Holokausts nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā

Līdz ar Vācijas iebrukumu Padomju Savienībā 1941. gada 22. jūnijā sākās holokausta jeb šoā (katastrofas) aktīvā fāze. Nacistu slepenais t.s. “ebreju jautājuma galīgais atrisinājums” (Endlösung der Judenfrage) paredzēja nogalināt visus PSRS teritorijā dzīvojošos ebrejus. 1930. gadu otrajā pusē Latvijā dzīvoja 93 479 ebreji (1935). Padomju okupācijas varas īstenotās 1941. gada 14. jūnija masu deportācijas upuru vidū bija arī 1771 ebreju tautības iedzīvotājs. PSRS un Vācijas kara pirmajās dienās evakuēties uz austrumiem paguva vien aptuveni 15 tūkstoši cilvēku. Lielākā daļa Latvijas ebreju gāja bojā 1941. gadā, līdz kara beigām izdzīvoja tikai nedaudzi. Latvijā tika nogalināta arī lielākā daļa uz šejieni kara laikā deportēto Vācijas, Austrijas, Ungārijas un Čehoslovākijas ebreju. Genocīds tika vērsts arī pret Latvijas romiem un garīgi slimajiem. Holokausts ir lielākais pret civiliedzīvotājiem pastrādātais masveida noziegums Latvijas vēsturē – nacistiskās okupācijas laikā aizgāja bojā aptuveni 73 000 Latvijas ebreju un 16 000 ārzemju ebreju.

HOLOKAUSTA NORISE LATVIJĀ

Holokausta īstenošanu vācu okupētajā Latvijā sākotnēji veica Vācijas drošības policijas un SD speciālā vienība Einsatzgruppe A – lielākā no četrām šādām einzacgrupām. To vadīja SS brigādes ģenerālis un policijas ģenerālmajors Valters Štālekers (Stahlecker). Taču akcijās pret ebrejiem tādā vai citādā veidā bija iesaistīti visi vācu okupācijas spēki un iestādes. Visās apdzīvotajās vietās, kur dzīvoja ebreji, līdz ar vācu karaspēka daļu ienākšanu, nekavējoties tika izdoti pirmie pret ebrejiem vērstie rīkojumi un tādējādi gatavota viņu nogalināšana. Sākumā tika ieviesti dažādi ierobežojumi un aizliegumi, pēc tam notika ebreju reģistrācija, viņiem uz apģērba obligāti bija jāuzšuj jūdaisma simbols – sešstaru Dāvida zvaigzne. Ebrejiem konfiscēja īpašumus, tam sekoja viņu izolēšana un galu galā noslepkavošana. Pirmās slepkavības notika jau 1941. gada 23. jūnijā Grobiņā netālu no Liepājas. Kaut gan atsevišķi ebreju nogalināšanas gadījumi okupētās Latvijas teritorijā bija jau PSRS un Vācijas kara pirmajās dienās, masveida raksturu tie ieguva dažas nedēļas vēlāk. Vācu militārajām un civilajām iestādēm bija nepieciešams iedibināt savu varu un veikt vietējo iedzīvotāju iesaistīšanu slepkavībās. Tās notika visās apdzīvotajās vietās, kur bija kaut niecīgs ebreju iedzīvotāju skaits. Slepkavību galvenie veicēji bija īpaši izveidotas SD vienības Viktora Arāja un Mārtiņa Vagulāna vadībā, kuru pastāvēšanas laikā tajās iesaistījās vairāki simti vīru, kā arī vietējās pašaizsardzības vienības. Holokausta īstenošanā tika iesaistīta arī Latviešu palīgpolicija, atsevišķos gadījumos arī vācu karaspēka un policijas vienības. Liela nozīme bija arī nacistu īstenotajai totālajai antisemītiskajai propagandai, galvenokārt okupācijas varas izdotajos latviešu preses izdevumos. Tika nodedzinātas jūdaistu kulta celtnes – sinagogas, ebreji tika izdzīti no savām mājām un norobežoti atsevišķās teritorijās vai ēkās. Jau 4. jūlijā Rīgā tika nodedzināta 19. gs. otrajā pusē celtā horālā sinagoga Gogoļa ielā un citi ebreju dievnami. 23. augustā Maskavas priekšpilsētā tika izveidots geto, kur tika sadzīti 29 602 cilvēki. Daugavpils geto ievietoja 14 000, vairākus tūkstošus arī Liepājas geto. Līdz 1941. gada novembrim bija nogalināti praktiski visi ebreji provinces pilsētās, kā arī Liepājā un Daugavpilī. Rīgā vairāki tūkstoši cilvēku vācu okupācijas pirmajos mēnešos tika nonāvēti Biķernieku mežā, bet 1941. gada novembrī SS reihsfīrers Heinrihs Himlers (Himmler) deva rīkojumu pilnībā “atbrīvot” Rīgas geto no palikušajiem vietējiem ebrejiem. Rīgā ieradās SS obergrupenfīrers Frīdrihs Jekelns (Jeckeln), kas bija atbildīgs par masu slaktiņu Babin Jarā (Бабин Яр) Ukrainā, kurā dzīvību bija zaudējuši vairāk nekā 33 000 ebreju. 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī viņa vadībā Rumbulā tika nogalināti aptuveni 25 000 Latvijas un 1000 no Vācijas atvesto ebreju. Pēc Rumbulas slaktiņa dzīvi bija palikuši spaidu darbos nodarbinātie aptuveni 6000 ebreju. Sākot ar 1942. gada februāri, darbspējīgie 16 līdz 32 gadus vecie ebreji tika izvietoti Rīgas geto paliekās jeb mazajā geto un vēlāk pārvietoti uz Mežaparka (Konzentrationslager Kaiserwald) un citām koncentrācijas nometnēm. 1944. gadā izdzīvojušie tika deportēti uz nometnēm Vācijā.

Vācu nacistiskā okupācijas vara īstenoja genocīdu arī pret Latvijas romu (čigānu) tautas pārstāvjiem un garīgi slimajiem. Vairākās Latvijas pilsētās tika nonāvēti aptuveni 2000 romu, psihiatriskajās slimnīcās Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Strenčos u.c. – aptuveni 2327 cilvēku.

ĀRZEMJU EBREJU LIKTENIS LATVIJĀ

Sākot ar 1941. gada novembri, uz Latviju tika deportēti ebreji no Vācijas, Austrijas, Čehoslovākijas un Ungārijas. Viņus izvietoja Rīgas geto, bet 1941. gada 30. novembrī aptuveni 1000 no viņiem nošāva Rumbulā. Decembra sākumā uz Rīgu tika deportēti ebreji no Nirnbergas, Štutgartes, Vīnes un Hamburgas. Liela daļa deportēto tika uzreiz nošauta Biķernieku mežā, bet izdzīvojušos 1943. gada novembrī aizveda uz Aušvicas (Osvencimas) nāves nometni okupētajā Polijā. No okupētās Latvijas un uz Latviju deportētajiem ebrejiem izdzīvoja tikai 1182 cilvēku. No 1943 gada līdz 1944. gadam Mežaparkā Rīgā pastāvēja koncentrācijas nometne “Riga-Kaiservald” ar vairākām filiālēm Ziemeļkurzemē. Pēc Rīgas geto slēgšanas 1943. gada 2. novembrī tur ieslodzīja ārzemju ebrejus un izdzīvojušos Latvijas ebrejus. Vairāk nekā 1000 ārzemju ebreju bija iesaistīti Salaspils nometnes celtniecībā, taču pašā nometnē atradās neliels skaits ebreju, jo nometne nebija primāri paredzēta ebreju nometināšanai. Daļa izdzīvojušo un nometnēs ieslodzīto ebreju kara beigu posmā deportēja uz citām nometnēm Ostlandē (Ostland), bet darbnespējīgos, tuvojoties frontei, nogalināja. No Rīgas un Dundagas nometnēm uz Vāciju tika izvesti apmēram 7000 ebreju.

LATVIJAS IEDZĪVOTĀJI UN HOLOKAUSTS

Latvijas sabiedrību holokausta laikā var iedalīt trīs daļās. Absolūtais mazākums bija cilvēki, kas riskēja ar savu dzīvību, glābdami ebrejus. Pēc jaunākajiem datiem ir zināmi 646 ebreju glābēji un 790 glābšanas gadījumi – 576 cilvēki tajos izdzīvoja, bet 214 tika atrasti un nošauti, viņu glābēji ieslodzīti Rīgas centrālcietumā, Salaspils nometnē un vēlāk aizvesti uz Štuthofas nometni vācu okupētajā Polijā. Otrs mazākums bija noziegumos iesaistītie; tiešie slepkavas, gūstekņu un viņu mantas apsargi, ebreju uzskaites veicēji, kā arī tie, kuri tika iesaistīti masu kapu izveidošanas darbos. Pie iesaistītajiem var tikt pieskaitītas arī tie, kuri aktīvi nodarbojās ar antisemītisko propagandu – tā sauktie “rakstāmgalda slepkavas” (Tischmörder) un tie, kuri piesavinājās nogalināto ebreju mantu un īpašumus. Holokaustā vairākos līmeņos bija iesaistītas pašvaldību un pašpārvaldes iestādes. Absolūtais vairākums bija malā stāvētāji. Kara laikā nacisti izvērsa plašu antisemītisko propagandu, motivējot vietējos vai nu atbalstīt noziegumus, vai pasīvi tos akceptēt.

NOSLĒGUMS: HOLOKAUSTA SEKAS UN UPURU PIEMIŅA LATVIJĀ

Kara beigas Latvijā sagaidīja tikai vairāk nekā 500 ebreju. Aptuveni 73 000 ebreju bija gājuši bojā, un tiem nedaudzajiem, kuriem bija izdevies izdzīvot, kā arī tiem, kuri pēc kara atgriezās no evakuācijas, bija no jauna jāveido ebreju kopiena. Padomju komunistiskais režīms ebreju reliģisko un kultūras dzīvi visādi ierobežoja, taču pilnībā neaizliedza, un daudzās vietās Latvijā notika upuru pārbedīšana un piemiņas zīmju uzstādīšana. Padomju historiogrāfijā genocīdam pret ebrejiem netika pievērsta īpaša vērība, līdz ar to akadēmiskajā līmenī to nepētīja. Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu holokausta upuru piemiņai un tā vēstures izpētei tika pievērsta pastiprināta uzmanība. 4. jūlijs ar likumu noteikts par Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu, kad visā valstī tiek izkārti karogi sēru noformējumā. Pilnvērtīgi atsākoties ebreju kopienas dzīvei, holokaustā izdzīvojušais vēsturnieks Marģers Vestermanis izveidoja muzeju “Ebreji Latvijā”, visā Latvijā tika izvērsts liels darbs holokausta upuru piemiņas saglabāšanā, ebreju nogalināšanas vietās uzstādītas piemiņas zīmes. Tiek godāti arī ebreju glābēji – Ķīpsalā Rīgā uzcelts Žaņa Lipkes memoriāls, kurā regulāri notiek dažādi ekskursijas, lekcijas un diskusijas. Piemiņas pasākumos 4. jūlijā un 30. novembrī piedalās augstākās valsts amatpersonas. 2016. gada 30. novembrī, atsaucoties sociālajos tīklos izplatītajam aicinājumam, Rumbulas upurus pirmoreiz pieminēja arī pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Pēdējās desmitgadēs veikta detalizēta holokausta pētniecība akadēmiskajā līmenī, kuru savulaik aizsāka Amerikas latviešu vēsturnieks Andrievs Ezergailis un plaši izvērsa Valsts prezidenta Latvijas Vēsturnieku komisija.