Zem kājām liktais ceļš

Raksta autore: Latvijas Okupācijas muzeja Piemiņas vietu projektu speciāliste Kristīne Čakstiņa.
 
2023. gada nogalē Latvijas Okupācijas muzejā (LOM) nonāca liecības no pagātnes – maiss ar fotogrāfijām un dokumentiem un koferis ar vēstulēm. To LOM nogādāja muzeja gids Dainis Rižkins, kurš šos materiālus pārveda no kādas Dzelzavas pagasta mājas bēniņiem. Pievienotais apraksts liecināja, ka tas pieder ceļu inženierim Jānim Vēzītim. Sākot šķirot un pētīt iegūtos materiālus, atklājās, ka tie slēpj kāda ārkārtīgi interesanta, daudzpusīga un labestīga cilvēka profesionālo, radošo un personīgo dzīvesstāstu. 

J. Vēzīša biogrāfija (līdz 1945. gadam) 

Jānis Vēzītis (skat. 1. att.) dzimis 1907. gada 4. oktobrī Madonas novada Dzelzavas pagastā, Otto (1878–1953) un Emmas (1888–19..?) Vēzīšu ģimenē (skat. 2. att.). Jānim bija jaunāka māsa Kornēlija (dz.1909- 19..?) un brālis Gastons Alfrēds (1911–1987). Pēc sākumskolas beigšanas 1925. gadā Vēzītis iestājās Rīgas pilsētas Amatnieku skolā – tehnikumā (skat. 3. att.) (pašlaik – Rīgas Celtniecības koledža), kuru, kā viņš pats to raksta, pabeidza ar lielu piepūli, jo pa dienu bija jāstrādā daudzos gadījuma darbos.¹ Pēc tehnikuma absolvēšanas 1931. gadā Vēzītis uzsāka darbu Šoseju un zemes ceļu departamenta tehniskajā pārvaldē par II šķiras tehniķi (skat. 4. att.). Viņš darbu atstāja 1939. gadā pēc paša lūguma.² No 1939. līdz 1940. gadam Vēzītis darba gaitas turpināja A/S Kūdra par būvniecības tehniķi, bet no 1942. līdz 1945. gadam – Rīgas gaļas kombinātā (pašlaik A/S Rīgas miesnieks) celtniecības nodaļā par būvtehniskā nodrošinājuma vadītāju. No 1932. līdz 1939. gadam J. Vēzītis bija paramilitārās organizācijas Aizsargi biedrs (skat. 5. att.). Policijas vadītā organizācija  gādāja  par miera, drošības un kārtības uzturēšanu savā apkārtnē,³ kā arī piedalījās un balstīja premjerministra Kārļa Ulmaņa sazvērnieku grupas veikto valsts apvērsumu 1934. gada 15. maijā. Organizācijā Vēzītis pildīja revīzijas komisijas locekļa amatu.⁴ Aizsargi mācību procesā piedalījās dažādos militāro spēju pārbaudījumos. 1936. gada 15. decembrī izdevumā Aizsargs J. Vēzītis minēts pie sasniegumiem šaušanā ar mazkalibra šauteni stāvošā mērķī, no 53 šāvējiem ieņemot 40. vietu.⁵ 1943. gadā Vēzīti apcietināja vācu okupācijas spēki par pistoles TT glabāšanu. Ieslodzījumā viņš pavadīja no 1943. gada 27. janvāra līdz 1944. gada 27. martam. Pēc atbrīvojuma no vācu ieslodzījuma Vēzīti norīkoja vācu policijā par kurjeru, jo, kā pats raksta, viņš tika atzīts par derīgu tikai ārpus ierindas dienestam.⁶ Vēzītis dzīvoja Rīgā, Dainu ielā 6. 

Apcietinājums, ieslodzījums, nometinājums un atgriešanās mājās

Padomju okupācijas vara Vēzīti apcietināja 1945. gada janvārī, Rīgā. Mājās palika sieva Elza, kas bija gaidībās ar dēlu Agri (dz. 1945.g.).⁷ 1946. gadā Vēzīti notiesāja pēc Krievijas PSFR kriminālkodeksa 58 – 1“a’’ panta par dzimtenes nodevību, ar brīvības atņemšanu uz četriem gadiem. J. Vēzīša krimināllietā (skat. 6. att.)⁸ 1946. gada 19. februāra apsūdzības rakstā teikts, ka viņš no 1932. gada līdz 1939. gadam bija kara – "fašistiskās organizācijas Aizsargi” biedrs; bija pašaizsardzības grupā, glabāja šaujamieroci ar mērķi to izmantot pret Sarkano armiju; 1941. gada jūlijā darbojās komandā, kas vāca un šķiroja ieročus un kara atribūtiku, ko atstāja Sarkanā armija, pametot Latviju; strādāja vācu policijā un piedalījās iedzīvotāju dokumentu pārbaudē ( tulkojums no krievu val. – K. Č.). Vēzītis savu vainu pilnībā atzina. Pēc notiesāšanas Vēzīti nosūtīja uz Permas novadu, Molotovas apgabalu, Širokolaga nometni. Pēc soda izciešanas 1948. gada 13. janvārī viņu pārsūtīja nometinājumā uz Krasnojarskas novadu, Jeņisejas apgabalu, Jeņisejsku (skat. 7. att.). Pēc atkārtotiem (1953. g. un 1956. g.) apžēlošanas lūgumiem, 1957. gada 30. jūlijā Baltijas kara apgabala kara tribunāls Vēzīša lietā nozieguma sastāvu nesaskatīja un lietu pret viņu izbeidza.⁹ 
J. Vēzītis no Sibīrijas okupētajā Latvijā atgriezās 1969. vai 1970. gadā. 1971. gadā viņš iegādājās māju Madonas novada Dzelzavas pagastā, kurā vēl līdz šim brīdim saimnieko dēla Agra sieva Mudīte un no kurienes arī nāk Vēzīša ģimenes materiāli (skat. 8. att.). Vēzītis mājai piebūvēja verandu un turpināja saimniekot jau iekoptajā dārzā. Lauku romantisko ainavu papildina savulaik no Sibīrijas atvestā ciedru priede, kas nu jau zaļo vairs tikai pašā galotnē. 
Jānis Vēzītis mira 1989. gada 27. oktobrī un ir apbedīts Dzelzavā Mierkalna kapos dzimtas kapa vietā (skat. 9. att.). Tur dus arī viņa abi vecāki, brālis Alfreds Gastons un Vēzīša sieva Eleonora Vēzīte. Jāņa Vēzīša dēls Agris apbedīts Rīgas Pirmajos Meža kapos līdzās savai mātei Elzai Vēzītei. J. Vēzītim ir divi mazbērni – Vineta un Valts.¹⁰ 

Kolekcija

LOM nonākusī Vēzīša kolekcija satur vairāk par 1500 vienībām. Kolekciju var iedalīt trīs segmentos: melnbaltās fotogrāfijas (kā arī 12 foto filmas par dzīvi Sibīrijā un dzimtenē pēc 1970. gada), Sibīrijā saņemtās vēstules un citas rakstiskas liecības no 1948. līdz 1967. gadam un dažādi no 20. gadsimta 30. gadiem ar Latvijas (?) būvinženieriju un projektēšanu saistīti materiāli.  
Vēzītis Sibīrijā saņēma vēstules (LOM ir nonākušas aptuveni 150) no tuviniekiem, radiem, draugiem, paziņām un tautiešiem, kas tika sūtītas no okupētās Latvijas un no Sibīrijas nometnēm. Vēstulēs no dzimtenes pārsvarā aprakstīta ikdienas dzīve, problēmas un praktiskas lietas, kā arī ziņas par to, kā klājas notiesātajiem un izsūtītajiem līdzcilvēkiem.  Ir aizkustinoši lasīt ar drukātajiem burtiem rakstīto dēla Agra vēstuli (skat. 10. att.). Agris tētim raksta arī vēlāk, nekādi nevar saprast, kāpēc visiem citiem klases biedriem tēvi ir atgriezušies no Sibīrijas, bet viņa tētis gan nav atgriezies. Šo pašu neizpratni savā vēstulē (skat. 11. att.) pauž arī māte. Saturīgas ir arī brāļa Alfrēda Gastona (skat. 12. att.) vēstules. Alfrēds bija notiesāts 1946. gadā uz 7 gadiem par dalību nacionālo partizānu grupā 1941. gada jūnijā. Viņš sodu izcieta Sverdlovskas apgabalā, Kušvā, Tagillaga (Tagillag) nometnē.¹¹ Alfrēds Gastons Latvijā atgriezās 1952. gadā, rūpējas par vecākiem un turpināja rakstīt brālim par notiekošo dzimtenē. Kādā no vēstulēm viņš apraksta problēmas un pauž šaubas par atgriešanos:  
“Bija jau gan tā, ka pēdējās dienas gandrīz nevarēju izšķirties, braukt vai nē [uz dzimteni], jo visi jau palika turpatās [šeit un turpmāk saglabāta oriģinālrakstība – K. Č.] strādāt. Tā arī mēs četri iznācām reizē, bet es viens pats atbraucu šurp, tie trīs iestājās turpat darbā. Jo kuri bija ātrāk izgājuši [atbrīvoti no ieslodzījuma – K. Č.], strādā labās vietās un par tūkstoš rubļu mazāk neviens nepelna, pat līdz tūkstoš septiņi simti, kas strādā kā mūrnieki [..]. Ļoti cienī latviešus, un kas ir vēl speciālisti, tos jau grib ļoti piesaistīt, un tagad jau daudz noslēdz līgumus turpatās. [..] tā kā Tagila būs bagāta ar latviešiem. Arī man tūlītās piesolīja vietu ķīmiskā rūpniecībā, lai tikai stājos darbā tūlītās ar deviņi simti mēnesī, un socijas [pabalsti], ka tā būšot tikai pagaidām, vēlāk būšot vairāk, bet negribējās palikt, gribējās apskatīt dzimteni, mammuci un pappu, nezinu jau gan kā būtu bijis labāk, un varbūt esmu kļūdījies. [..] Šeit jau ir man grūtāk tamdēļ ka Rīgā nevaru pierakstīties, un uz laukiem pēc manas specialitātes nodarbošanās nav..” 

Vēzītis saņēma daudz vēstuļu no Gulagā esošajiem radiem un tautiešiem (skat. 13. att.). Latvietes dalījās par grūtajiem dzīves apstākļiem, smago darbu, slimībām un ilgām pēc mājām, par satraukumu un neziņu par mīļajiem. Vēzīša māsīca Anta Zača 1950. gada 11. septembrī rakstīja:  
“Šovakar man ir tik bezgala smagi – nogurums fiziski un ne mazāk garīgi. Tu raksti, ka lasi grāmatu, bet ko lai es tev teiktu? Tukšums visapkārt… Pārnācu no darba tik nogurusi, jo visu dienu rakām akmeņus un skaldījām, jācilā 18 kg smags āmurs. No sākuma viņu nevarēju pacelt, bet tagad to varu, kā neaizsargāts dzīvnieks brīvdabā, tāda esmu es, un daudz mūs tādu, daudz strādāju arī pie betonēšanas, apmešanas, ķieģeļu nešanas un grāvju rakšanas. Par darbu mums nemaksā, jo mēs esam citādi kā kriminālisti..” 

Savukārt, tautiete Ērika 1951. gada 17. jūnijā apraksta savu nonākšanu Krasnojarskas novada Karatūzas rajona Motorskas ciema Bulankā:  
“Esmu beigusi savu ceļojumu, kas ilga veselu mēnesi, un nu esmu mājās [nocietinājumā – K. Č.] no kurām vairs atpakaļ atgriešanās nav. Pastāstīšu īsumā savas ceļa gaitas. Izbraucām no Baņinas 18. maijā, Habarovskas peresilkā [pārsūtīšanas punkts – K. Č.] bijām 5 dienas, tad tālāk ceļš uz Irkutsku, tur bijām 3 dienas un beidzot sasniedzām Krasnojarsku, kur tāpat kā Jūs, pavadījām 9 dienas. Vienīgais mērķis mums bija panākt, lai varētu braukt pie Jums, tamdēļ uzrakstījām lūgumu lai sūta mūs uz Jeņiseju, bet par nelaimi lūgumu nebija iespējams nodot [..] Pat mātes, kurām bērni ir izsūtīšanā, sūtīja pavisam uz citu pusi, nobraucot galā varēšot sniegt lūgumu, lai sūta  pie piederīgajiem. [..] Atrodamies 150 km no pilsētas Krasnojarskas meža apstrādāšanas darbos. Veda mūs ar mašīnām pa ļoti sliktiem ceļiem, mūsu mašīnas vilka traktors. Pārcietām ceļā šausmas, jo baidījāmies, ka mūs nenosit, bet tomēr galā nobraucām sveikas un veselas. Ar mums brauca 40 vīrieši un 14 sievietes. Labi, ka esam vismaz 7 latvietes un visas turamies kopā, mūs visas novietoja atsevišķā mājiņā. Ļoti žēl, ka nav neviena tautieša ar ko padalīties. Ar mums atbrauca 7 zagļi no kuriem ļoti jāsargās. Šeit ir neliels meža apstrādāšanas punkts. Sādžā ir tikai dažas mājas. Tikai pagājušajā gadā te ir pirmie cilvēki sākuši dzīvot. [..] Līdz šim te ir strādājuši apmēram 50 vietējie iedzīvotāji. Mēs esam pirmie izsūtītie uz šejieni..’’ 

Vēzītis vēstulēs saņem arī daudz pateicības vārdus par emocionālu atbalstu un materiālo palīdzību. Anta rakstīja  (vēstule bez datuma):  
“..Neizsakāms pārsteigums no Jums, saņemt Jūsu sūtīto paciņu un pašai nemanot acis kļuva valgas. Tanī brīdī mana vienīgā vēlēšanās bija: “kaut tikai nepazaudēt šo labo, mīļo cilvēku, nepazaudēt viņa atrašanās vietu.” Jūs varbūt sarauksiet pieri un jautāsiet “Kāpēc?” Nejautājiet, jo to es pati nezinu. Kas būtu sniedzis roku šajā grūtajā brīdī, ja ne Jūs?”. 

Saglabājušās ap 50 vēstuļu no Ainas Elitas Treides (dz. 1927. g.)¹² ar kuru Vēzītim bija ilgstoša draudzība un romantiskas jūtas. Viņš ar Ainu iepazinās  Krasnojarskas novada Jeņisejskā  (skat. 14. att.) un Ainu pāris reizes apciemoja arī Latvijā, Līgatnē, tomēr Ainas cerībām uz kopdzīvi pēc Jāņa atgriešanās Latvijā nebija lemts piepildīties.  
Starp rakstiskajām liecībām ir liels skaits Vēzīša lūgumu un iesniegumu (skat. 15. att.), pierakstu (skat. 16. att.), izziņu, aprēķinu, kvīšu, kā arī paša veidotais kalendārs 1946. gadam (skat. 17. att.), u. c. materiāli (?). Vēstuļu koferī atradās arī  J. Vēzīša 1946. gada rudens iesniegums Maskavai par apžēlošanu (skat. 18. att.), kas kalpoja par pamatu viņa biogrāfijas apzināšanā. 
Jānis Vēzītis bija aizrautīgs sava darba, sabiedriskās un atpūtas dzīves dokumentētājs. Viņa atstātais fotogrāfiju kultūrvēsturisko mantojums (ap 800 fotogrāfiju) ietver plašu tēmu loku un Latvijas ģeogrāfisko spektru laika periodā no 1930. līdz 1940. gadu vidum. Fotografēt Vēzītis turpināja arī Sibīrijā un pēc tam, atgriežoties mājās. Lielu daļu no fotogrāfijām sastāda Vēzīša rūpīgi dokumentētā 30. gadu Latvijas ceļu būvniecības attīstība (skat. 19. att.), to skaitā dzelzceļi, tilti (skat. 20. att.), ceļu tehnika (skat. 21. att.), strādnieki, ceļi un ainavas. Lielākā daļa LOM nonākušo ar ceļu nozari saistīto materiālu ir saistīti ar darbu Šoseju un zemes ceļu departamentā. Starp tiem atrodams arī citu arhitektu un inženieru veikums un pienesums 30. gadu Latvijas ceļu attīstībā. Materiāli sastāv no ceļu, tiltu, konstrukciju fragmentu, dažādu saimniecības ēku (skat. 22. att.) un palīgēku projektiem un skicēm, ceļu apstādījumiem, Vēzīša studiju pierakstiem, kā arī citiem materiāliem. 
Paralēli Vēzītis fotografēja Latvijas laicīgo un sakrālo arhitektūru, pilsētvidi un vēsturi un tehnikas objektus. Plaši fotografēta ir 30. gadu Latvijas sabiedrība saviesīgos pasākumos, grupu kopbildēs, atpūtā un izklaidē. Nozīmīgu daļu sastāda šo gadu Atmodas draudzes kora (skat. 23. att.), garnizona kora dzīve un izbraukumi pa Latvijas kultūrvēsturiskām vietām.  
LOM savā krājumā no Jāņa Vēzīša ģimenes arhīva iekļāva 57 vienības par laika periodu no 1930. līdz 1940. gadu vidum un divus fotoalbumus ar vairāk nekā 300 fotogrāfijām no Vēzīša dzīvesbiedres Eleonoras Kūlmanes nometinājuma vietas Krasnojarskas apgabalā Partizanskas rajonā. 
Starp LOM krājumā saglabātajām vērtībām jāmin fotogrāfijas ar 8. Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem Esplanādē 1933. gadā (skat. 24. att.), masu uzvedumu Atdzimšanas dziesma 1934. gadā Vienības laukumā (skat. 25. att.), Rīgas Brāļu kapiem, Brīvības pieminekli, Jāņa Čakstes kapu pieminekli Meža kapos, Daugavas krastmalu un 1941.–1944. gada karadarbības rezultātā izpostīto Rīgu (skat. 26. att.), organizācijas Aizsargi biedru mācību procesu un atpūtu (skat. 27. att.), Zemgales izstādi Jelgavā 1937. gadā (skat. 28. att.) u. c. 
Nozīmīgu ieguvuma daļu sastāda arī piedzīvotais Sibīrijā Krasnojarskas apgabalā. Ir saglabājušās fotogrāfijas un foto filmas no 1965. gada, kurās dokumentēts bēru gājiens un bēres, 1. maija demonstrācija (skat. 29. att.), lauku darbi un celtniecības darbi, kā arī cilvēku portreti, ikdienas ainas un ģimenes svētki (skat. 30. att.).

Šīs vērtīgais un daudzveidīgais pagātnes mantojums joprojām tiek pētīts un popularizēts. Tā kā LOM nav iespējas šo apjomīgo kolekciju restaurēt un saglabāt kā nedalītu kultūrvēsturisku vērtību, muzejs piedāvā materiālus arī citiem Latvijas muzejiem. Lielākā daļa no Vēzīša profesionālā darba rezultāta š. g. jūlijā nonāca Latvijas ceļu muzejā (skat. 31. att.). Latvijas Arhitektūras muzejā nodoti ēku, sakrālo celtņu un pilsētvides fotogrāfijas no Rīgas un Latvijas novadiem, kā arī būvju, saimniecības un palīgēku projekti.  
Raksta autore izsaka pateicību kolēģim Dainim Rižkinam un J. Vēzīša radiniecei Mudītei Vēzītei (skat. 32. att.) par kolekcijas saglabāšanu un nodošanu Muzejam, kā arī kolēģim Rihardam Pētersonam – par atbalstu kolekcijas apzināšanā, pētīšanā un popularizēšanā. 

¹ No Jāņa Vēzīša iesnieguma Maskavai par apžēlošanu 1946. gada rudenī.
² Ceļš un Satiksme. Nr.22 (15.12.1939).
³ No Andra Tomašūna raksta Aizsargi: http://www.latvija20gadsimts.lv/apkopojums/organizacijas/aizsargi/
⁴ Aizsargu organizācijas dzīve.Nr.16. (01.05.1934).
⁵ Aizsargs. Nr.12. (15.12.1936).
⁶ No Jāņa Vēzīša iesniegums Maskavai par apžēlošanu 1946. gada rudenī.
⁷ J.Vēzītis bija precējies 3 reizes. Ar pirmo sievu Ernu Balodis laulība noslēgta 1934. gada 25. decembrī Doma baznīcā. Otrajā laulībā ar Elzu Bētaku  (dz.1915.g.) dzims J.Vēzīša vienīgais bērns – dēls Agris. Trešā sieva bija Eleonora Kūlmane (dz.1914.g.), ar ko Vēzītis dzīvoja kopā Sibīrijā un, atgriežoties mājās, aprecēja.
⁸ Latvijas Valsts arhīvs, J.Vēzīša krimināllieta Nr. 1871.
⁹ Reabilitācijas slēdziens J.Vēzīša krimināllietā Nr.32320 teikts, ka Vēzītis nometinājumā bija līdz 1954. gada 28. maijam.
¹⁰ No radinieces Mudītes Vēzītes stāstītā.
¹¹ Latvijas Valsts arhīvs, A.G. Vēzīša krimināllieta Nr.2479.
¹² Treides ģimene izsūtīta 1941. gada 14. jūnijā no Liepājas apriņķa. Ainas Elitas brāļa Arnolda Treides  (dz.1926.g.) bija ilggadējs Liepājas Politiski represēto kluba priekšsēdētājs. A Treides izsūtījuma atmiņas glabājas Liepājas muzeja Okupācijas nodaļā, nr.198-Arnolda Treides atmiņas Avots: Latvijas Nacionālais arhīvs https://www.archiv.org.lv/1941/?id=93&=lv