Salaspils nometne. Vēsture un piemiņa

No Otrā pasaules kara beigām līdz mūsdienām par Salaspils nometni atklātībā ir pausti dažādi viedokļi. Ilgus gadus dominējošais bija Padomju Savienībā izplatītais uzskats, ka Salaspils bijusi “nāves nometne”, kurā iznīcināti vismaz 53 000 (nometnē un tās filiālēs kopā – 100 000) padomju pilsoņu. Reizē ar to tika radīts priekšstats, ka Salaspils nometnē bijuši tik drausmīgi dzīves apstākļi, ka ieslodzītie nogalināti un pazemoti nepārtraukti un visādos veidos, šeit notikuši masveida medicīniskie eksperimenti ar bērniem, no kuriem tūkstoši miruši tāpēc, ka viņiem ņemtas asinis u.tml. Vienlaikus padomju historiogrāfijā maz pētīts bija vācu gūstā nonākušo sarkanarmiešu liktenis karagūstekņu nometnēs Salaspils apkārtnē, tās mākslīgi sasaistot ar civilpersonām izveidoto nometni Salaspilī, daudzkārtīgi pārspīlējot ieslodzīto un mirušo cilvēku skaitu. Daudzi no šiem padomju propagandas radītajiem priekšstatiem vēlāk ir nonākuši arī zinātniskajā apritē un atstājuši iespaidu vēstures pētniecībā un sabiedriskajā domā vēl mūsu dienās.

SALASPILS NOMETNES STATUSS

Salaspils nometne ietilpa plašajā nacionālsociālistiskās Vācijas izveidotajā soda nometņu sistēmā. Sākotnēji Drošības policija un SD Latvijā Salaspili vēlējās veidot kā koncentrācijas nometni, bet Reiha drošības Galvenā pārvalde Berlīnē to noliedza. Tā atļāva izveidot “paplašinātu policijas cietumu”, kurā vēlāk kā atsevišķu nodaļu iekārtoja “darba audzināšanas nometni”. 1942./1943. gada mijā klāt nāca vēl viena “nodaļa”, kurā ievietoja notiesātos SS un policijas dienestā atrodošos igauņus, latviešus un lietuviešus, bet vēlāk arī igauņu un latviešu leģionu karavīrus. Līdz ar to Salaspils nometne laika posmā no 1942. gada maija līdz 1944. gada septembrim vienlaikus darbojās gan kā “paplašināts policijas cietums” un “darba audzināšanas nometne”, gan kā sodīto baltiešu policijas bataljonu un leģionu karavīru ieslodzījuma vieta, gan arī nometne ar vēl citām funkcijām, piemēram, tranzītā esošo ieslodzīto īslaicīgai uzņemšanai.

Salaspils nometne nekad nebija pakļauta Koncentrācijas nometņu pārvaldei (SS Wirtschaftsverwaltungshauptamt), un no šādas pakļautības Drošības policija un SD Latvijā vienmēr centās izvairīties. Drošības policijas un SD komandieris Latvijā SS šturmbanfīrers R. Lange visu laiku uzskatīja, ka Salaspils katrā ziņā jāpatur Drošības policijas pārvaldījumā, pār kuru tai ir neierobežota kontrole. Neapšaubāmi, Salaspils bija represīva soda nometne, bet tai bija savas īpatnības, ar ko tā atšķīrās no īstajām koncentrācijas nometnēm. Piemēram, uz Salaspili bija attiecināti Policijas cietumu, Darba audzināšanas nometņu un SS tiesas noteiktie kārtības noteikumi, kas bija citādi nekā koncentrācijas nometnēm. Tomēr pastāvēja arī līdzības ar koncentrācijas nometņu kārtību, ko Salaspils nometnes vadība arī nenoliedza, bet tās bija tikai līdzības, ne atbilstības. Piemēram, apcietināto iedalīšana dažādās kategorijās, darba noteikumi u. c.

SALASPILS NOMETNES IESLODZĪTIE

Līdz šim vēstures zinātnē visumā dominēja publikācijas par Salaspils nometnes celtniecības fāzi, kad tās būvniecībā bija iesaistīti no Vācijas un citām zemēm uz Latviju atvestie ebreji, kuru kopskaits pētniecībā novērtēts ap 1500–1800 (no tiem miruši līdz 1000) cilvēku.

Salaspils nometne tika izveidota arī tamdēļ, lai Rīgas cietumos nebūtu jātur nesamērīgi liels ieslodzīto skaits. Ja izmeklēšana pret kādu indivīdu bija pabeigta, viņu varēja nosūtīt uz Salaspils nometni, kā sodu parasti piemērojot drošības ieslodzījumu (Schutzhaft). Atkarībā no tā, vai pret šo personu bija veikta tikai izmeklēšana vai arī tā jau bija sodīta, cilvēkam tika piešķirts attiecīgs ieslodzītā statuss/kategorija Salaspils nometnē. Cik cilvēku visā Salaspils nometnes pastāvēšanas laikā bija tajā ievietots, nav precīzi nosakāms, jo ieslodzīto reģistri ir iznīcināti. Ir saglabājusies pilnīga statistika par ieslodzīto skaitu tikai atsevišķos datumos. Piemēram, 1943. gada janvārī Salaspils nometnē bija ieslodzīti 1857, 1. aprīlī – 1990, bet maijā – 2197 cilvēki. Vēl trūcīgākas ir ziņas par sodīto personu iedalījumu A, B, C kategorijā.

Personas, kas nonāca Salaspilī izveidotās “darba audzināšanas nometnes” daļā, bija sodītas ar ieslodzījumu līdz 56 dienām. Arī par šīs kategorijas ieslodzītajiem pieejama tikai ļoti nepilnīga statistika. Tikai aptuveni var pieņemt, ka Salaspils nometnē vidēji mēnesī uzturējās 70–80 darba noteikumu pārkāpēju. Tas nozīmē, ka visā nometnes pastāvēšanas laikā viņu kopskaits varēja sasniegt 1800 personu.

Arī informācija par cilvēkiem, kuri bija aizturēti partizānu apkarošanas un piespiedu darbaspēka vervēšanas akcijās un caur Salaspils nometni vēlāk nosūtīti tālāk uz Vāciju, ir nepilnīga. Cik personu nonāca Salaspilī no 1943. gada februārī–aprīlī Baltkrievijā īstenotās akcijas “Ziemas burvība” (Winterzauber), nosakāms tikai aptuveni. Zināms, ka no 7465 šajā akcijā sagūstītajiem cilvēkiem uz Salaspils nometni atveda apmēram 4000 personu. No 1943. gada augustā/septembrī Latgalē realizētās akcijas “Vasaras ceļojums” (Sommerreise) Salaspilī nokļuva 3284 cilvēki. Par dažiem sīkākiem transportiem, kas arī tika nosūtīti uz Salaspils nometni, precīzu ziņu trūkst. Akcijas “Ziemas burvība” laikā sagūstītie bērni pēc nonākšanas Salaspils nometnē tika šķirti no vecākiem un nometnē uzturējās salīdzinoši īsu laiku. Aptuveni 1700 bērnu jau līdz 1943. gada aprīļa vidum bija no nometnes atbrīvoti un izvietoti Rīgas novada pagastu lauku saimniecībās un citās ģimenēs. Kaut arī šiem bērniem apstākļi Salaspils nometnē bija ļoti smagi un traumatiski, nav pamata uzskatīt, ka nometnē būtu notikušas masveida bērnu slepkavības. Nav noliedzams, ka daļa bērnu (lielākoties paši mazākie) pēc atvešanas uz Salaspili šeit nomira (dati svārstās starp 250 un 650 mirušajiem), bet tās bija nepilnvērtīgā uztura, bada, slimību un epidēmiju sekas, nevis medicīnisku eksperimentu rezultāts.

No 1943. gada pavasara Salaspils nometnē speciālā nodalījumā sāka ievietot latviešu, lietuviešu un igauņu policijas bataljonu karavīrus, kuri bija notiesāti par dažādiem pārkāpumiem. Vēlāk uz nometni nosūtīja arī XVI SS un policijas tiesas notiesātos igauņu un latviešu leģionārus. 1943. gada decembrī šīs kategorijas ieslodzīto skaits bija 204 personas, bet 1944. gadā militārpersonu skaits nometnē strauji pieauga. Kaut arī par viņu atrašanos Salaspils nometnē nav atrodama precīza statistika, zināms, ka jūlijā/augustā aptuveni 2000 Salaspilī ieslodzīto karavīru ieskaitīja jaunizveidotajos soda un būvbataljonos Latviešu leģiona Ģenerālinspektora štāba pakļautībā.

Kopumā pēc aptuveniem aprēķiniem iespējams konstatēt, ka visā Salaspils nometnes pastāvēšanas laikā šeit ilgāku vai īsāku laika posmu bija ieslodzīti 21 855–23 035 cilvēki, no kuriem 11 735 bija dažādās akcijās pārvietotas personas, kas Salaspilī uzturējās tikai īsu laiku, bet vēlāk tika nosūtītas citur.

SALASPILS NOMETNES BILANCE

Salaspils nebija “nāves nometne” tādā izpratnē, ka uz turieni neveda cilvēkus, lai viņus tur speciāli iznīcinātu. Salaspils nometnē arī nebija gāzes kameru, un uz turieni nesūtīja gāzes automašīnas, lai tajās masveidīgi slepkavotu ieslodzītos. Tomēr daļai ieslodzīto Salaspils nometne patiešām kļuva par viņu nāves vietu, bet daudziem ieslodzītajiem vairāk vai mazāk tā bija skarbs izdzīvošanas pārbaudes starpposms tālākajā ceļā uz koncentrācijas nometnēm ārpus Latvijas. Ja no Salaspils nometnes uz koncentrācijas nometnēm Vācijā un Polijā nosūtīja aptuveni 4000 ieslodzīto, tad var pieņemt, ka no viņiem gāja bojā vairāk nekā 1500 cilvēku.

Pieaugušos tranzītieslodzītos, kurus aizturēja akcijās “Ziemas burvība” un “Vasaras ceļojums” (kopā ap 4000 personu), nosūtīja uz Vāciju, kur viņus nodeva Ģenerālpilnvarotā darbaspēka izmantošanai (Generalbevollmächtigter für den Arbeitseinsatz) rīcībā. Tālākais šo cilvēku liktenis bija atkarīgs no tā, kādai strādājošo kategorijai viņi tika pieskaitīti. Kādas bija citu akciju laikā aizturēto un vēlāk caur Salaspili uz Vāciju nosūtīto cilvēku (4500 personu) tālākās gaitas, nav zināms. Lielā mērā tas bija atkarīgs no tā, vai šīs personas Vācijā tika ievietotas koncentrācijas nometnē vai nodotas Ģenerālpilnvarotajam darbaspēka izmantošanai. Piederība darbaspēka kategorijai deva labas iespējas Vācijā karu pārdzīvot. Tranzītieslodzīto personu likteņi pēc kara, proti, cik no viņiem izdzīvoja, cik atgriezās Latvijā, Baltkrievijā vai Krievijā, līdz šim nav pētīti, bet ziņas par to atrodamas vien atsevišķās atmiņu publikācijās. Tomēr zināms, ka kara beigas Latvijā sagaidīja aptuveni 2700 Baltkrievijas un Latgales bērnu, kurus neaizsūtīja uz Vāciju, bet sadalīja pa zemnieku saimniecībām, audžuģimenēm un dažādām bērnu iestādēm.

Pirmajos pēckara gados padomju okupētajā Latvijā atrašanās ieslodzījumā Salaspilī nereti tika uzlūkota ar zināmām aizdomām par izdzīvojušo personu uzticamību padomju režīmam vai pat par viņu sadarbību ar vācu okupācijas varu, ja jau šie cilvēki nacistu okupācijas laikā bija apcietināti, bet palikuši dzīvi un karu pārdzīvojuši. Tikai 20. gadsimta 60. gados tika izveidota “Salaspils koncentrācijas nometnē ieslodzīto biedrība”, kurā uzņēma ap 500 bijušo ieslodzīto. Šīs organizācijas vairākumu veidoja lielākoties komunistiski noskaņoti cilvēki, kuru ciešanas varēja un arī tika izmantotas padomju propagandas vajadzībām. Trūkst datu par bijušajiem Salaspils nometnes ieslodzītajiem, kuri kara beigas sagaidīja Vācijā un Latvijā vairs neatgriezās, kā arī par cilvēkiem, kas, nebūdami komunistiski noskaņoti, neiesaistījās bijušo Salaspils nometnes ieslodzīto pēckara aktivitātēs. Tikai aptuveni 500 pēc kara Latvijā reģistrēto bijušo nometnes ieslodzīto ir neliela daļa no 6000–7000 politieslodzīto kopskaita. Tas liek domāt, ka nāves pļauja koncentrācijas nometnēs ārpus Latvijas teritorijas ir bijusi ievērojama.

NOSLĒGUMS

Salaspils nometne ar savu nežēlību, brutalitāti un necilvēcīgajiem dzīves un darba apstākļiem maz atšķīrās no citām nacionālsociālistiskās Vācijas soda nometnēm. Tā nebija sevišķi liela – ar caurmērā 1800–2200 ieslodzītajiem, kuri šeit uzturējās vienā laikā. Kaut arī Salaspils nometnē ieslodzīto un bojā gājušo cilvēku skaits ievērojami atšķiras no savulaik padomju historiogrāfijā un propagandā paustajiem pārspīlētajiem skaitļiem, tas nekādā ziņā nemazina nacistu okupācijas varas un tās veiktajās represijās iesaistīto vietējo iedzīvotāju atbildību un vainu par šiem noziegumiem. Vēstures pētniecībā veiktā faktu noskaidrošana nav faktu relativizēšana vai falsificēšana, bet patiesības uzzināšana, kas ir svarīga gan Salaspils nometnes vēstures atspoguļošanā Latvijas un ārzemju akadēmiskajā vidē un publiskajā telpā, gan nacionālsociālistiskā režīma noziedzīgās sistēmas.

IETEICAMĀ LITERATŪRA

• Céline Bayou, Eric Le Bourhis, Rendez-vous manqué entre histoire et mémoire. Le camp de concentration de Salaspils en Lettonie. In: Le Courrier des pays de l’Est, 6, No.1064, 2007, pp. 65–76.
• Bлад Богов (Cост.), Приговоренные нацизмом. Концлагерь Саласпилс: забытая история. Сборник документальных свидетельств о злодеяниях немецких нацистов и их пособников в годы германской оккупации Латвии в 1941–1944 гг. Рига, 2011.
• Andrej Angrick, Peter Klein, The “Final Solution” in Riga. Exploitation and Annihilation, 1941-1944. New York, Oxford: Berghahn Books, 2012
• Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne, Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941-1944. Rīga, Lauku Avīze, 2016