējās Krieviju atainot kā krieviski runājošo kultūras un politisko tiesību aizstāvi. Krievijas neatlaidīgā tautiešu politika var vienot kultūras identitāti un politisku rīcību. Izrādot pozitīvāku nostāju pret krievu kultūru, Latvijas valsts politika radītu saikni ar krieviski runājošajiem.

Latvijas valstij vajadzētu uzsvērt pozitīvos Latvijas krievu tēlus, tas ir, tos, kuri labi jūtas gan latviskajā, gan krieviskajā kultūras telpā. Latvijas krievi, lai gan dažādi, veido neatkārtojamu Latvijas indivīdu grupu. Nevajadzētu uzskatīt, ka Latvijas krievi pēc savas būtības ir prokrieviski. Te svarīgs ir latviskais elements, bet tāpat arī krieviskās identitātes aspekts. Iepriekš īstenotā politika centusies latviskot krieviski runājošos, taču pētījumi rāda, ka tas varēs izdoties tikai tad, ja valsts atzīs krievu kultūras aspektus viņu identitātē.

IETEICAMĀ LITERATŪRA

Ammon Cheskin, Russian Speakers in Post-Soviet Latvia. Discursive Identity Strategies, Edinburgh University Press, 2016.